Darba tikums un pārliecība — es to varu!

Skolotājas Annas Krilovas vadībā Irēna piecus gadus rakstīja projektu par liellopiem, kas būtībā ir pamatīga un liela rokasgrāmata, kurā viņa detalizēti aprakstīja, kā no maza teliņa izaudzēt piena govi. Tajā ir viss, gan par slimībām, gan par ēdināšanu, kopšanu. Katru gadu vasarā bija jāveic pētījumi, novērojumi. Projektu meitene pabeidza 9. klasē, saņēma goda nomināciju. Sudraba karotīti kā labākajam mazpulcēnam viņai pasniedza ļoti svinīgos apstākļos - 9. klases izlaidumā. Šogad saņēma ielūgumu braukt uz Rīgu, kur saņēma jau citu balvu. Meitene atzīstas, ka darbs pie projekta izstrādes bija ļoti smags, arī pārvarēt pirmo tūri, lai piedalītos konkursā “Sējējs - 2013” nebija viegls uzdevums — žūrijā bija kādi deviņi locekļi. Bet viņai viss izdevās pateicoties arī tai pieredzei, kas gūta strādājot vecāku saimniecībā.

Par panākumiem patīkami saņemt naudas balvu, bet Irēna uz visu raugās plašāk: “Mans lielākais ieguvums tomēr ir svarīgas zināšanas lopkopībā un iegūtās spējas ātri pieņemt lēmumus, kad tas nepieciešams, nevis krist panikā. Es tagad varu pati adekvāti reaģēt uz dažādiem notikumiem fermā, rūpēties par lopiem.”

Irēna šodien ir Dagdas vidusskolas 10.b. klases skolniece, dzīvo Andrupenes pagasta Astašovā. Jaunietes vecāki — mamma Jeļena un tētis Vladislavs — nodarbojas ar piena lopkopību, kas ir ģimenes galvenais iztikas avots. Ģimenē aug vēl viena meita — Anna mācās Dagdas vidusskolas 12. klasē, jau domā par studijām augstskolā un lauksaimniecības profesiju. Savukārt Irēnai vēl ir laiks apdomāt savu tālāko dzīves ceļu, šobrīd viņa sapņo par studijām Lauksaimniecības Universitātē, kur apgūt kādu pārtikas sfēras profesiju. Ir absolūti loģiski, ka abām meitenēm nav sveša lauku ikdiena, jo abas palīdz vecākiem saimniecībā kopš bērnības.

“Bērnībā abas lūdzām vecākus ņemt mūs līdzi pie lopiem, un raudājām, ja vecāki lika palikt mājās,” atceras Irēna. “Toreiz mammai un tētim savas fermas vēl nebija, lopus turēja vectēva Jāzepa dzimtenē Rumakovā. Atceros tētis uz mūsu lūgumiem atbildēja, lai nepārdzīvojam: ”Pienāks jūsu laiks!” Redz, tā arī notika, un tagad reizēm ir brīži, kad gribētos darīt ko citu nevis iet pie lopiem. Bet saprotu, ka mēs iztiekam no lauku saimniecības, realizējam pienu.”

Ciešā saikne ar vecāku saimniecību palīdzēja 104. Dagdas mazpulka dalībniecei Irēnai izvēlēties īsto projektu, ar kuru gūt panākumus konkursā “Sējējs”. Bet savu darbību mazpulkos viņa sāka ar kaut ko pavisam pieticīgu — pirmais projekts bija par sīpolu audzēšanu, tad par āboliem, bet vienmēr visu darīja nopietni. Irēna vispār rada nopietnas un klusas meitenes iespaidu, kura abām kājām stingri stāv uz zemes, nelidinās mākoņos un pēc skolas neplāno laisties pelņā uz tālām zemēm.

“Dzīvosim — redzēsim, bet šobrīd noteikti nē, tādas domas man nav,” uzsver meitene. “Gribu studēt Jelgavā, Lauksaimniecības Universitātē. Tas, vai pēc studijām atgriezīšos mājās un turpināšu vecāku darbu — būs tieši atkarīgs no izvēlētās profesijas. Man ir gana daudz paziņu un arī daži radinieki, kuri devušies darbā uz ārzemēm. Viņu stāsti mani nepārliecina, ka būtu jāpamet dzimtene un jābrauc peļņā kaut kur svešā valstī. Tur tāpat ir daudz jāstrādā, tāpat ir liela slodze. Izdzīvot ar nopelnīto var, bet nevar izveidot iespaidīgus uzkrājumus. Mani vecāki taču arī nebrauc projām, acīmredzot tas nav tā vērts.”

Zvidriņu privātmāja ir blakus ceļa krustam, pie kura maijā dzied sieviņas. Šo krustu, kas ir labots un krāsots, savulaik izgatavoja un ierīkoja Irēnas vectēvs, kurš bijis labs kalējs un savā mūžā saņēmis daudz apbalvojumu par darbu. Vectēvs nu ir viņsaulē, bet viņa darbs sabiedrības labā arvien nav aizmirsts. Irēna nekautrējas pateikt, ka viņas ģimene ir ticīga, katru svētdienu brauc uz baznīcu, pat uz Aglonas baziliku, ka pati gājusi procesijā, ka arī šodien ģimene apmeklē baznīcu, tiesa, retāk nekā tad, kad bija dzīvs vectēvs. Meitene lepojas, ka ģimenē ir savi rituāli un tradīcijas, kuras pirmkārt, protams, uztur mamma.

Darba tikums nav kaut kas abstrakts un pats par sevi pastāvošs. Tam līdzās ir gan ticība, gan ģimenes tradīcijas, gan atpūta, gan citas vērtības. Irēna ik dienu pēc mācībām iet uz fermu un strādā tur vismaz pāris stundas, bet vasarā nākas rauties vaiga sviedros daudz ilgāk. Viņa māk daudz, arī tehniskas lietas, piemēram, ierīkot lopiem elektriskā gana aploku, visu pareizi saslēgt. Neskatoties uz slodzi, viņa labi mācās un tikai nedaudz pietrūkst, lai tiktu saukta par teicamnieci — vidējā atzīme tuvu astoņām ballēm. Visgrūtāk padodas angļu valoda, bet meitenes mīļākie priekšmeti ir bioloģija un ķīmija. Agrāk Irēna bija aktīva sportiste, skrēja krosu. Reiz kāda skolas krosiste saslima, viņas vietā palūdza startēt Irēnu, kura skrējienā uzvarēja un arī vairākās nākamajās sacensībās izcīnīja 1. vietas. Jaunietei mājās glabājas kādi 7-8 diplomi par 1. vietu, bet līdzko fortūna novērsās, tā atmeta sportam ar roku un šobrīd nedomā tajā atgriezties. Toties arvien turpina dziedāt skolas korī (dziedāšanai pievērsusies jau pirmajās klasēs), vienubrīd bija arī skolas vokālā ansambļa dalībniece, šogad sāka dejot TDA “Dagda”, bet pirms tam kādu laiku apmeklēja sporta deju nodarbības Dagdas tautas namā, kuras pameta laika trūkuma dēļ. Turklāt sporta dejas ir fiziski smagas, bet meitenei jau bez tā gana fiziskās slodzes, lai arī sporta dejas viņai patika.

“Atslodzei dažreiz ar tēti braucu makšķerēt no laivas, gadās arī paairēt,” stāsta Irēna. “Tikai dažreiz apmeklēju diskotēkas, jo līdz Dagdai ir tālu un kādam jābrauc pakaļ. Agrāk Astašovā bija savs klubs, tolaik biju maza, bet labi atceros, kā mēs, bērni, pulcējāmies kopā un taisījām maskas, gājām ķekatās. Bija jautri, tagad vairs nav tādas iespējas.”

Juris ROGA