Kopš seniem laikiem 12 dienas pirms Ziemassvētkiem bija zīlēšanas, ticējumu, rituālu laiks… Līdz pat šim brīdim Svētās Lūcijas diena ir svētku diena tādās valstīs kā Čehija, Horvātija, Šveice, Somija. Raganu diena, zīlēšanas diena — kā tik to nedēvē… Ar ko tad tas saistīts?
Senos laikos, kad iestājās garo nakšu un īso dienu laiks, 13. decembris tika uzskatīts par tā perioda sākumu, kad robeža starp dzīvo un mirušo pasauli kļuva tik niecīga, ka mirušo dvēseles, kā arī viss ļaunais bez jebkādiem šķēršļiem iekļuva mūsu pasaulē un veica dažādas izdarības. Šis periods ilga 12 dienas līdz 25. decembrim, kad gaišie spēki, beidzot, sāka uzvarēt tumsu, diena kļuva garāka. Šis tumšais un bīstamais periods pieprasīja īpašu sagatavošanos un aizsardzības pasākumus. Raganas dzina ārā no apdzīvotajām vietām, radot lielu troksni — rībināja, klauvēja, svilpoja, šāva, sita ar pātagām pa zemi. Bet raganas bija viltīgākas — šajās dienās viņas slēpās zem tiltiem. Tika uzskatīts, ka šajā naktī viņas uzglūnēja vientuļiem ceļotājiem un varēja tos “nodancināt” līdz nāvei. Cilvēki centās nestaigāt vieni paši, īpaši pēc tumsas iestāšanās.
Lai nelabais nevarētu tikt mājā, aizsardzībai vajadzēja izmantot ķiploku. Ar to baroja visus mājas iemītniekus un lopus, kā arī apsmērēja mājas sienas. Uz durvīm un uz sienām ar ķiploku zīmēja krustiņus. Bija aizliegts vērpt un šūt — pirksti lieksies, darbs neveiksies, vistas beigs dēt utt. Nedrīkstēja mazgāt drēbes, cept maizi, kaut ko izjaukt vai lauzt. Tā, lūk, arī klaiņoja cilvēku pūļi, ar ķiplokiem smaržojoši, no visa spēka trokšņojot... Šajā laikā varēja atšķirt raganu no vienkāršas sievietes. Bet tas nebija tik vienkārši. 12 dienu laikā, sākot ar 13. decembri, vajadzēja sameistarot krēslu no deviņiem kokiem (liepa, bērzs, lazda, vītols, alksnis, dižskābardis, egle, dzeloņplūme, kļava), krēslu vajadzēja gatavot katru dienu pa mazam posmiņam. Ar šo krēslu vajadzēja atnākt uz baznīcu un svētās mises laikā uz tā apsēsties… Un būs redzama visa patiesība: visas raganas pēkšņi altārim pagriezīs muguru un sāks lūgties rietumu virzienā. Mjā… Interesanti, vai daudzi šādus krēsliņus ir meistarojuši? Un ko viņi redzēja? Noslēpums. Un kāds sakars šeit Svētajai Lūcijai? Tas jau ir cits stāsts…
Sicīlijā, Sirakuzas pilsētā, 3.gs. beigās dzīvoja cienījama un bagāta ģimene. Bija viņiem meita, ko nosauca par Lūciju (tulk. no latīņu - gaisma). Meitenes tēvs agri mira. Palika viņas divatā ar māmiņu. Visi apkārtējie teica, ka Lūcijai ir brīnišķīgas acis, no kurām nevar atraut skatienu. Gāja gadi. Pie Lūcijas sāka braukt precinieki. Bet viņa visiem atteica, atteica ļoti taktiski, lai nevienu neaizvainotu. Tas bija tāpēc, ka sapnī pie Lūcijas bija ieradusies Svētā Agate, viņa meitenei paziņoja, ka sava dzīve jāvelta Dievam… Viss tā arī būtu noticis, bet starp Lūcijas piekritējiem bija kāds ļoti godkārīgs jauns cilvēks, kas bija apmāts ar viņas acu skaistumu. Atteikums viņu satracināja un viņš iesāka savas iemīļotās tiesisku vajāšanu (īpatnēja mīlestības forma, vai ne?). Tajos laikos kristiešus izsekoja un sodīja visdažādākajos paņēmienos. Lūk, arī tiesnesis Sirakuzs notiesāja kristieti Lūciju — piespiedu kārtā ievietojot publiskajā namā. Bet, lūk, izpildīt sodu nebija iespējams. Ratus, uz kuriem sēdēja Lūcija, no vietas nevārēja izkustināt ne desmit buļļu, ne tūkstoš vīru… Satrakotais pūlis saplosīja nabaga jaunieti ar brīnišķīgajām acīm… Brīnumi uz viņas kapa sākās uzreiz: aklie kļuva redzīgi, slimie izārstējās utt. Kopš tiem laikiem Svētā Lūcija tiek uzskatīta par aklo, zemnieku, publisko namu meitu, kuras nožēlo padarīto (vēl pirms simts gadiem katrā eiropeiskā bordelī īpašā istabā bija svētbilde ar Svētās Lūcijas attēlu), šuvēju, vērpēju, kučieru utt. aizstāvi.
Svētbildēs viņa tiek attēlota ar zobenu, palmas zaru, lampu (gaismas simbols), kā arī ar trauku, uz kura atrodas divas acis. Pēdējais ir saistīts ar to, ka Lūcija no Sirakuzas, lai savu “precinieku” atbrīvotu no kārdinājuma, izdūra sev acis un nosūtīja tās viņam uz paplātes…
Svētās Lūcijas dienā bija pieņemts zīlēt par savu izredzēto. Populāra bija zīlēšana “ar pankūkām”: tās cepa un sadalīja pa vienai katrai jaunietei. Ar to rīkoties varēja dažādi: vai nu pankūku atstāt krustcelēs, pasakot — “līgavainim vakariņām” (pēc gada tad noteikti izies pie vīra), vai arī apstāties uz pankūkas ar kāju (uz mēslu čupas) un stāvēt līdz brīdim, kamēr nesāks riet suns (no kuras puses rej suns, no tās puses jāgaida arī precinieki). Bet varēja darīt vēl interesantāk: ar pankūku uz galvas un jāšus uz krāsns kruķa izskriet no mājas, uzcienāt ar pankūku pirmo vīrieti, kas nāk pretī, un pajautāt viņa vārdu. Tā sauks arī līgavaini. Lūk, tā, pavisam vienkāršā veidā, varēja ielūkoties savā nākotnē.
Šveicē Svētās Lūcijas dienā cep garšīgākās bulciņas ar rozīnēm burta S formā, spilgti dzeltenā krāsā, pateicoties safrānam, ko pievieno mīklai. Kopā ar bulciņām pasniedz Glegu. Glegs — tas ir karsts dzēriens no vīna, medus, kanēļa, kardamona, apelsīnu miziņām, mandelēm, rozīnēm un nedaudz Šveices degvīna. Tagad medus tiek nomainīts ar dedzināto cukuru. Ar to arī glegs atšķiras no vācu karstvīna. Kopā ar bulciņām reizēm pasniedz pepparkakas (zviedri tā sauc piparkūkas…). Vispār, Svētās Lūcijas diena — tas ir Ziemassvētku sākums daudzās valstīs. Pasaule dzīvo brīnumu gaidās.
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
