Spilgta personība, gaišs cilvēks

Velta Kalniņa par sevi: “Kad 1948./49. mācību gadā sāku strādāt Ezernieku vidusskolā nebiju domājusi, ka daudzus gadus būšu deju kolektīvu vadītāja. Šajā jomā man nebija nekādas pieredzes, jo biju augusi laukos, un mani skolas un jaunības gadi pagāja kara laikā. Neuzskatīju arī, ka man būtu īpašas spējas to darīt. Bet apstākļi toreiz bija tādi, ka jaunam pedagogam bija vienkārši jāņemas un jāstrādā, jāsāk no nulles, jārada ne no kā.

Skolas dzīvi krāsaināku, bagātāku visos laikos ir padarījušas ārpusstundu nodarbības, pašdarbība. Piecdesmitajos gados mūsu skolā populāri bija klašu vakari. Neskatoties uz pašu skolēnu iniciatīvu un radošu pieeju, bija nepieciešams arī klases audzinātāja atbalsts. Un tā nu iznāca mazliet būt dramaturgam, režisoram, dekoratoram, horeogrāfam... Man palīdzēja tas, ka trijos studiju gados Rīgā biju redzējusi un dzirdējusi, ko sniedza tā laika kultūras dzīve. Tai sekoju ar īpašu interesi. Studentiem sevišķi prestiži bija operu un baleta izrāžu apmeklējumi un biju sasmēlusies daudz skaistuma, un nu to vajadzēja likt lietā. Sāku fantazēt un kaut ko mēģināt....

Cik atceros, tad piecdesmito gadu sākumā astoņu pāru deju kolektīvi pa klašu grupām vēl neeksistēja. Gatavoju tikai ar atsevišķiem dejotājiem solo un grupu dejas skolas vakariem. Stabilāki deju kolektīvi jaunākajās, vidējās un vecākajās klasēs izveidojās piecdesmito gadu beigās, jo tuvojās Skolēnu Pirmie republikāniskie dziesmu un deju svētki (1960.g.), kuros gan vēl nepiedalījāmies, jo nebijām attiecīgā līmenī, arī rajonā vēl nebija pa īstam nostādīts darbs ar deju kolektīviem.
Īsto impulsu manai tālākai darbībai šinī laukā man deva 1960. gada svētki Rīgā, kuros biju tikai skatītāja. Manī radās liela vēlēšanās panākt, lai Latgales bērnu deju solis turpmāk būtu tikpat raits un prasmīgs kā vidzemnieku, kurzemnieku, rīdzinieku, lai viņu tērpi mirdzētu tikpat koši. Sākās liels darbs gan deju soļu izkopšanā, gan tautas tērpu izgatavošanā.”

Ezernieku vidusskolas direktors Aleksandrs Gžibovskis: “Man bija gods strādāt ar skolotāju Kalniņu no 1982. līdz 1998. gadam, kad viņa aizgāja pelnītā atpūtā. Protams, ka mēs visi pazīstam skolotāju kā cilvēku ar ļoti lielu pašatdevi un ļoti lielu darba apzinīgumu un mērķtiecību. Viņai bija ļoti augstas prasības pret sevi un citiem cilvēkiem, kas arī deva tos rezultātus, kurus viņa sasniegusi. Tai pat laikā viņa bija ļoti vienkāršs cilvēks un varbūt pat kautrīgs, es varētu teikt — varbūt pat pārlieku kautrīgs. Strādājot skolā un būdams direktors, es tikai nejauši uzzināju, ka viņai piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātās skolotājas tituls — tas man bija liels pārsteigums. Mūsdienās pat pavisam neliels panākums cilvēkam liek par sevi skaļi runāt, paziņot to visiem un reklamēt sevi. Skolotāja Kalniņa savā darbā pievērsās dažādām jomām, bet visaugstākos sasniegumus viņa guva vadot skolas deju kolektīvus. Lielākā daļa mūsu ciemata iedzīvotāju, kuri savā laikā mācījās skolā, un ne tikai mūsu ciemata iedzīvotāji, bija viņas skolēni un apguva deju prasmes, ir pateicīgi skolotājai par viņas darbu.

Man Kalniņas vārds asociējas ar trim lietām. Pirmā — viņa bija tas cilvēks, kura mūsu rajona skolās iedibināja deju kolektīvus un pirmā sāka strādāt ar šiem kolektīviem. Otrā — viņa lietoja dažus vārdus, kas skanēja īpatnēji - zolīdi un līmenis. Īpaši gribu apstāties pie vārda zolīdi. Domāju, ka viņas lielā kautrība neļāva sacīt īsto vārdu — perfekti. Visu ko viņa darīja, viņa centās paveikt perfekti. 1983. gadā man ar vecāko skolēnu grupu bija jābrauc uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Man nācās būt ar viņiem kopā visu laiku, uzmanīt. Skate norisa VEF kultūras pilī, mūsu zēni sagatavoja moldāvu deju. Kad atbraucām uz pili, aizkulisēs skolotāja sacīja tā: “Rebjata, mi dolžni vesti sebja solidno! Vi vjso ponali?” Puiši atbildēja ar jā un skolotāja aizsteidzās uz zāli, jo viņai bija jābūt tur. Pienāca mūsu laiks uzstāties, zēni nodejoja un jau nākamiem jānāk uz skatuves, bet dzirdu kaut kas nav kārtībā. Zāle nemitīgi aplaudē un sāk skandēt: “Atkārtot, atkārtot!” Visi apmulsa, atkārtot skatē nav pieņemts, bet zāle nerimstas. Tad kāds no žūrijas cēlās kājās un pateica, ka nav pieņemts atkārtot, pateiksimies Ezernieku puišiem un turpināsim skati. Lūk, ko skolotājai nozīmēja vārds solīdi — tas ir perfekti.

Trešā lieta — skolotājai piemita augsts inteliģentums. Ar to ir kā ir — vai nu tas ir, vai nav. Mēs varam izkopt savas manieres, varam inteliģenti uzvesties, varam mēģināt inteliģenti runāt, bet pēc būtības neesam tādi un nekad nebūsim. Inteliģentums ir iedzimts. Es viņu pieskaitu pie Latvijas inteliģences vislielākajā mērā.

Kad strādājam ar cilvēku, tobrīd neapzināmies, ka varbūt attiecības veidojam pārāk lietišķi, un neiedziļināmies viens otra dzīvē, bet paiet laiks un mēs redzam to no malas, rodas secinājumi, visu pārskatām un izdarām atziņas sev. Esmu pateicīgs liktenim, ka tas ļāva man strādāt ar tik jauku cilvēku kā skolotāja Velta Kalniņa.”


Bijušās skolotājas Stanislavas Belkovskas atmiņas: “Pēc Dagdas vidusskolas beigšanas uzsāku darba gaitas 1950./1951. mācību gadā kā skolotāja. Pirmā skolotāju konference bija Ezernieku vidusskolā. Vakarā skolā bija sarīkojums ar skolēnu priekšnesumiem, kurā es pamanīju jauno, eleganto skolotāju Kalniņu. Viņa dejoja ar vienu no saviem kolēģiem: plūstošie pagriezieni uz abām pusēm, skaistais zaļais tērps — “kļoša” brunči un vestīte ar lentīšu apmalojumu piemērotos toņos.
No tā laika es vienmēr ievēroju šo skolotāju un ar patiku raudzījos viņā. Vienmēr pārsteidza viņas gatavotie priekšnesumi. No 1957. gada mēs kļuvām darba kolēģi 28 gadu garumā. Viņa man kļuva pienācīgs piemērs visās jomās: stāja, ģērbšanās stils (vienkārši, bet eleganti), prasīgums pret sevi un citiem. Varu teikt, ka viņai sirdsdraudzeņu nebija, bet līdzīgi domājošās gan un tādas viņa cienīja un vienmēr bija pretimnākoša ar padomu un darbiem. Starp tām biju arī es līdz mūža beigām.

Darba laikā ļoti daudz nācās darboties kopā, viņas vadībā gatavojot dejotājiem tērpus: izšūt villaines, pērļot vainadziņus, aust brunčus, vestes, priekšautus (igauņu tērpiem), izšūt ukraiņu tērpus, adīt dejotājiem zeķes, igauņu mices u.t.t.

Braucām uz Deju svētkiem rajonā, novados un arī Rīgā. Tērpus šuva viņa pati ar saviem palīgiem. Neviens negribēja ticēt, ka mūsu dejotājiem tērpi pašu rokām darināti. Ezernieku vidusskolas deju kolektīvu uzstāšanas tika augsti vērtēti republikā. Abi bērni dejoja viņas vadītajos deju kolektīvos. Pateicoties Veltai Kalniņai, meita Velta guva labus panākumus republikas vācu valodas olimpiādēs.

Par katru paveikto darbu viņa prata pateikties ar kādu pārsteigumu, nekad neaizmirsa apsveikt visos dzīves svarīgākajos notikumos, apciemot...

Viņas pēdējais mūža mirklis mums bija kopā. “Man tev kas ļoti, ļoti svarīgs sakāms...”, - tie bija pēdējie vārdi... Viņa cerēja dzīvot...."

1981. gada Ezernieku vidusskolas absolvente Valentīna Pauliņa (Kononova): “Atnācu mācīties uz Ezernieku vidusskolu un pabeidzu to kā Veltas Kalniņas skolniece, par ko liels gandarījums un lepnums. Es un klasesbiedri — mēs visi varam lepoties, ka mūs mācīja un audzināja skolotāja Velta Kalniņa. Kopā ar mani pasākumā šodien piedalās klasesbiedrene Anna Potapova. Mūsu skolotāja pelnījusi tik plaši godināt viņas piemiņu, jo viņa atstājusi gaišu piemiņu, labas atmiņas, daudziem skolēniem ielikusi ceļamaizi, to garīgo bagātību, zināšanas, kas no pirmā acu skatiena varbūt nav tveramas un rokām skaramas, bet ir mūžīgais pamats dzīvei. Katram cilvēkam dzīvē jādara tas, ko viņš spēj un mūsu skolotājai bija nolemtība — viņas mūža darbs bija izglītība un visu sevi veltīt skolēniem, tai pašā laikā arī pilnveidot sevi augšuptiekties, būt pacietīgai. Šo dzīves moto skolotāja centās ieaudzināt savos audzēkņos ar savu uzņēmību, neatlaidību un labo gribu. Jau 70. gados mēs, bērni, uztvērām to, ka mūsu skolotāja ir ievērības cienīga, ka viņā ieklausās, ka viņu ievēro un viņai lūdz padomu. Skolotāja visus skolas gadus uzsvēra, ka pats dārgākais dzīvē ir laiks, jo caur to dabūjam visu, ja pareizi izmantojam. Viņa pati dzīvi veidoja prasmīgi un īpaši pieprasīja neizniekot laiku, bet lietderīgi izmantot, jo aizgājušo vairs nevarēs atgriezt. Sākot ar 4. kalsi, skolotāja mums sāka mācīt latviešu valodu un literatūru, arī vācu valodu. Īpašas grūtības mums bija ar latviešu valodu, jo bijām no dažādām ģimenēm ar atšķirīgu attīstības līmeni un vēl mums traucēja apgūt latviešu valodu tā, kā to pieprasīja Velta Kalniņa, šaipusē valdošais latgaliešu un krievu valodas stils. Skolotāja no paša sākuma centās iemācīt mums pareizo latviešu valodu, lai turpmāk izejot plašajā pasaulē, tiekoties ar svešiem cilvēkiem, mums nebūtu neērtas situācijas un nebūtu neērti par savām sliktajām valodas prasmēm. Arī vācu valodu kā svešvalodu mums vajadzēja pieņemt ar pastiprinātu uzmanību, jo skolotājai bija redzējums nākotnē, ka svešvalodām ir perspektīva.”