Ir iemesls! 20. decembris — aktiera Ērika Kempbela piemiņas diena

Bet viens bez otra viņi droši vien nebūtu bijuši… Uz skatuves uzstāties Ēriks Kempbels sāka vēl bērnībā. Mainījās teātri, uzņēmēji, izrādes. Freda Karno teātrī Čaplins un Kempbels darbojās vienlaicīgi. Tad arī sadraudzējās. Īpaši slavens nebija ne viens, ne otrs, bet skatītājiem patika jaunie aktieri. Ātri vien viņu ceļi šķīrās, bet tikai uz neilgu laiku… Kādā no Amerikas koncertturnejām viens no producentiem pierunāja Kempbelu pastrādāt vietējos teātros. Šeit, Amerikā, viņi satikās atkal. Čaplins jau bija kļuvis par pazīstamu kinoaktieri, režisoru, scenāristu… Šeit viņš seno draugu arī uzaicināja darboties savā grupā. Kempbelam kino bija svešs, tomēr viņš piekrita izmēģināt. Viņu sadarbības rezultāts bija 12 kinofilmas — pasaules kino sudraba fonds.

Ekrānos viņi bija nesamierināmi pretinieki. Mazais Čaplins pēc sadursmēm vienmēr bija uzvarētājs. Milzis Kempbels zaudēja. Publikas simpātijas piederēja “Dāvidam”. Bet, lūk, Kempbelu dzīvē neviens un nekad neatpazina. Ekrānos viņš vienmēr parādījās “ļaundaru” maskās un grimos: milzīgas uzacis, bārda kā Karabasam Barabasam. Bet dzīvē Ēriks bija labsirdīgs resnītis, smaidīgs un draudzīgs. Pēc filmēšanās “antipodi” kopā apmeklēja boksu, beisbolu, viņiem patika kopā izdzert pa kausam alus krogā. Atšķirībā no Čaplina Kempbelam bija ļoti svarīga ģimene. Vēl jaunībā Ēriks laimīgi apprecēja aktrisi Fanni Robotelu. Pēc gada viņiem piedzima meitiņa Una, kuru abi vecāki ļoti mīlēja. Aktiera slava beidzot nonāca arī līdz Kempbelam. Viņu aktīvi sāka aicināt piedalīties arī citās filmās. Saulainā dzīve beidzās pēkšņi, negaidot… 1917. gada 9. jūlijs, pirmdiena, Kempbelu ģimenei bija visbriesmīgākā. Restorānā ģimenes vakariņu laikā pēkšņi mira viņa sieva. Infarkts. 10. jūlijā viņa meita izgāja no mājas, lai nopirktu sev sēru apģērbu. Viņu notrieca mašīna, smagā stāvoklī Una tika nogādāta hospitālī. Tur viņa uzturējās vairākus gadus un palika invalīde uz visu dzīvi… Pēc sievas bērēm Kempbela dzīvē sākās dīvainas pārmaiņas. Viņa redzeslokā parādījās kāda Perla Gilmena, Holivudā labi pazīstamā bagātību medniece. Jau 1917. gada septembrī tika svinētas kāzas… Laulība nebija ilga. Kempbela manta Gilmenai izrādījās nepietiekama. Viņa iesāka laulības šķiršanas procesu, ilgu un apnicīgu…

Neveiksmes, un ne tikai tās, pēkšņi izbeidzās tā paša 1917. gada 20. decembrī. Ērikam Kempbelam vienmēr ir patikusi ātra braukšana. Pēc sievas nāves viņš bieži sēdās pie stūres un lielā ātrumā traucās uz priekšu… Šoreiz brauciens beidzās traģiski. Sešu stundu laikā Ērika Kempbela miesu centās dabūt ārā no metāla kaudzes, par ko bija pārvērtusies aktiera mašīna. Bet… Arī tās vēl nebija beigas…

Izrādījās, ka bēru urna ar Ērika Kempbela pelniem nebija nevienam vajadzīga. Meita nespēja viņam piedot ātro laulību, citu radinieku Amerikā viņam nebija, kinostudija par viņu vairs neinteresējās. Draugs Čaplins? Bija ļoti aizņemts ar savu problēmu risināšanu. Vārdu sakot… Tikai 1952. gadā (35 gadi pēc nāves) “Goliāta” mirstīgie pelni tika apglabāti Losandželosas Rouzdeilas kapsētā. Bēres apmaksāja viens no krematorijas kalpotājiem, aktiera talanta cienītājs…

Daudzi kinokritiķi apgalvo, ka pēc Kempbela nāves Čaplina filmas zaudēja savu spraigumu, dziļumu, oriģinalitāti. Tieši filmas ar Ērika Kempbela piedalīšanos tiek uzskatītas par Čarlza Čaplina radošā devuma virsotni. “Dāvidam” nebija viegli bez “Goliāta”. Uz Ērika kapa plāksnes ir rakstīts: “Alfrēds Ēriks Kempbels, komiķis, dzimis 1880. gadā Danunā, Skotijā. Nomira 1917. gadā Losandželosā. Liels cilvēks — Liela zvaigzne.” Patiesi nav zināms, vai aktiera paliekas atdusas tieši zem šīs plāksnes. Uz tās nekad nav puķu. “Goliāta” vārdu zina tikai kino vēsturnieki, visa pasaule pazīst tikai vārdu “Goliāts”. Tie abi kopā ieguva visu pasauli. Vēsture reizēm nav pārāk godīga. Bet māksla vispār ir nežēlīga lieta.

Andrejs JAKUBOVSKIS