Doroteja no vācu pilsētas Donas

Itālietis Andrea Nikolā, kas “Varavīksnes” skolā mācījās pagājušajā gadā, ieguva šeit daudz jaunu draugu, un viņam tik ļoti iepatikās pilsēta, ka viņš apsolīja apciemot mūs Ziemassvētku brīvdienās. Nu bet šī gada augusta beigās uz Krāslavu atbrauca pieticīga meitene Doroteja Bernere no Vācijas. Pirms atbraukšanas uz Latviju viņa savā dzimtajā skolā mazliet mācījās krievu valodu, tomēr pirmajās nedēļās kontaktēties ar vienaudžiem bija diezgan grūti. Gandrīz pēc četriem mēnešiem Doroteja jau daudz ko var pastāstīt par sevi krievu valodā. Jaunietei paveicās — viņa mācās ļoti aktīvajā un draudzīgajā 10.a klasē, ko vada ne mazāk aktīvā un vienmēr palīdzēt gatavā vēstures skolotāja Ludmila Kairāne. Dorotejai klasē ir dažas labas draudzenes, kuras vienmēr viņai palīdz, tulko, ja viņa ko svarīgu nesaprot. “Esmu ļoti pateicīga saviem klasesbiedriem, īpaši Laurai, Nikolai un Diānai. Kā arī vēlos teikt lielu paldies visiem, kuri ar mani runā krieviski, kaut arī citreiz nākas ko skaidrot vairākas reizes. Divas reizes nedēļā man notiek individuālas nodarbības krievu valodas apgūšanā, ko vada Svetlana Sevostjanova. Milzīgs paldies viņai par to!”

Jaunietei ļoti patīk Krāslava, jo tā ir maza pilsētiņa. Arī Vācijā Doroteja kopā ar savu ģimeni dzīvo nelielā pilsētiņā Dona (6000 iedzīvotāju). Bet mācās Drēzdenē, kas atrodas 20 km no mājām. Viņas māmiņa ir mūzikas skolotāja, tāpēc nav brīnums, ka Doroteja prot spēlēt saksofonu, ģitāru un klavieres. Krāslavā jau- niete turpina apgūt mūziku un apmeklē mūzikas skolu. Viņa labprāt dzied skolas korī un pat uzstājās koncertā, kas bija veltīts Latvijas neatkarības jubilejai. Jaunietei vēl ir viena vēlme: mācīties latviešu tautas dejas, bet šī iespēja pagaidām vēl netika piedāvāta. “Varavīksnes” skola ir slavena ar JAK spēlēm, kurās Doroteja labprāt piedalās. “Man patīk aktīvs dzīvesveids. Gribu uzzināt cik vien var vairāk tradīciju — tautas, pilsētas, skolēnu. Ļoti interesanti ir salīdzināt manu iepriekšējo un tagadējo skolu. Šeit viss ir citādāk. Piemēram, mēs nesvinam pirmo skolas dienu un Skolotāju dienu, mums nav nacionālo svētku. Bet vienīgais koncerts, kas tiek organizēts manā skolā — Ziemassvētku koncerts. Arī ēdnīca ļoti atšķiras. Mums ir daudz mazu galdiņu, pie kuriem pašiem jāmeklē vieta, bet pirms tam jāstāv garā rindā pēc ēdiena. Uzskatu, ka Latvijas metodes ir daudz praktiskākas: atnāc, apsēdies vienmēr pie viena un tā paša galda, un ēdiens jau uz galda. Viss notiek daudz ērtāk un ātrāk. Man ļoti patīk latviešu virtuve, īpaši garšo pankūkas, kas bieži vien ir pusdienās.”

Jaunietei skolā ir piedāvātas bezmaksas pusdienas, viņa piedalās arī programmās “piens” un “āboli”. Tas nozīmē, ka katru dienu saņem gan vienu, gan otru. Kā jebkurš cilvēks, 16-gadīgā meitene skumst pēc savas ģimenes. Vācijā viņu atgriežamies mājās gaida ne tikai vecāki, bet arī 18-gadīgais brālis Džonatans un 12-gadīgā māsa Bettina. Doroteja pastāvīgi skaipā uztur saikni ar ģimeni vai arī viens otram raksta elektroniskās vēstules, tāpēc viņa vienmēr zina, kas notiek mājās. Kopā ar savu ģimeni viņa ir apmeklējusi Dāniju, arī Poliju, Čehiju un Franciju. Pagājušajā vasarā kopā ar skautiem ceļojusi pa Rumāniju. Un tagad, lūk, atbrauca uz Latviju pilnīgi viena. Sākumā, protams, bija grūti, bet kā stāsta viņas jaunās drau-dzenes Laura un Nikola: “Doroteja - liels malacis, viņa ļoti ātri pierada. Mēs savukārt atbalstām viņu, kā tik varam. Triju mēnešu laikā viņa tik labi apguva krievu valodu, ka mēs ar viņu jau gandrīz brīvi runājam par dažādām tēmām. Viņa vienmēr smaida un uzlādē mūs ar labu noskaņojumu. Mēs viņu iepazīstinām ar savām tradīcijām, bet viņa savukārt stāsta mums par dzīvi Vācijā, kas mums arī ir ļoti interesanti. Mēs ceram, ka mūsu draudzība nebeigsies līdz ar mācību gada beigām. Gribētos kontaktēties arī turpmāk. Iespējams, ka viņa atbrauks pie mums vēl vai arī uzaicinās mūs pie sevis.”

Tagad Doroteja ar nepacietību gaida Jaunā gada svētkus. Droši vien arī Jaunā gada svinības atšķiras no tām, pie kā jauniete ir pieradusi dzimtenē. Pēc viņas teiktā: “Pie mums, Vācijā, Jaunais gads ir mazi ģimenes svētki. Skolā nekas grandiozs nenotiek. Kā jau es teicu, vienīgais koncerts, kas tiek organizēts ir Ziemassvētkos. Tāpēc ļoti interesanti ir paskatīties, kas tā ir — jaungada pasaka, par kuru esmu jau tik daudz dzirdējusi.”

Skolēnu apmaiņas projekta koordinatore visus šos gadus ir angļu valodas skolotāja Jeļena Kļimova. Mani, protams, interesēja, kā ārzemnieki nokļūst mūsu pilsētā. Kas viņus izvēlas? Pēc kādiem kritērijiem? Kā tiek izvelētas ģimenes, kurās viņi dzīvo? Un, lūk, ko pastāstīja Jeļena: “Esmu šīs programmas brīvprātīgais, mani pienākumi ir — izvēlēties ārzemnieku, atrast viņam ģimeni, kā arī sekot viņa mācībām un sabiedriskajai dzīvei visa mācību gada laikā. Kā tas viss notiek? AFS atsūta visu to interesentu sarakstus, kuri vēlas piedalīties programmā. Es izvēlos, ko esam gatavi uzņemt, kuru pretendentu kultūra mums būs noderīgāka un interesantāka. Tad meklējam ģimeni. Tas ir ļoti sarežģīts process. Es sniedzu informāciju skolām, sazvanu ģimenes. Jau piecas reizes ārzemniekus uzņēma mūsu fizikas skolotāja Klāra Sakoviča. Pagājušajā gadā ciemiņu audžuģimenes bija Gončarovu un Savicku ģimenes, kuru bērni mācās ģimnāzijā. Pirms ārzemnieku aizvest uz noteiktu ģimeni, mēs to ģimeni anketējam, ņemam vērā tās materiālo stāvokli. Audžuģimenēm taču netiek maksāts par ārzemnieka uzturēšanu. Vēl jo vairāk — viņiem jāuzņemas pilnīga atbildība par jauno cilvēku: ēdināšana, apģērbs, audzināšana. Vārdu sakot, uz gadu kļūt par ārzemnieka vecākiem.” Piebildīšu, ka sarunā ar mani Doroteja savu audžuģimeni sauc “māmiņa un tētis”. Viņa dzīvo Krāslavā pazīstamās stomatoloģes Svetlanas Gorenko, kuras bērni mācās ģimnāzijā, ģimenē. Par vācu meitenes otru ģimeni mēs pastāstīsim kādā nākamajā numurā.

Natālija ZDANOVSKA