Spilgta personība, gaišs cilvēks!

Pie ieejas zālē varēja ziedot aizlūgumam par Veltu Kalniņu, kas notika jau nākamajā dienā — 8. decembra rītā Bukmuižas svētā Ludviga baznīcā Ezerniekos. Uz spilgti sarkanā galdauta bija noliktas arī divas svecītes blakus Veltas Kalniņas portretam, no kura viņa kā dzīva raudzījās uz katru, kurš turpat šķirstīja vecos albumus un aplūkoja senās fotogrāfijas, daudzas no tām tika rādītas pasākuma gaitā uz lielā ekrāna. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka neesmu redzējis labāk organizētu pasākumu, kā šis. Viennozīmīgi, Velta Kalniņa ir to pelnījusi.

Mēs ilgi varētu diskutēt, par to, kas kuram ir deja. Vai tas ir pēdas pieskāriens zemei, vai tā ļauj paust to, ko cilvēks nespēj izteikt vārdiem? Ikviens, kurš kaut reizi mūžā ir iepazinis dejas burvību, paliek tai uzticīgs mūžam. Šajā pasākumā tika izstāstīts Veltas Kalniņas dzīves dejas stāsts. Daudzi klātesošie varēja lepoties ar pieredzi šajā jomā, jo viņiem bija dota brīnišķīga iespēja dzīvot vienā Ezernieku pagastā, strādāt Ezernieku vidusskolā un dejot ar vienreizēju cilvēku un lielisku deju skolotāju. Par dzīvē gūtajiem panākumiem šodien simtiem pieaugušo ir pateicīgi bijušajai Ezernieku vidusskolas skolotājai Veltai Kalniņai, kura savu vairāk nekā pusgadsimta ilgo darba mūžu pilnībā veltījusi mūsu novada bērnu un jauniešu izglītošanai.

Ieskats biogrāfijā

Velta Kalniņa nākusi pasaulē 1926. gada 8. decembrī Teodora un Annas Kalniņu ģimenē. Tēvs — Lāčplēša ordeņa kavalieris, zemkopis un amatnieks Trikātas pagastā, māte — mājsaimniece un ļoti laba šuvēja, brālis Vitauts dažus gadus vecāks, ar kuru Velta bija spiesta šķirties uz ilgāku laiku, kad viņš mācījās Valkas ģimnāzijā, dienēja armijā un astoņus gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Pēc vecāku nāves līdz pat pēdējai dienai Vitauta ģimene bija Veltas atbalsts.

Talsu novada muzeja krājumā atrodas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālā reģistra nominācijā “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” iekļautās vēstules. Viena no tām saistās ar dzejnieku un rakstnieku Aleksandru Pelēci, kurš 1969. gadā, pēc atgriešanās no Amūras apgabala Sibīrijā, Talsos atrada mājvietu. Vēstuli Aleksandrs Pelēcis rakstījis vienai no savām bijušajām skolniecēm Veltai Kalniņai 1953. gadā.

Pateicoties tam, ka Velta Kalniņa saglabāja uz bērza tāss Sibīrijā rakstīto vēstuli, tā nokļuva Talsu muzejā un tika iekļauta UNESCO programmā “Pasaules atmiņa”.

Veltas pirmie četri skolas gadi aizritēja Kazruņģu pamatskolā, kuru pabeidza ar izcilām sekmēm. 1945. gada absolvente devās uz Rīgu studēt Latvijas Valsts universitātē Filoloģijas fakultātē vācu valodu. Pēc triju gadu mācībām dzīves apstākļu dēļ bija spiesta aiziet izglītības ministrijā lūgties darbu. Tur saņēma nosūtījumu uz toreizējā Rēzeknes apriņķa Ezernieku vidusskolu, kurā nostrādāja vairāk par 50 gadiem.

Sākotnējie dzīves apstākļi bija tik pieticīgi, ka šermuļi skrēja pār kauliem burtiskā nozīmē — uz nakti novilktās kurpes ziemā piesala pie grīdas. Tikai 70. gadu otrajā pusē Velta Kalniņa ar tēvu tika pie divistabu dzīvokļa tā saucamajā skolotāju mājā.
Nebaidīties nekāda darba Velta Kalniņa mācījusies kopš mazotnes gan palīdzot mammai, kura daudz šuva un gādāja ģimenei naudu, gan strādājot kopā ar tēvu savā saimniecībā vai pie saimniekiem, gan slaucot 3-5 govis trīs reizes dienā, gan ejot ganos, gan strādājot rudzu laukā. Jau strādājot Ezernieku vidusskolā, katru vasaras atvaļinājuma laiku Velta steidzās braukt uz Rīgu, tālāk līdz Strenčiem ar vilcienu, pēc tam 10 km kājām pa mežu un tikai ap četriem no rīta viņa bija mājās, lai palīdzētu vecākiem lauku darbos. Par atpūtu nebija ne runas.

Pienāca diena, kad vecāki vairs nevarēja eksistēt bez ikdienas palīdzības un meita nolēma ņemt viņus pie sevis. Kādreiz apdzīvotā vieta palika tukša: daudzi aizbrauca, citus izsūtīja Sibīrijā, palikušie nomira. Tajā vecumā tas bija ļoti sarežģīti — izraut savas saknes. Teodors Kalniņš savā ziņā iedzīvojās Ezerniekos. Sevišķi tuvs draugs viņam bija skolotājs un kaimiņš Jānis Vilnis. Teodora un Annas Kalniņu atdusas vieta ir Ezernieku kapos.

Vecākās paaudzes cilvēki atceras Veltas Kalniņas vecākus: Teodors Kalniņš — Lāčplēša ordeņa kavalieris palicis atmiņā, kā sabiedrisks un sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu, kurš itin viegli iekļāvās jebkurā kompānijā. 1. Pasaules kara dalībnieks Teodors Kalniņš dienēja Pāvila gvardes pulkā, piedalījās kaujās Galīcijas frontē. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada jūnijā Strenčos, par drošsirdību kaujās pret bermontiešiem paaugstināts par seržantu.

Koks, kas augs mūžīgi

Velta Kalniņa — nopelniem bagāta skolotāja, Latvijas valsts patriote! Ilggadējā deju kolektīvu vadītāja. Dejošana kļuva par viņas sirdslietu. Viņa prata tik dziļi ielikt bērnu dvēselēs dejas mūziku, ka dažiem deja palika par sirdslietu, kā profesija, kā hobijs, brīvā laika pavadīšana, kā lielā mīlestība. Veltai Kalniņai ir skolēni, kuru dzīvē dejai ir milzīga vieta: Alberts Ķivlenieks un Aloīda Andžāne atvainojās, ka nevar piedalīties Veltai Kalniņai veltītā atceres pēcpusdienā un sūtīja sirsnīgu sveicienu visiem klātesošiem. Savukārt Dagdas tautas nama vadītājs Jāzeps Ornicāns uz pasākumu ieradās burtiski no balles galda — iepriekšējā vakarā iestāde svinēja 50 gadu jubileju.

“Velta Kalniņa ir tāds koks, kas Ezerniekos augs mūžīgi, jo bez viņas Ezerniekus nevar iedomāties — tie būtu pavisam savādāki,” sacīja Jāzeps. “Viņas vārdu pazina Latvijā un ar vārdiem “esmu Kalniņas audzēknis” bija pateikts viss. Lai cik paradoksāli tas skan, ļoti liels paldies Veltai Kalniņai jāsaka, ka esam šeit, šajās telpās. Kad bija stāsts, vai šeit jābūt jaunam tautas namam, tas bija stāsts par to, ka Ezernieki ir kultūras centrs un nevar būt savādāk. Redziet, cik tas interesanti! Kā skolotāja viņa bija ļoti stingra, gāja ar augsti paceltu galvu. Par Kalniņu varam runāt bezgalīgi un varam šodien pat neaiziet no šīs zāles, jo katram ir daudz ko sacīt. Veltas Kalniņas priekšā patiesībā mēs visi esam tik mazi. Viņa ir cilvēks ar lielo burtu.”

Viņa atstāja pēdas aiz sevis

Pasākumā piedalījās Ezernieku vidusskolas absolvente, ārste, Rēzeknes pilsētas goda pilsone, 5 grāmatu autore, tai skaitā “Kur Ežezers rotājas zils” un šī pasākuma atmiņu grāmatas “Viņa atstāja pēdas aiz sevis...” autore Veronika Grišāne, kura sākumā no sirds apsveica visus Ezernieku ļaudis ar to, ka ir jauns brīnišķīgs tautas nams. Turpinājumā viņa sacīja: “Liels paldies, ka kādam ienāca prātā veidot šo atceres pasākumu skolotājas Veltais Kalniņas piemiņai. Es uzskatu, ka viņas personā mēs godinām skolotāju kā audzinātāju, kā izglītojošu personu, kā personību, kas ir daudz plašākā nozīmē. Savā un daudzu absolventu vārdā gribu pateikties visiem bijušajiem un esošajiem skolotājiem, kuri godprātīgi strādājuši Ezernieku vidusskolā, kaldinājuši brīnišķīgus kadrus visai mūsu Latvijai un atļaujiet visus nosaukt un pateikt paldies par pašaizliedzīgu darbu skolotāju ģimenēm: Ivanovskiem, Pavlovskiem, Vasiļjeviem, Lavrinovičiem, Kudravceviem, Žuroviem, Dimperiem, Enbergiem, Viļņiem, Kuciņiem un skolotājiem Veronikai Šuplinskai, Marijai Pitkevičai, Sholastikai Andžānei, Stanislavai Belkovskai, Lidijai Brilei, Viktorijai Kulikovskai, Zofijai Joninai, Antoņinai Dubrai, Kumpiņai Strogonovai un tagadējai skolas vadībai un skolotāju kolektīvam, kuri turpina savu cēlo darbu. Īpašs paldies Kalniņu dzimtai no Trikātu pagasta, paldies aizsaulē aizgājušiem Veltas vecākiem Annai un Teodoram Kalniņiem par lielisku meitu, apzinīgu, centīgu, mīļu cilvēku.”

Diemžēl no Kalniņu dzimtas neviens pārstāvis nevarēja ierasties, un viņiem paredzētos ziedus Ezernieku vidusskolas 1965. gada absolvente, daktere Anna Vaišļa pasniedza šī pasākuma idejas autorei un organizētājai, bibliotekārei Lidijai Igaunei.
A. Vaišļa: “Par skolotājas darba gaitām jau daudz sacīts šovakar, bet viņai bija arī ļoti izcila aizraušanās — ceļošana un ziedi. Viņa nekad nesūdzējās, ka ir slikti vai grūti, viņai vienmēr viss bija okey!”

Dieva griba

Turpinājumā grāmatas “Viņa atstāja pēdas aiz sevis...” autore Veronika Grišāne uzsvēra: “Dievs savulaik uzdāvināja mums talantīgu, gudru, skaistu un apdāvinātu skolotāju Veltu Kalniņu. Viņa bija apveltīta ar ļoti lielu gudrību un iecietību. Būdama vidzemniece, ātri adaptējās latgaliskajā vidē, pieņēma cilvēkus ar viņu tradīcijām un visu savu mūžu atdeva šim pagastam un novadam, visu savu veselību, emocijas, erudīciju un šis cilvēks ir sevišķs cilvēks, ne par velti viņu tik augstu novērtējam un godinām. Viņa uzskatīja, ka labi padarītais darbs vienmēr būs viņas prioritāte. Kad izskanēja ziņa par šo pasākumu, es atskārtu, ka droši vien cilvēki sirsnīgi runās, pateiksies, bet būtu pareizi visu to pozitīvo pierakstīt un izdomāju, ka vajag ar daudzu cilvēku palīdzību uzrakstīt nelielu apcerējumu. Īsā laikā, pateicoties daudzu uzrakstītām atmiņām to izveidoju un nosaucu “Viņa atstāja pēdas aiz sevis...”. Tajā ir 30 cilvēku atmiņu apkopojums. Man jautāja, kāpēc grāmatiņai tik spilgta krāsa. Konsultējos ar mākslinieci, kad izstāstīju Veltas Kalniņas esību, viņa sacīja — tikai sarkanu krāsu, tikai ar baltiem burtiem. Tas nozīmē viņa bija spilgta personība un gaišs cilvēks.”

Mācīja citus un paši mācījās

Arī pasākumā izskanēja daudz skaistu atmiņu, dažas no tām varēsiet lasīt kādā no avīzes nākamajiem numuriem. Stāstot par Veltas Kalniņas dzīvi Ezernieku pagastā, noteikti jārunā par visa skolas kolektīva, darba kolēģu, skolēnu, skolēnu vecāku, skolas tehnisko darbinieku, pa- gasta iedzīvotāju atbalstu un tas pasākumā tika darīts. Sākums visiem skolotājiem bija ļoti grūts. Tikai vēlāk bija kursi, semināri, bet pirmsākumos viss notika pašmācības ceļā. Skolotāji sāka ar mazumiņu, vispirms, darbojoties ar savām klasēm, gatavojot priekšnesumus skolas vakariem, pēc tam — vietējam klubam. Veltas Kalniņas, Irēnas Dimperes, Irēnas Lavrinovičas, Valentīnas Celitānes-Ivanovskas, un daudzu citu vecākās paaudzes skolotāju ieguldījums pagasta kultūras dzīvē bija milzīgs. Daudzus gadus Ezernieku vidusskola bija slavena ar saviem dejotājiem. Sāka ar mazumiņu, pamazām izauga līdz dalībai Skolēnu dziesmu un deju svētkos Rīgā. Pirmās vietas Skolēnu dziesmu un deju svētkos nekad nebija, bet skolotājas Kalniņas vadītie kolektīvi vienmēr bija līmenī, un augstākā deju skolotāju plejāde ar cieņu skatījās uz viņu un viņas kolektīviem — tas bija liels sasniegums.

Pasākuma turpinājumā uzstājās Ezernieku vidusskolas dejotāji Ritas Vaišļas vadībā, Svariņu Tautas nama Sieviešu deju grupa “LORETa” Ernas Šļahotas vadībā, sporta dejas Danielas Dembovskas un Danila Malinovska, Emmas Sitkovas un Alēna - Daniela Sprukta izpildījumā (vad. Oksana Šalajeva - Kraine), Šķaunes Tautas nama dejotāji Natālijas Spruktes (Harčenko) vadībā. Arī katra kolektīva vadītājai bija ko sacīt, bija ko atcerēties, jo arī viņu dzīvē Veltas Kalniņas lomu grūti pārvērtēt, kā starp citu, praktiski ikviena, kurš todien bija zālē.

Juris ROGA