“Mana darba mērķis - patiesības meklējumi”

Šķiet, novadpētniecība ir kļuvusi par viņa otru profesiju — tik daudz laika viņš velta sava pagasta, novada, valsts vēstures izzināšanai. Viņš ir arī brīnišķīgs publicists — raksta par notikumiem mūsdienās, ar īpašu zinātnieka redzējumu nokļūst “laikmetu dziļumos” un dalās savos atklājumos ar tiem, kam nav vienaldzīga pagātne. Pateicoties viņa sniegtajai informācijai, mūsu pagastā tika nosvinēta Kovaļovas vecticībnieku baznīcas 150. jubileja, Grāveru pamatskolas 125. gadadiena. Pagājušais gads Igoram Platonovam arī bija īpašs. Par to un daudz ko citu viņš stāsta “Ezerzemes” lasītājiem.

Pagātne dzīvo mums blakus

Esam nonākuši līdz tam, ka interese par vēsturi mums ir kļuvusi par ierastu un pat katra personīgu lietu. Beidzot mēs esam sākuši runāt par globālo vēsturi, vēlamies uzzināt savas dzimtas vēsturi, savu senču vārdus un darbus, mazo pagastu un sādžu vēsturi, kur dzīvojam.

Grāveros vēl pagājušajā gadā tika uzstādīts piemiņas krusts, veltīts tiem krievu un franču karavīriem, kuri gāja bojā mūsu pagasta teritorijā 1812. gadā, Tēvijas kara laikā. Kad likām krustu, vēl nezinājām, kas notiks tālāk. Mums paveicās — liktenis mūs saveda ar tādu cilvēku kā Vasīlijs Lukaščuks, Ukrainas kazaku atamans Daugavpilī. Viņš apsolīja, ka līdz ar 2013. gada pavasara iestāšanos viņš centīsies uzstādīt pieminekli. Savu vārdu Vasīlijs Ivanovičs turēja: piemineklis ar uzrakstu trijās valodās svinīgi tika uzstādīts šī gada 22. maijā. Mans darbs bija organizēt šo pasākumu un sniegt vēsturisku pamatojumu — sameklēt dokumentus. Šādi dokumenti patiešām eksistē: tie ir majora Jegora Bedrjagas, ko sūtīja ģenerālis Vitgenšteins kopā ar jātnieku vienību uz Latgali, lai tiktu nobloķēts ceļa posms Dinaburga - Rēzekne, četri ziņojumi. Majora galvenā mītne atradās Kamencos, tagad tā ir Jaunaglona. Tika izveidoti apvienoto vienību priekšposteņi: viens atradās netālu no Vārkavas, otrs, daudz lielāks, Višķos un trešais postenis Grāveros, kur par komandieri tika iecelts štāba kapteinis Teņukovs. Vienā ziņojumā tika aprakstīts, kā Makdonalda 10. korpusa Napoleona zaldāti, pārsvarā tie bija bavārieši un prūši, ir uzbrukuši Višķiem. Tur bija paredzēts vēl viens uzbrukums. Kapteinim Teņukovam kopā ar nelielu vienību tika pavēlēts izlūkot vietējo apvidu; rezultātā notika dažas sadursmes. Majora Berdjagas ziņojumā sīki tika aprakstīti šie notikumi. Kapteinis nomira ceļā, kad devās uz Grāveriem. Un iespējams, ka viņš ir šeit, pie mums, apglabāts. Ziņojumā tika teikts arī par ievainotajiem un nogalinātajiem. Protams, bija arī gūstekņi. Tāpēc Grāveru pagasta teritorijā arī radās divi franču un viens kazaku apbedījums. Pussala, kur bija izvietojies pulks un kur, visticamāk, bija arī apbedījumi, tagad ir nosaukta par “Kazaku salu”. Biju atradis vēsturiskus dokumentus, kas apliecināja šos notikumus. Lielajā divu sējumu izdevumā “Latvijas pagastu enciklopēdija” arī tiek minēti franču apbedījumi mūsu pagasta teritorijā. Līdz šim brīdim eksistē arī mutvārdu liecības.

Palīdzība lūgšanu namam

Pagājušajā gadā notika arī saruna ar augstākstāvošiem ierēdņiem par to, lai tiktu sniegta palīdzība Kovaļovas vecticībnieku lūgšanu namam. Pirms vietējo pašvaldību velēšanām tāda palīdzība tika sniegta. Sapulcējās cilvēki, kam nebija vienaldzīgas mūsu vajadzības, un palīdzēja. Par naudu, kas tika piešķirta, tika iegādāti celtniecības materiāli. Baznīcas priekšā mēs uzcēlām jaunus vārtus un nokrāsojām visu žogu. Vārtu uzstādīšanā es piedalījos tikai kā palīgstrādnieks, bet žogu krāsoju pats. Mums palīdzēja lauku uzņēmēji. Tas bija Vadims Skorodihins, kurš veica pamatdarbus. Ļoti palīdzēja Juris Butevičs, kurš piedāvāja smago tehniku veco vārtu utilizācijai. Ar savu tehniku palīdzēja arī Nikolajs Platonovs, Šķeltovas pagasta iedzīvotājs, kam dzimtas saknes ir meklējamas Kovaļovā. Pateicoties viņa palīdzībai, tika atvestas smiltis vietas plānošanai. Mums palīdzēja pagasta iedzīvotājs Vladimirs Onufrijevs, jo smiltis ar traktoru vajadzēja izlīdzināt. Paldies Dievam, bija arī citi palīgi. Kā saka, vācām pa diedziņam, bet paveicām lielu darbu.

Divas uzvaras

Šogad man laimējās piedalīties konkursā “Hanza - laiku vienotāja”. Tas bija Pirmais Starptautiskais masu informācijas konkurss, kas notika “Hanzas dienu” ietvaros Pleskavā. Mana sena paziņa Tatjana Margeviča, kura ir viena no izdevuma “Kapital Region” vadītājiem, piedāvāja man piedalīties šajā konkursā. Vajadzēja uzrakstīt darbu par Hanzu. Viduslaikos tā bija tirdzniecības savienība, kas apvienoja Eiropas rietumu un austrumu valstis.

Darbu rakstīju maijā. Divu triju dienu laikā nolēmu, kāda būs tēma, bet vēsturisko pamatojumu uzrakstīju nedēļas laikā. Darba nosaukums “Prokopijs Ustjužskis no Lībekas - tirgonis, vientiesīgais, svētais.” Šo brīnišķīgo personāžu es atradu vēsturiskos dokumentos. Prokopijs Ustjužskis bija vācietis. 1243. gadā Novgorodā viņš ieradās kā tirgotājs. Šeit iepazina viņam vēl nezināmo pareizticību. Jaunā ticība sajūsmināja viņa dvēseli, viņš atstāja komercdarbību, pieņēma pareizticību un pakāpeniski kļuva par vientiesi, kurš paredzēja nākotni. 16.gadsimta sakumā Krievijas Pareizticīgā Baznīca Prokopiju Ustjužski pasludināja par svēto. Jūnijā mani paaicināja uz Pleskavu. Dažus jautājumus vajadzēja saskaņot ar tēvu Aleksiju Žilko un Saeimas deputātu Ivanu Ribakovu. Pasākums bija grandiozs, pakārtots Pleskavas 1115. gadadienai. Tajā piedalījās gandrīz visi Krievijas ziemeļaustrumu reģiona pārvaldnieki un ļoti daudz cilvēku. Apbalvošana notika viesnīcas “Old Estate” konferenču zālē, kur profesionālā žūrija manu darbu novērtēja ar 2. pakāpes diplomu nominācijā “Laikmetu dziļumos. Viduslaiku Hanza.” Dalībnieku darbus vērtēja arī amatieru žūrija, kam arī patika manis sniegtais vēsturiskais skatījums. Kā balvu mājās atvedu diplomu un Pleskavas mākslinieka reprodukciju.

Esmu lepns, ka šādā milzīgā pasākumā izskanēja arī Grāveru skolas, Aglonas novada un Latvijas vārds. Konferencē piedalījās arī delegācija no Daugavpils, pateicoties kurai arī es varēju apmeklēt Pleskavu. Kad atgriezos Latvijā, man piezvanīja no raidstacijas “Doma laukums”, un es uzstājos raidījumā “Dienu pēc dienas”, kur stāstīju par saviem iespaidiem konkursā. Bet 17. novembrī svētku koncerta, kas bija veltīts Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas 95. gadadienai, laikā Aglonas novada dome pasniedza man diplomu “Gada balva” — “par aktīvu darbu un novada popularizēšanu”.
Internetā ir sava patiesība.

Es nopietni darbojos internetā. Tagad ir ļoti daudz dažādu interneta bibliotēku. Vajag tikai mērķtiecīgi meklēt. Mans mērķis ir izpētīt visu informāciju, kas saistīta ar mūsu novadu, Latgali, Latviju, Grāveriem, un izlikt to Kovaļovas vecticībnieku biedrības mājaslapā, par kura informatīvo administratoru darbojos jau trešo gadu. Šogad Latvijas pareizticīgo Pomeranijas baznīcas Centralās padomes darba ietvaros mēs uzsākām izdot “Informatīvo biļetenu” vecticībniekiem. Jau tika izdoti trīs numuri. Divi ir manā mājaslapā. Gatavojam jau ceturto izdevumu. Jaunākā paaudze, kam tagad ir apmēram 45 gadi, informāciju pārsvarā iegūst no vispasaules tīkla, bet ir arī nepieciešami preses izdevumi, īpaši tiem cilvēkiem, kuri neizmanto internetu. Tie ir vecāka gadagājuma cilvēki. Un, protams, pateicoties internetam, par mums uzzina visā pasaulē. Ja papētīt mūsu mājas lapas apmeklētāju skaitu un ģeogrāfiju, tad tie ir apmēram 6000 cilvēku gadā. Redzam, ka piedāvātā informācija interesē ne tikai cilvēkus Latgalē un Latvijā, bet arī citās valstīs un pat tālos kontinentos. Un nav robežas pilnveidošanai.

Par autoru.

Par saviem plāniem Igoram Platonovam stāstīt nepatīk. Bet ticiet man, to ir daudz! Vēstures maģistrs regulāri atjauno Kovaļovas biedrības mājaslapu, ir aktīvs citās internetvietnēs, viņam pieder arī savs blogs vietnē www.kapital-regions.lv
Pienāca laiks vākt akmeņus. Pārāk ilgi mēs dzīvojām tumsā. Mīti, baumas, falsifikācijas bija mūsu neīstā vēsture. Novadpētnieks I. Platonovs tam kategoriski nepiekrīt, un tāpēc viņš ir pastāvīgos patiesības meklējumos, lai kāda arī tā būtu. Un vēl es padomāju — ja mēs ko vēlamies uzzināt par mūsu mazo dzimteni, tad mēs viņu mīlam.

Klausījās un pierakstīja Irīna Romanova