13. decembra laikraksta “Ezerzeme” numurā rakstījām par Ezernieku skolotājas Veltas Kalniņas piemiņai veltītu atceres pēcpusdienu “Dejai ir savs stāsts...”, kurā vairāki cilvēki dalījās savās atmiņās par šo gaišo un stipro cilvēku. Dažas no tām atrodamas šajā avīzē un, pateicoties tām, mūsu lasītājiem ir iespēja vēl dziļāk iepazīt Veltas Kalniņas fenomenālo būtību.
Juris ROGA
Ilggadējs Ezernieku Tautas nama vadītājs Ludvigs Beinarovičs: “Pateicoties Veltai Kalniņai, es kļuvu par tautas deju kolektīvu vadītāju. Man bija gadi seši, kad māsa man sacīja — šī ir deju skolotāja! Nu labi, deju skolotāja, deju skolotāja. Es sāku skolas gaitas Bajāru septiņgadīgajā skolā, pabeidzu trīs klases, atnācu uz Ezerniekiem un ieraudzīju Veltu Kalniņu. O — šī ir deju skolotāja! Man radās interese, kā pie viņas dejo. Es jau redzēju, kā dejo laukos deju pasākumos, arī tēvs bija ne slikts dejotājs. Bet kā māca dejot? Bija 1959. gads, kad viņa man pateica: “Ludvig, šodien pēc stundām uz zāli — dejosim!”
Nopriecājos, es dejošu! Tā es sāku dejot skolas kolektīvā. Teikšu tā — deju kolektīva vadītāja darbs ir ļoti sūrs un Velta Kalniņa... es pat nezinu kā viņa ar mums tika galā. Vajadzēja iemācīt soļus, horeogrāfiju, visu, ko es tolaik nespēju saprast. Pakāpeniski sāku apgūt, kļuva prieks pašam par sevi. 1965. gadā mūsu skolas vecākais deju kolektīvs brauca uz Rīgu, uz dziesmu un deju svētkiem. Tas ir grandiozs pasākums un šodien zālē sēž vairāki, kuri toreiz dejoja. Pie Veltas Kalniņa dejojām dažādas dejas — lietuviešu, latviešu, ukraiņu, poļu, ungāru, igauņu, krievu, moldāvu. Tai laikā bija milzu problēmas ar kostīmiem, tērpus šuva paši, zinu, ka to visu paveica Veltas vadībā skolotāji un tehniskais personāls. Tikai lietuviešu kostīmi bija nopirkti, pārējie visi tapa mūsu skolas darbinieku un pedagogu rokām.
Ungāru dejas čardašs horeogrāfija bija Veltas un šī deja un viņas vārds daudz skanēja Ukrainas lielo un mazo pilsētu zālēs. Pastāstīšu kāpēc. Pēc skolas dienēju armijā un dejoju armijas deju kolektīvā, kura vadītājam piedāvāju iestudēt Ungāru deju čardašs. Viņš sacīja, nebūtu slikti, bet pats to nezina. Es uzrakstīju Veltai vēstuli un pēc nedēļas saņēmu no viņas dejas aprakstu un mūziku — notis. Vadītājs man saka — viss jauki, bet kustības? Tās es zinu. Deju iestudējām pārī ar Žeņu Zaicevu un dejojām to kā solo deju Ukrainā. Piesakot numuru, vienmēr paziņoja, ka tā ir Veltas Kalniņas horeogrāfija, dejo tas un tas. Es nevaru izstāstīt to lepnumu, kas manī bija par to, ka mana deju skolotāja ir horeogrāfs un visā Ukrainā skan viņas vārds!
1974. gadā mūsu Krāslavas rajona kolektīvs brauca ar koncertu uz Turkmēniju, Krasnovodsku. Man laimējās braukt ar viņiem, pateicoties tai dejai čardašs un vēl Velta Kalniņa ar mums iestudēja “Saldatskuju pļasku” un atkal viņas vārds skanēja jau Turkmēnijā.
Viņas vārdu zināja visi vadošie Latvijas horeogrāfi. Kad Rīgā stājos tautas kolektīvu vadītāju kursos, uzņemšanas komisija jautāja, no kurienes, pēc tam painteresējās, kurš bija jūsu vadītājs? Atbildēju — Velta Kalniņa. Tad jau viss skaidrs, jautājumu nav, parādi, ko proti. Man pat piedāvāja dejot “Dailē”, bet es atteicos, jo jutu, ka esmu par vecu šim slavenajam kolektīvam. Bet tas viss bija iespējams pateicoties Veltai Kalniņai. Daudz ko dzīvē ieraudzīju, daudz ko iepazinu un pateicīgs viņai no visas sirds. Paldies, Velta Kalniņa!”
.jpg)
