Pēc ceturtdaļgadsimta…

1988. gada decembrī Armēnijā notika liela nelaime — zemestrīce. Nepilnas minūtes laikā bojā gāja 25 000 cilvēku, drupās pārvērtās pilsēta Spitaka un vēl seši desmiti apdzīvotu teritoriju, pusmiljons cilvēku palika bez jumta virs galvas. Nenomierināmas sāpes… Un — līdzjūtība. Visa pasaule palīdzēja no drupām veidot jaunas pilsētas. Tur bija arī krāslaviešu grupa, ar kuru mani vieno ciešas draudzības saites. Gremdēties tā laika atmiņās piekrita trīs tā laika notikumu dalībnieces — Valentīna Gekiša, Valentīna Kazimirova un Viktorija Ižika, kuras paguva būt gan mūsu kompānijā, gan banketu zālē, kur tajā laikā tika klāti viesību galdi. Nav grūti iedomāties: mūsu saruna notika ēdnīcā, kas agrāk tika dēvēta par centrālo.

Bija laiks, kad mūsu sabiedriskās ēdināšanas vārds skanēja pa visu Latviju ne tikai pateicoties teicamai virtuvei, bet arī nemiera pilno jauniešu komandai, ko vadīja Valentīna Gekiša. Merķtiecīgs novadpētniecības darbs, labsirdība, veiksmīga uzstāšanās konditoru un pavāru konkursos, piedalīšanās un uzvaras jauniešu salidojumos — tas viss veidoja kolektīva, kura slava izskanēja pat līdz Maskavai, audzināšanas pamatu.

Un ir pilnīgi saprotami, ka Dieva dotā audzinātāja Valentīna Gekiša atrada savu nišu, un tagad vecumā, ko ir patīkami dēvēt par cienīgu, viņa, klausot sirdsbalsij, vada labdarības organizāciju “Caritas”. Bet tolaik viņai bija uzticēts izveidot brīvprātīgo grupu, kas gatavi izlidot uz Armēniju. Atceras Valentīna Kazimirova: “Neslēpšu, sākumā bija bail, bet atteikt Markovnai es nevarēju. Viņai nav bail, bet es vai tad sliktāka? Aizvedu pie māmiņas piecgadīgo meitu un sāku posties ceļam. Grūtāka laika, kā tas bija Armēnijā, man nav bijis visas dzīves laikā. Neko nenožēloju, katram cilvēkam nākas pārdzīvot dažādus pārbaudījumus, bet mūsu sešinieks godam izturēja dzīves sniegto sarežģīto eksāmenu. Tur mēs arī saradojāmies, par ko jums, Markovna, Viktorija Ižika, Henrih Šaiter, Janīna Zeilāne un Ināra Vonoga — Pārpuce, paldies. Grūtos dzīves brīžos vienmēr atcerējos Spitaku un Ļeņinakanu, un tad apjukums atkāpās.”

Turpina Valentīna Gekiša: “Dienu no dienas mēs strādājām pa četrpadsmit stundām, nogurums gāza nost no kājām. Bet mēs ievērojām zelta likumu: strādāt līdz pēdējam klientam. Kaļiņinas pilsēta — latviešu celtnieku, kuri maiņās būvēja sagrautās pilsētas, bāze. Līdzko mēs sākām darboties rūpnīcas ēdnīcā, tā ziņa par brīnišķīgo latviešu virtuvi izplatījās pa visu apgabalu. Apmeklētāju skaits negaidot divkāršojās — līdz pustūkstotim! Šurp draudzīgi nāca armēņi un gruzīni, un, protams, arī vietējie iedzīvotāji. Gadījās, ka tika pārtraukta produktu piegāde, tad mēs skrējām uz vietējo tirgu. Krāslavas firmas gaļas ēdieni bija uz izķeršanu, bet bija mums arī “karaliskais” cienasts — saldās rauga pankūkas. Nogurušie galdnieki, mūrnieki un atslēdznieki bieži vien pasūtīja divas, trīs porcijas, ko nebūt nevar nosaukt par mazām.” Papildina Viktorija Ižika: “Atceroties armēņu pagātni, nesaprotu, kā mēs to visu spējām izturēt? Līdz vakaram piekusām tā, ka pat uz televizoru paskatīties nebija spēka. Bet, lūk, “Zorjku” (“Komunisma Ausma”) gaidījām, saņēmām un lasījām. Mums, skaistām un simpātiskām jaunietēm no Latvijas, nebija vienkārši atrasties drosmīgo celtnieku un karstasinīgo kaukāza puišu vidū. Nebeidzami uzmanības apliecinājumi, tikai “mamma Vaļa” un “vecākais brālis Gena” modri mūs aizsargāja. Tāpēc mēs ļāvām svētdienās celtniekiem izrādīt pateicību, kad viņi labprāt piedāvāja mums transportu ekskursijām uz Tbilisi, uz Sevanas ezeru. Redzējām Spitakas un Ļeņinakanas drupas, virs kurām vēl bija jūtama nāves ēna… Par to labāk nemaz nedomāt, bet arī aizmirst nav iespējams. Man Armēnija palika kā gaišs atmiņu stars, kas palīdzēja turpmākajā dzīvē saņemties un neatslābināties.”

Viņi neko nenopelnīja, neviens viņiem nemaksāja par virsstundu darbu, bet nav nekāda aizvainojuma. Ir kas daudz svarīgāks: Krāslavas brīvprātīgo komanda, šī vārda visbrīnišķīgākajā nozīmē, izturēja visgrūtāko dzīves sniegto pārbaudījumu. Kas palika? Apziņa par labi padarītu darbu — kā viņiem to vēlēja sirds.

Nenācās man viegli pārliecināt divas Valentīnas nofotografēties, bet, lūk, Viktorijai gan pakaļ neskrēju pa lielo ēdamzāli — un vai maz viņu panāksi? Bet fotoattēlā, ko piedāvāja V. Kazimirova no personīgā arhīva, armēņu dzīves neliela daļiņa.

Aleksejs GONČAROVS