Iepazīstam salīdzinot

— Cik liela ir delegācija?

— Kopā 24 cilvēki: 16 bērni un 8 pieaugušie. Atbraucām izglītības iestāžu — Verhņedvinskas valsts ģimnāzijas un Dagdas vidusskolas sadarbības nolūkā.

— Jūsu skola ir liela?

— Aptuveni tikpat liela kā Dagdas vidusskola. Mūsu skolā ir 470 audzēkņi. Abu skolu struktūras līdzīgas — pie mums ir trīs apmācību pakāpes: 1.- 4. klases ir sākumskola, 5.- 9. klases — bāzes skola, 10.- 11. klases — vidusskola. Valstī obligāta ir bāzes izglītība, tātad katram obligāti jāpabeidz 9. klases, bet tālāk jau visupirms pēc vecāku ieskatiem, jo bāzes skolas vecumā bērniem pat nav 16 gadu. Pie mums bērnus pirmajā klasē daļa vecāku laiž no sešiem gadiem, daļa — no septiņiem gadiem.
Par ģimnāzijas klasēm tiek uzskatītas no 5. līdz 11. klasei, iestāšanās ģimnāzijā ir konkursa kartībā — bērni kārto trīs eksāmenus.

— Es vēlos un mācos ģimnāzijā — tā vienkārši nevar?

— Nē, noteikti jāiziet atlase un visus bērnus neuzņem. Ģimnāzijā priekšmetu apgūšana notiek paaugstinātā līmenī, tas ir cits sarežģītības līmenis attiecībā pret vidusskolu un ne katrs bērns spēj ģimnāzijā mācīties, un nevajag katram.

— Kādas ir ģimnāzijas absolventa perspektīvas?

— Tādas pašas, kā vidusskolas beidzējiem — viņš var mācīties tālāk augstskolā un iegūt augstāko izglītību, var izvēlēties profesionālās izglītības skolu un iegūt profesiju, bet var iet strādāt, jo mūsu audzēkņi, pabeidzot vidusskolu, jau ir gandrīz pilngadīgi. Ģimnāzija vienkārši dod kvalitatīvāku izglītību, jo mums ir vairāk angļu valodas stundu, vairāk matemātikas stundu, vārdu sakot, rit spēcīgāka bērnu sagatavošana. Pie mums augstākā izglītība ir ļoti prestiža lieta, ir liels konkurss, iestājoties augstākajās izglītības iestādēs. Lai iestātos, jānokārto vienota centralizēta testēšana. Lai nokārtotu eksāmenu šajā formā, nepieciešama nopietna sagatavošanās, tāpēc ģimnāzija mērķtiecīgi strādā tieši uz to. Pie mums nāk tikai bērni, kuri motivēti tālāk mācīties augstskolā, nav svarīgi kādā. Mūsu skolēni iestājas elitārās Baltkrievijas augstskolās, iestājas Krievijas augstskolās, studē arī Čehoslovākijā, Polijā. Viss atkarīgs no vecāku un pašu iespējām un izvēles.

— Kādu pieredzi varat pārņemt no mums un ko interesantu atvedāt šurp?

— Vispirms gribu pateikt lielu paldies Dagdas novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājai Marijai Mickevičai un Dagdas vidusskolas direktorei Vijai Gekišai par doto iespēju šādai sadarbībai, jo pats galvenais, ka varējām atvest savus vecāko klašu bērnus no 9. līdz 11. klasei uz jūsu skolu. Pirms gada apmeklējām jūsu novadu Verhņedvinskas administrācijas delegācijas sastāvā un tikāmies ar skolotājiem, sarunājāmies. Bet gribējās atvest bērnus, lai viņi paskatās, kāds ir mācību process Dagdas vidusskolā, kāda vispār ir apmācības sistēma. Lai mūsu bērni vairāk uzzina, kļūst komunikablāki.
Otra lieta — jebkuru saziņu bagātina cilvēki, sevišķi, ja tie ir kolektīvi. Visi saprotam, ka skola ir īpaša institūcija, kur strādā radoši cilvēki. Lai kādi profesionāļi mēs būtu, nedodot un neizmantojot iespēju attīstīties, pārstāsim saprast savus bērnus, jo viņi attīstās straujāk nekā pedagogi. Tas ir grūdiens tālākai mūsu pedagoģiskā kolektīva pilnveidošanai. Mēs šeit daudz ieraudzījām un dzirdējām, vidusskolas skolotāji dalījās savā pieredzē.

— To varēs izmantot jūsu skolā, cita valsts tomēr?

— Protams, ka varēsim izmantot! Skola ir iestāde, kurā daudz kopīga visiem. Ir bērni un skolotāji — tas ir mugurkauls, bez kā skola nevar pastāvēt nevienā valstī. Bet pats svarīgākais ir paskatīties jums un mums, kā sasniedzami tie vai citi rezultāti, kā uzbūvēts darbs, kādas ir formas, metodes, kāds ir saturs. Mēs Dagdā redzējām tikai labo, pozitīvo. Brīnišķīgi skolotāji, skolēni. Jā, mēs strādājam ar saviem bērniem, lepojamies ar viņiem un viņu panākumiem, bet mūs priecē arī mūsu kolēģu panākumi, ka arī viņiem ir tik pat lieliski skolēni.

— Mūsu valstī skolotāji bieži un ļoti skaļi sūkstās par,viņuprāt, zemo atalgojumu. Kā ir pie jums, vai esat apmierināti ar atalgojuma līmeni? Alga tā taču ir skolotāja darba novērtējums.

— Piekrītu, ka atalgojums ir skolotāja darba novērtējums. Teikšu tā — skolotāji tomēr ir radoši cilvēki. Mūsu pedagogus apmierina algas līmenis, bet vienmēr jau gribas vēl labāk, gribas, lai ar katru gadu būtu vairāk un vairāk, arī gribētos, lai samazina slodzi skolotājiem, visu to gribētos.

— Mūsu skolās bez augstākās izglītības nevar strādāt...

— Pie mums to jau sen nedrīkst.

— Mūsu skolotājiem nepieciešams paaugstināt kvalifikāciju kursos.

— Mums tāpat skolotājiem ir kategorijas un izglītības sistēma atšķiras ļoti maz, izglītības struktūra būtībā vienāda.

— Vai viegli bija ieviest 10 ballu vērtēšanas sistēmu?

— Stereotipi ir katra cilvēka apziņā un izmainīt to, kas gadiem bija iesēdies ne vienas vien paaudzes apziņā ir grūti. Es nevienam neticu, kurš saka — bija viegli. Pedagogiem pirmām kārtām bija grūti, varbūt skolēniem un vecākiem bija vienkāršāk. Mums bija paredzēts trīs gadu pārejas periods, ieviesām jauno vērtēšanas sistēmu pakāpeniski. Ilgi gatavojāmies, bija izstrādāta zinātniskā bāze, tika sagatavoti skolotāji, izgājām pārkvalifikāciju. Bija veikts milzīgs darbs, tagad varu apgalvot viennozīmīgi, ka es negribētu vairs atgriezties atpakaļ pie vecās vērtēšanas sistēmas, jo jaunā dod lielāku izvēli bērnam un skolotājam plašākas iespējas.

— Pie mums četrinieks ir praktiski pēdējā robeža, kad skolēns vēl skaitās sekmīgs...

— Pie mums visos normatīvajos dokumentos ir ierakstīts, ka zināšanu kvalitāti novērtējam sākot ar 6 ballēm. Līdz sešām ir vidējas zināšanas. Man skolā ir 470 skolēnu, no tiem 1. un 2. klases bērnus nevērtē, bet no 3.- 11. klasei ir 300 skolēni, 200 pirmo ceturksni pabeidza ar 6 - 10 ballēm. Procentuāli redzam, kāda ir kvalitāte.

— Es tā arī nesapratu, kad skolēns ir nesekmīgs un kad sekmīgs?

— Mums nav tāda dalījuma, jebkurā gadījumā skolēns ir sekmīgs un tas man patīk visvairāk. Bērns apgūst programmu atbilstoši savām spējām un sagatavotības līmenim.

— Ja mācās tā, ka vērtējums mazāks par sešām ballēm, var iestāties augstskolā?

— Viņiem to nemaz nevajag, iegūs bāzes izglītību, dosies uz profesionāli tehnisko skolu un iegūs profesiju.

— Varat salīdzināt abu skolu materiāli tehnisko bāzi?

— Pat nezinu, ko atbildēt, jūs visu gribat salīdzinošās kategorijās. Ir pie jums labi, ir pie mums labi, piemēram, abas skolas siltinātas, abas skaistas. Bet es nevaru sacīt, ka jūsu vidusskolā materiālā bāze ir labāka, nekā manā ģimnāzijā, lai piedod man jūsu skolotāji. Jā, mēs vērojām spīdošu volejbola spēli, bet jūsu skolas sporta bāze pat tuvu nav salīdzināma ar mūsējo. Ja runājam par materiālo bāzi plašāk, tad jārunā par atšķirīgām pieejām. Jums ir attīstītas informācijas tehnoloģijas un mums arī, bet pieeja tam, kā tās tiek izmantotas skolēnu apmācībā un pats process ir būvēts atšķirīgi.

Kad 2004. gadā atvērām savu skolu no nulles, plānojām vienu kabinetu informātikai, kurā ir 12 datori, bet otru — kā informācijas tehnoloģiju kabinetu. Mēs plānojām, lai skolotāji, kuri māca priekšmetus, izmantojot informācijas tehnoloģijas, māca bērnus šajā kabinetā. Tā arī bija, bet laiks iet uz priekšu, paskatījāmies, kā notiek pie jums Latvijā, un tagad skolotāji man saka — nē, mums vairs negribas uz vienu klasi staigāt, gribam katrā klasē video projektoru un arī interaktīvo tāfeli.
Pateicoties savam fizikas skolotājam, vinnējām projektu un par valsts naudu tika aprīkots fizikas kabinets, kurā ieguldīti milzīgi līdzekļi un tajā viss jauns. Vārdu sakot, mācīt ar ko ir, kas māca ir, bet bērnu mums gan vajadzētu vairāk...

— Arī mums tā pati bēda — bērnu skolās trūkst!

— Jums divas pirmās un mums divas pirmās klases, jums liela skola ar internātu, mums tāpat liela un ir internāts, bet tikai divas pirmās klases! Gribētos vairāk bērnu. Turpinot par skolas materiālo bāzi, tā būtībā ir bezdibenis, jo pasaulē katros piecos gados viss atjaunojas un mainās. Ja neiesim kopsolī ar laiku, tad kā attīstīties mūsu bērni? Tagad katrs pedagogs sapņo, lai reizi piecos gados būtu jauni kabineti, tiktu nomainīta materiālā bāze, iedotu labu metodisko materiālu, paspētu izdot jaunas mācību grāmatas, kā mēs gribam. Par to sapņo katrs.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA