Ir iemesls! 17. decembris — Butānas proklamēšanas diena

Butānas vēsture ir vairākus gadu tūkstošus gara. Bet pēc valstī lielākās bibliotēkas ugunsgrēka 1827. gadā, lielākā daļa vēsturisko avotu un dokumentu pazuda bez vēsts. Bet, budistu senākie 7. gadsimta klosteri ir saglabājušies ļoti labā stāvoklī. Ir zināms, ka 9. gadsimtā, kad Tibetā vajāja budistus, drošu un uzticamu patvērumu viņi atrada tieši tur.

Mazai kalnu karaļvalstij bija grūti izdzīvot starp milzīgajām lielvalstīm. Vairākus gadus Butāna bija gan Tibetas, gan Indijas sastāvā. Bet tur ieradās arī angļu kolonisti. Pēc ilgiem cīņu gadiem, uzvaru un zaudējumu periodiem, Butāna zaudēja lielu daļu savas teritorijas. 1907. gadā karalis Ugjens Vangčuks mācēja apvienot valsti, 1910. gadā panāca no Anglijas neiejaukšanos valsts iekšējās lietās. Un it kā visu izdarīja labi… Toties Butānas “neatkarība” radīja situā-ciju, ka pasaules sabiedrība to “aizmirsa”. 1949. gadā, kad Indija kļuva pilnīgi brīva un ieguva pasaules atzinību, Butānai nācās pierādīt savu eksistēšanu. Tas nebija viegli. Reti kurš varēja iedomāties, kur atrodas šī karaliste. Bet nav ļaunuma bez labuma. Pateicoties savai izolētībai, Butāna netika iesaistīta ne Pirmajā, ne Otrajā pasaules karā… 1952. gadā Butānas tronī kāpa karalis reformists Džigme Dorji Vangčuks. Viņam nebija viegli, jo tajā laikā viņa valstī pat nebija naudas vienības, plauka naturālā maiņa, nauda vienkārši nebija vajadzīga. Karalis Džigme nodrošināja valsti, noslēdzot līgumu ar Indiju. Līdz pat šim brīdim Butānu no ārējā ienaidnieka sargā Indijas Republikas karaspēks. Karalis ieviesa naudas vienību “ngultrumu”, aktivizēja iekšējo tirdzniecību. Pateicoties monarha centieniem, valsts iestājās ANO kā pilntiesīga nāciju savienības locekle.

1972. gadā pēc sava tēva nāves par karali kļuva Džigme Singje Vangčuks, kurš ar savām reformām virzījās vēl tālāk. 1974. gadā viņš atļauj ārzemju tūristiem atbraukt uz Butānu! Tā dēļ galvaspilsētas centrā pat tika uzceltas vairākas viesnīcas. Drīz vien Butānā parādījās elektrība, telefona sakari, ceļi. Izbrīnītie Butānas iedzīvotāji neticēja savām acīm, kā izmainījās viņu valsts. Toties karaliskās ģimenes politika bija pilnīgi veltīta karalistes unikālās dabas saglabāšanai. Ražošanas tur praktiski nav. Vairāk nekā 80 % iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā. Butānā milzīgas teritorijas ir atdotas Nacionālajiem parkiem, rezervātiem. Tur ir aizliegts medīt un pat lieku reizi ieiet mežā. Valstī tiek ražots tik daudz elektroenerģijas (pateicoties hidroelektrostaciju milzīgajam skaitam), ka Butāna to ļoti izdevīgi pārdod arī Indijai.

Butāna — nesmēķējoša valsts. Vēl jo vairāk — teritorijā ievest cigaretes, paredzētas tirgošanai, ir aizliegts. Atļauts ievest tikai “sev” ierobežotā dau- dzumā (ievedmuita ir tik augsta, ka smēķēt var atļauties tikai ļoti turīgi cilvēki). Uz ielām smēķēt nedrīkst. Sodi ir milzīgi un tiek pielīdzināti vidējiem gada ienākumiem valstī. Ārzemnieki smēķēt uz ielām drīkst. Viņi ir izņēmums. Bet! Ja kāds izdomās pārdot paciņu cigarešu vai vienkārši uz ielas “pacienās” ar to kādu vietējo iedzīvotāju — var arī nokļūt cietumā… Bet aizliegums smēķēt publiskās vietās Butānā tika ieviests jau 17. gadsimta vidū!

Vispār tūrisms Butānā ir īpašs. Par katru uzturēšanās dienu Butānā ir jāmaksā nodoklis. Butānā ir tikai pieczvaigžņu viesnīcas, dārgas. Viss izveidots ir tā, lai ārzemnieki nekādā veidā neietekmētu ekoloģisko situāciju valstī un Butānas oriģinālo kultūru.
Visiem valsts iedzīvotājiem, kas gaišā dienas laikā atrodas ārpus mājas, jābūt tērptiem nacionālajā apģērbā. Vīrieši valkā gho — smagnējs, līdz ceļiem garš halāts. Sievietes vēl pa virsu krāsainām blūzītēm velk kiru — taisnstūra auduma gabals. Virsū uz kiras ir atļauts ģērbt zīda žaketi. Tā, lūk! Un nekā citādāk. Bet ja ieplāno doties uz baznīcu vai uz pieņemšanu pie ierēdņa, tad uzvek šalli kabni, lai uzreiz ir redzams, cik nopietns cilvēks tas ir. Vienkāršiem iedzīvotājiem ir baltas šalles, karalim — dzeltena, sava krāsa šallēm ir arī karaliskās ģimenes locekļiem, slaveniem Butānas pilsoņiem utt. Jāpiebilst, ka dress code noteikumi valstī noteikti jāievēro visiem, izņēmumu nav. Arī karalim ir gho un kabni, bet karaliene nekad publikas priekšā nenostāsies eiropeiskā kleitiņā.

Jā, par karali. Butānā valda visjaunākais monarhs pasaulē — Džigme Hesar Namgjel Vangčuks. Viņam ir teicama eiropeiska izglītība. Vēl princis esot, viņš Oksfordā aizstāvēja disertāciju politoloģijā (tā vēlējās tēvs!).

Karalis Butānā — valsts galva, armijas virspavēlnieks. Bet valsts pārvaldē viņš piedalās tikpat daudz, cik parlamentā ievelētie deputāti. Vēl viņa tēvs uzsāka reformu par absolūtās monarhijas valsts pārveidi konstitucionālajā, organizēja vēlēšanas, sasauca parlamentu, apstiprināja pilnvaras valdībai. Tadi, lūk, viņi ir reformisti un demokrāti — šie Vangčuku dinastijas karaļi. Jāsaka, ka lielākā daļa Butānas iedzīvotāju piesargās no demokrātijas un ir pārliecināti monarhijas piekritēji. Pastāvīgās protestu akcijas un dažādas nekārtības, kas notiek kaimiņos esošajā Nepālā un Bangladešā, šo pārliecību nostiprina vēl vairāk.
Tagad Butānā ir sava nacionālā telekompānija (radās 2002. gadā ), sava aviokompānija “Eir Budda”. Bet mobilo sakaru pagaidām nav. Jo mobilo telefonu ietekme uz cilvēku organismu ir maz pētīta. Bet ja nu tā lieta ir kaitīga?

Katru gadu arvien vairāk tūristu apmeklē Butānu, lai ieraudzītu senākos budistu klosterus, unikālos dabas parkus un rezervātus, lai redzētu visapbrīnojamāko valsti pasaulē.
Šodien Butānas iedzīvotāji svin savas valsts dzimšanas dienu. Pievienosimies?

Andrejs JAKUBOVSKIS