Decembra vidus — tumšs, vienmuļš laika periods, kad tikai Ziemassvētku tuvošanās mazliet sasilda dvēseli ar cerībām. Skumjā, pelēcīgā dienā, kad smalks lietutiņš bez žēlastības noēda pirmo sniegu, es apciemoju Andzeļus. Neskatoties uz to, ka man ir tiesības izmantot pelnītu atpūtu, joprojām nevaru šķirties no profesijas, kam esmu veltījis visu dzīvi. Kā arī neievērot savu noteikumu: ja vari palīdzēt cilvēkiem — centies, vēl jo vairāk, ka pie tevis vēršas jau kā pēdējā instancē. Uzticība un atbildība…
Pirmā tēma par lauksaimnieka bēdām noskaņojumu neuzlaboja, tieši otrādi. Tas gadījums, kad nedrīkst cirst neapdomājoties, lai pagaidām paliek, “nogatavojas”. Tajā rītā gribējās kaut ko gaišu, lūk, arī es uz labu laimi iebraucu aizmirstā nostūrī Ruduškos, kur jau kopš seniem laikiem dzīvo vecticībnieki. Un sava senās paziņas māju (ja ne no pirmā, tad no otrā mēģinājuma) tomēr atradu. Grigorijs Čelnovs darbojas pagalmā, kādu minūti novēroja neaicināto viesi, bet jau vēlāk izplauka smaidā un tik stipri sveicienā saspieda roku, ka es gandrīz ievaidējos. Aicināja mājā, kur ir silti, gaišs, mājīgi.
Pienāca kārta uzsmaidīt arī man: pie sienas rāmītī jautra karikatūra — Grigorijs ar Valentīnu —, ko zīmēja kāds galvaspilsētas mākslinieks. Tā meita Nadežda, kura ir ieguvusi divas augstākās izglītības un strādā kādā Rīgas juridiskajā firmā, apsveica savus vecākus 25 gadu kāzu jubilejā. Viņas brālis Sergejs, man par laimi, bija mājās. Viņa izredzētā Larina no fotografēšanās neatteicās, bet, lūk, viņas nolemto sākumā vajadzēja sameklēt pagalmā un tad vēl pierunāt. Rezultātā mēs sadraudzējamies. Serjoža — atsities tēvā, viņa stihija - tehnika, atrada “savu vietu” kokapstrādē un par pilsētas dzīvi ļoti neskumst. Lielajā vectēva mājā vietas visiem pietiek.
Toties mums ar vecākajiem Čelnoviem ir ko atcerēties. Tas bija tik nesen, tas bija tik sen… Tikai viens no četriem Rudušku kalēja Josifa dēliem Grigorijs palika uzticīgs dzimtajai vietai. Šeit kaimiņu sādžā Artemovkā satika savu mīlestību. Tipisks astoņdesmito gadu lauku jaunatnes liktenis: Dagdas profesionālajā skolā viņš ieguva plaša profila mehanizatora profesiju, Valentīna turpat apguva šuvējas profesiju. Un kas ir svarīgi: jau kopš jaunības abi strādā godam, un vēl līdz kāzām jaunā mehanizatora Grigorija Čelnova no Andzeļiem un pirmrindnieces šuvējas Valentīnas Sedukas portreti rotāja rajona avīzes lappuses. Tad mēs arī iepazināmies.
Kopā šķirstījām vecos albūmus. Neaizmirstamais 1986. gads… Jautrās kāzas Ruduškos tika svinētas divas dienas — astoņi desmiti viesu, Krāslavas muzikanti. Gādīgais sovhozs jaunajam pārim uzdāvināja divistabu dzīvokli pagastā pie ezera Eži. Viss kā pie cilvēkiem, piedzima bērni. Ģimenes galva nemāk slikti strādāt, un slava par Andzeļu jauno mehanizatoru plūda tālu aiz Krāslavas rajona robežām. Viņam divas reizes tika uzticēti tajā laikā modernākie traktori T-150. Jauni! Kur darbs tiek godam veikts, tur arī attiecīga samaksa un slava. Bija laiks, kad jauno lauku pirmrindnieku ievēlēja par republikas mēroga deputātu! Tā ka ģimenes arhīvs ir bagāts, Grigorijs atceras, ka tieši sešas reizes viņa portreti tika publicēti mūsu avīzē. Un ne tikai: dažas reizes pildīju republikas mēroga laikrakstu pasūtījumus. Kad sakās kolhozu-sovhozu sabrukums, Grigorijs un Valentīna, īstie zemnieki, izdarīja savu vienīgo pareizo izvēli. Kļūstot par mantiniekiem un īpašniekiem, viņi ieguva zemīti: desmit ha aramzemes, tikpat meža, plus ezera īre.
Lauku saimniecība “Draudzība” — tipiska, bioloģiska. Savi produkti, nelielos daudzumos nodod pienu un gaļu. Čelnoviem ir pāris traktoru, viss lauksaimniecības iekārtu komplekts. Šogad saņem gandrīz tūkstoš latu subsīdijas, tā ka “galus savilkt” var. Pieredze, kas gūta sovhozā, Grigorijam ļoti noderēja: viss ražošanas process ir mehanizēts. Tiek ievērota sēšanas rotācija, siens tiek sagatavots ruļļos. Viss it kā labi, bet veselība liek par sevi manīt: pašaizliedzīgais darbs liek par sevi manīt. Grigorijs iepazina arī invaliditāti, tikai to neizrāda. Kad ierunājos par pensiju, Čelnovi noskuma. Grigorijam darba stāžs nesasniedz 30 gadus, Valentīnai vēl mazāk.
… Daudz mēs atcerējāmies. Jaunībā ar slavu un sovhoza uzmanību apveltītais Grigorijs pašlaik nesaprot, kāpēc valdība ir novērsusies no vienkāršiem ļaudīm. Visi atstāti izdzīvošanai, un tas ir ļoti skumji, ka cilvēki aizbrauc no Latgales. Tukšās, mirstošās zemes, kā arī mirstošie lauki — milzīgs grēks. Arī cilvēku dvēseles pēdējā laikā kļuvušas cietsirdīgākas — uzskata prātīgais Gri- gorijs. Atšķirībā no citām vietām, Ruduškos ļaudis vēl turas pie mantojuma… Vecticībnieki ir grūti izkustināmi no vietas. Tik par vienu lietu uztraucas ticīga cilvēka dvēsele — ar laiku brūk vietējais lūgšanu nams. Reizes astoņas to izlaupīja necilvēki, pēdējo reizi — pirms pāris gadiem. Tikai vienreiz gadā šurp atbrauc garīdznieks no Rēzeknes — pirms Lieldienām, un tad sanāk gandrīz četri desmiti ticīgo. Bez Dieva pat ne līdz slieksnim…
Čelnovu dzimtā ir nemaināms likums: visa ģimene pulcējas Vasarsvētkos. Radinieku kapiņi — tie ir svēti. Un sarunā ar Sergeju un Larinu es sapratu, ka arī viņi neatstās tēvu zemi.
Šķiršanās brīdī Grigorijs un Valentīna pēkšņi pateicās par avīzi, kas viņiem palīdz dzīvot. “Vakar abonējām avīzi nākamajam gadam,” teica ģimenes pavarda sargātāja, “paldies, ka mūs apciemojāt!”
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
