Latvijā atkal ir sākusies diskusija par pieļaujamo braukšanas ātrumu uz ceļiem.
……Sodīt šoferus, pamatojoties uz foto radaru sniegto informāci-ju, ja ātrums bija pārsniegts mazāk nekā par 15 km/h, nav jēgas.
……Nav skaidrības ne pieļaujamā ātruma noteikšanā, ne jaunu ierīču uzstādīšanā uz ceļiem, kā arī ar to, kā reāli nodrošināt to izvietošanu, piemēram, uz privātas teritorijas. Un tuvākajā nākotnē atbildes mēs nesagaidīsim, jo 2014. gada budžetā līdzekļi radaru iegādei nav paredzēti.
Strīdi par ceļu drošības noteikumu ievērošanu sākās jau pirms dažiem gadiem, kad toreizējā Iekšlietu ministre Linda Mūrniece pompozi paziņoja par masveidīgo foto radaru projektu. Pēc tam projekts visiem novēlēja ilgu mūžu, bet ātra braukšana un cīņa ar to joprojām ir aktuāla.
Ņemot vērā lielo autokatastrofu skaitu, notikušo traģisko avāriju statistiku un Latvijas ceļu stāvokli, jautājumi par kustības drošību nevienu neatstāj vienaldzīgu. Pēc apkaunojošās iniciatīvas “vispārējās fotoradarizācijas” sagrāves tēma šķiet īpaši aktuāla: kā turpmāk kontrolēt situāciju uz ceļiem, lai valsts atkal nepaliek pie sasistas siles, bet šoferi nejustu, ka uz viņu ādas vienkārši “taisa biznesu”?
Saistībā ar šo, lielu troksni radīja pilsoņu iniciatīva “Foto radari 15+”, kuras būtība ir šāda:
Idejas autors, auto žurnālists Pauls Timrots mācēja sava projekta atbalstam savākt 10000 pilsoņu parakstu, tāpēc projekts tika iesniegts parlamentā. Timrots piesauc vairāku valstu pieredzi, kad šoferus nesoda par ātruma nelielu pārsniegšanu, bet foto radarus neslēpj. Viņaprāt, par nelielu pārkāpumu pilnīgi pietiek ar brīdinājumu. Savukārt, ja pārkāpumu fiksē policijas darbinieks, tad vadītāju vajag sodīt, ievērojot standarta prasības.
Protams, dotā iniciatīva izsauca tiesībsargājošo orgānu neapmierinātības vilni. Pēc dažu policijas ierēdņu teiktā, var secināt, ka jāsoda jau tad, ja ātrums ir pārsniegts par 1 km/h. Tā sakot, ātruma režīms nav noteikts vienkārši tāpat un jebkura novirze no normas ir jāsoda. Policija arī piebilst, ka traģisko avāriju skaits Latvijā ir tieši atkarīgs no tā, ka šoferi pārsniedz ātrumu un uz ceļiem agresīvi uzvedas. Komentējot projektu “Foto radari 15+”, Iekšlietu ministrijas vadītājs Rihards Kozlovskis teica: “Mums ir svarīgi, lai uz ceļiem nebūtu avāriju, lai ātrumpārsniedzēju dēļ neietu bojā cilvēki. Atkal runāt par pieļaujamā ātruma paaugstināšanu pirms bērnu atgriešanās skolās — tas ir bezatbildīgi.” Bijušais “ceļinieku” šefs Edmunds Zivtiņš bija vēl mazāk diplomātisks. “Lai Timrots un viņa līdzdomātāji man piedod, bet gribu viņu salīdzināt ar Breiviku. Tieši ažiotāžas un visatļautības dēļ uz mūsu ceļiem pašlaik ir tik daudz bojā gājušo. Kādi plus 15km/h?! Un kāpēc ne plus 20km/h? Tā jau var turpināt ilgi…”
Un tomēr ministrs apsolīja, ka jaunajā foto radaru projektā tiks piemērota diferencēta pieeja ātruma pārsniegšanas sodīšanā. Tas nozīmē, ka ierīces nefiksēs nelielu ātruma pārsniegšanu normālos laika apstākļos. Savukārt par pārkāpumiem skolu tuvumos vadītāji tiks bargi sodīti. Bet par pieļaujamo ātruma pārsniegšanas intervālu netiek runāts.
Un kā ir praksē? Katrs Latvijas šoferis jums pateiks, ka “oficiālā ātruma” režīms uz ceļiem netiek ievērots. Lielākā daļa autovadītāju ir noskaņoti kustēties ar ātrumu, kas 10-15 km pārsniedz pieļaujamo ātrumu. Un ceļu policija uz to noraugās ar augstu toleranci. Visbiežāk par tādiem pārkāpumiem šoferi netiek sodīti. Tas ir arī skaidrs: vadīšanas pieejai jābūt elastīgai. Gadās, ka noteiktos apstākļos (teiksim, atkusnī vai spēcīga lietus laikā) godprātīgi šoferi brauc daudz lēnāk, nekā ir atļauts attiecīgajā ceļa posmā. Bet gadās arī tā, ka zīmes “90” vai “50” stingra ievērošana pazemina drošību, bet ātrākais — rada problēmas. Jo ir taču labi zināms, ka visdrošāk ir braukt ar tādu ātrumu, kas netraucē transporta plūsmas kustību.
Kas attiecas uz sodu par pārsniegto 1 km/h, tad tas, protams, ir pilnīgs absurds. Pirmkārt, visām ierīcēm ir savas nepilnības. Tas ir attiecināms gan uz automobiļu spidometriem, gan uz pašiem foto radariem. Otrkārt, katrs, pat vismazākās pieredzes ba- gātais šoferis momentāni sajutīs, ka pārsniedza ātrumu par 10 km/h, bet diez vai sajutīs, ka ātrums ir pārsniegts par 1 km/h. Ja drošības atbalstītāji vēlas panākt to, lai šoferi brauktu, pastāvīgi skatoties spidometrā, jo baidās saņemt sodu pat par vismazāko kļūdīšanos, tad viņiem noteikti ir problēmas ar loģiku.
Bet pagaidām projektā par foto radariem jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Iespējams, Iekšlietu ministrija pieprasīs papildu finansējumu, bet naudu vēlas visi, kaut arī nav nekādas garantijas, ka foto radari tiks atzīti par prioritāti.
Projekts “15+” veiksmīgi iestrēga saeimā. Ņemot vērā to, cik agresīvi ir noskaņotas kontrolējošās iestādes, diezin vai tas tiks apstiprināts. Bet tas nozīmē, ka atkal ir drauds, ka foto radari tiks izmantoti komerciālos nolūkos. Tikai šoreiz ne privātas kompānijas nolūkos, bet valsts interesēs. Vienkārša šofera skatījumā tas neko nemaina. Daudzi vēl labi atceras mobilos radarus, kas, vārda tiešā nozīmē, tika slēpti krūmos. Un tieši tur, kur viņu izmantošanai ir tīri komerciāls raksturs. Gribētos ticēt, ka veselais saprāts tomēr uzvarēs un jaunais projekts tiks izmantots nodokļu maksātāju drošībai, nevis policijas vai CSDD ienākumu gūšanai.
Viktors UDRIŠS
.jpg)
