Otrais raksts
Turpinot rakstu ciklu par to, kā kļūt laimīgam, publicējam apsolītos testa rezultātus. Tātad, ja jums kopsummā izdevās savākt 80 — 100 punktus, tad jūs pilnībā izjūtat “laimi bez iemesla”, ja jūs ieguvāt 60 — 79 punktus, tad jums ir labs rādītājs “laimei bez iemesla”, ja jūs savās atbildēs ieguvāt skaitli no 40 līdz 59, tad jūsu dzīvē “laime bez iemesla” ik pa brīdim uzplaiksnī, bet ja jūsu rezultāts ir mazāks par 40 punktiem, tad jums ir ļoti reti bijusi laimes izjūta bez iemesla.
Patiesībā, lai arī kāds ir iegūtais rezultāts, es aicinu vēlreiz izlasīt visus testa apgalvojumus un padomāt par tiem. Tas arī būs jūsu pirmais solis ceļā uz laimes izjūtu!
Uzziņai: tests ir pārpublicēts no grāmatas “Vienkārši laimīgs!” (Mārsija Šimofa un Kerola Klaina).
Savu izvēli pamatošu ar vienu citātu no šīs grāmatas: “Mana pieredze mani pārliecināja par to, ka laime nebūt nav saistīta ar lietu esamību cilvēka dzīvē, bet tā arī nav materiālo labumu noliegšana. Tā ir daudz dziļāka. Tas, kas mums tā pa īstam ir nepieciešams, ir laime, kas nāk no cilvēka iekšējās pasaules, neatkarīgi no ārpasaules ietekmes. Es to saucu par “laimi bez iemesla”.
Laimes mirkļi ir tik dažādi un daudzveidīgi, cik dažādi un daudzveidīgi ir cilvēki, dzīvojoši mūsu pilsētā, valstī un vispār pasaulē. Bet visi komponenti ir saistīti. Tas nozīmē, ja kādu komponentu izslēdz, tad laimes izjūta kļūst mazāka, ja vēl kaut kā trūkst, tad tā kļūst vēl mazāka, un tam var būt sliktas sekas.
Mēs taču varam būt laimīgi neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav jahta un gredzeni ar briljantiem. Mēs gribam būt laimīgi, mēs gribam izjust to harmoniju, par kuru tagad visapkārt visi runā.
Bet kā tad tā? Ir pierādīts, ka bagātības un laimes savstarpējā sakarība nebūt nav tāda, par kādu to uzskata lielākā daļa sabiedrības. Psihologs Deivids Maijers (dzimis 1942.g. 20.septembrī, šobrīd viņam ir 71 gads), veicot masveida pētījumus šajā virzienā, secināja, ka korelācijas starp materiālās labklājības līmeni un laimi ir ļoti zema, izņemot pilnīgas nabadzības gadījumus, kad netiek apmierinātas pat vispieticīgākās cilvēka pamatvajadzības — ēdiens, apģērbs, mājoklis. Turklāt, neskatoties uz to, ka pēdējo 50 gadu laikā sabiedrība kļuvusi bagātāka, pētījumos netiek konstatēts laimes līmeņa pieaugums, bieži vien šis līmenis pat samazinās.
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Daniels Kānemans (dzimis 1934. gada 5.martā, šobrīd viņam ir 79 gadi) ir pārorientējies uz zinātni par laimi. Plašu izmeklējumu laikā, ko vadīja Kānemans un viņa kolēģi, netika noskaidroti praktiski nekādi argumenti par labu tam, ka starp bagātību un pozitīvām emocijām ir kaut niecīga saikne. “Ticība tam, ka līdz ar augstiem ienākumiem viennozīmīgi rodas arī labs noskaņojums, ir plaši izplatīta, bet būtībā tā ir ilūzija. Cilvēki, kuru ienākumi pārsniedz vidējos, ir apmierinātāki ar savu dzīvi, bet diez vai laimīgāki par citiem. Ja sekojam viņu dzīvei soli pa solim, tad varam novērot, ka viņi vairāk piepūlas un reti nodarbojas ar to, kas viņiem sagādā patiesu prieku. Turklāt, rodas iespaids, ka ienākumu apjoms rada tikai pārejošu un īslaicīgu efektu. Mēs apgalvojam, ka cilvēki pārspīlē to ieguldījumu, ko materiālā labklājība sniedz laimes izjūtai. Daļēji tas ir tāpēc, ka cilvēki, novērtējot savu vai citu cilvēku dzīvi, pārāk ieciklējas uz tradicionāliem veiksmes kritērijiem”
Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, bet daži cilvēki, sasniedzot materiālo labklājību, grimst aizvien dziļākā grūtsirdībā. Kamēr cilvēks piedalās žurku skrējienā, viņu mierina cerība, ka viņa darbs nesīs labumu nākotnē, šajā laikā negatīvās emocijas ir vieglāk pārvaramas. Bet tiklīdz cilvēks sasniedz savu mērķi un aptver faktu, ka materiālā labklājība nav viņu padarījusi laimīgāku, cerības un mierinājums zūd. Viņu pārņem nihilistiskas vilšanās un bezcerības jūtas, jo vairs nav uz ko cerēt un viņa dzīvē vairs nav vietas skaistiem sapņiem par nākotni, kurā viņš būtu laimīgs.
Irina JAPIŅA