Pārmijnieka meklējumos

Šajā nedēļā prezidents Andris Bērziņš uzsāka oficiālas sarunas ar partijām par jaunā Ministru Kabineta iz- veidošanu. Galvenā intriga — kam valsts galva uzticēs jaunās valdības veidošanu. Sakarā ar to gan oficiāli, gan neoficiāli izskan pat viseksotiskākās kandidatūras. Pirmajās stundās pēc premjera Dombrovska negaidītā paziņojuma partijas “Vienotība” biedri pieļāva iespēju izvirzīt viņa kandidatūru šim amatam arī ceturto reizi. Galvenajai valdošajai partijai tas būtu viskomfortākais variants — tā pati koalīcija, tas pats premjers, bet ar nelielu “pārlādēšanu”. Bet Bērziņš lika noprast — Dombrovskim ceturtais premjera laiks nespīd! Pēc šī apgalvojuma jau sākās nopietni turpinātāja meklējumi.

Jāsaka, ka premjerministra krēsls deviņus mēnešus pirms vēlēšanām — tas nav apskaužami. Visi saprātīgi domājoši cilvēki saprot, ka pēc iestāšanās eirozonā cenu kāpums turpināsies, bet solītais “sociālās nevienlīdzības samazinājums” būs ja nu tikai uz papīra. Kādam par to būs jāatbild, kad vēlētāji 2014. gada oktobrī dosies pie velēšanu urnām. Pilnīgi iespējams, ka tautas dusmas tiks vērstas tieši uz “dežurējošo” premjeru, kurš īstenībā nebūs vainīgs šajās kļūdās, kas tika pieļautas triju gadu laikā.
Šajā situācijā ir skaidra citu partiju tiekšanās sasniegt to, lai premjers atkal būtu no “Vienotības”. Neviens nevēlas uzņemties lieku atbildību par “veiksmes vēsturi”. No citas puses, “Vienotībai” jāturpina spēlēt valdošās partijas loma, atdot to konkurentiem arī nav izdevīgi.

Piebalgs to nevēlas

Patiesībā politiķi sākumā nopietni sprieda par iespēju premjera amatam izvirzīt Andri Piebalgu — eirokomisāru attīstības jautājumos, kurš jau daudzus gadus strādā Briselē un tiek vērtēts kā politiski neitrāla personība. Baumas par viņa izvirzīšanu bija tika patiesas, ka prezidents pats piezvanīja Piebalgam, lai noskaidrotu viņa domas par šādu perspektīvu. Kā jau tika gaidīts, lielais eiroierēdnis īpašu interesi neizrādīja. “Skaidrs, ka es neesmu un nebūšu šī procesa kandidāts. Prezidents pie manis nevērsās, viņš vienkārši zondēja manas intereses. Beigu beigās — balso taču partijas. Tā kā esam pazīstami, prezidents man piezvanīja, domādams, vai drīkst rēķināties ar tādu iespēju,” pastāstīja eirokomisārs. Piebalgs uzsvēra, ka tagad viņš nepiedalās Latvijas politikā. Pie tam viņam nav tautas uzticības mandāta, jo nav piedalījies vietējās vēlēšanās.
Īstenībā par “tautas gribu” Piebalgs tomēr sameloja. Tauta viņu taču neievēlēja Eirokomisijā, bet tas neliedz viņam risināt svarīgus jautājumus ES līmenī. Vienkārši Piebalgam nav ne mazākā pamatojuma pārtraukt starptautisko karjeru, lai dažus mēnešus būtu mazās Latvijas strīdīgās valdības priekšgalā. Eirokomisārs jau paziņoja, ka nākamajā gadā pabeigs darbu EK. Iespējams, viņam ir piedāvājumi citiem ienesīgākiem un ietekmīgākiem amatiem citās globālās struktūrās.

“Vienotības” kandidāti

“Vienotība” šonedēļ oficiāli nosauca trīs premjera kandidātus. Tie ir Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, bijušais kultūras ministrs Ints Dālderis un eirodeputāts Krišjānis Kariņš. Saprotams, ka Dāldera kandidatūru neviens nopietni neapspriedīs. Viņu par premjeru var izvirzīt ja nu tikai joka pēc. Bet ar tādām lietām nejoko pat Latvijā. Dālderis — profesionāls muzikants ar pieticīgu administratīvā darba pieredzi un miglainu sapratni par tādu lietu kā “ekonomika”. Jāpiebilst, ka viņš nekad nav bijis ietekmīga personība arī savā partijā.

Attiecībā uz Kariņu, rodas jautājums — vai viņš ir gatavs ērto un augsti apmaksājamo krēslu Eiroparlamentā mainīt pret Latvijas premjera posteni. Bijušais ekonomikas ministrs jau dažus gadus ir pavadījis Briselē un, tāpat kā Piebalgs, iekšējās politikas notikumos vairs nepiedalījās. Ir jau izskanējušas ziņas, ka maijā Kariņš atkal balotēsies EP. Ja viņš patiesi ir piekritis kļūt par premjeru, tad tas nozīmē, ka partijas vadība viņu ir pierunājusi vai piespieda atteikties no Briseles piedāvājumiem.
No otras puses, pašlaik Eiroparlamentā “Vienotībai” ir veseli četri deputāti un partija nespēs atkārtot šo veiksmi arī nākamajās vēlēšanās. Tā ka premjera krēsls Kariņam var izrādīties arī ne tik slikts variants. Tas ir labāk, nekā bezdarbnieka statuss. Cita lieta, ka Kariņš, esot Ekonomikas ministra amatā, nav sevi rekomendējis no labākās puses.

“Vienotības” spēcīgākais kandidāts — Pabriks, kam ir liela pieredze iekšējā un ārējā politikā, brīvi pārvalda angļu valodu, māk iepatikties publikai. Taisnība, arī viņš ir virzienā uz Eiroparlamentu. Iespējams, viņam lika saprast, ka vietas Briselē jau ir rezervētas Sandrai Kalnietei un Inesei Vaiderei. Pēdējā laikā Pabriks atšķīrās ar spēcīgu antikrievijas retoriku, bet to var traktēt kā tipisku pirmsvēlēšanu gājienu. Starptautisko lietu ministra amatā Pabriks bija daudz diplomātiskāks. Vispār šis politiķis labi saprot, ko un kad ir jāsaka. Kandidāta acīmredzamais mīnuss — izglītības un pieredzes trūkums ekonomikas un finanšu jomā.

Nacionālo gājiens

Nacionālā apvienība iepriecināja vēlētājus, izvirzot premjera amatam Gaidi Bērziņu, kurš agrāk ilgu laiku bija Tieslietu ministrs. Var droši apgalvot, ka nacionālajiem tas ir tikai imidža uzturēšanas gājiens. Ar tādu pašu veiksmi varēja izvirzīt arī, piemēram, Dmitriju Mironovu vai Jāni Iesalnieku.

Nacionālajai apvienībai būt valdības priekšgalā neatļaus konkurenti, kuriem ir vajadzīga, visticamāk, neitrāla figūra. Bērziņu par neitrālu nekādi nenosauksi. Tas ir nelabojams nacionālists vēl ar “tēvzemiešu” rūdījumu, kas nekad nav atšķīries ar īpašu diplomātiju.

Premjers Dūklavs?

Beidzot vēl viens spēcīgs kandidāts — bijušais Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Jautājums — vai Zaļo un Zemnieku savienība uzņemsies atbildību par visu valdību? Dūklavam ir liela pieredze biznesā un tautsaimniecībā, viņš labi pārzina Latvijas zemnieku stāvokli. Tas ir spēcīgs saimnieks, kurš pēdējos gados publiskajā politikā praktiski nav rādījies. Bet vai viņš mācēs apvienot valdošās partijas vienotam darbam, nepārvaldot manipulāciju un intrigu specifisko pieredzi? Jautājums paliek atklāts. Lai kā vērtē, bet Dūklavs arī turpmāk būs viens no spēcīgākajiem kandidātiem.

Par Reformu partiju rakstīt praktiski nav ko. Premjera kandidātu viņiem nav, arī reti kurš vairs viņus uztver nopietni. Nesen RP frakciju Saeimā atstāja vēl divi deputāti. Daļa “reformistu” plāno pārbēgt pie “Vienotības”, daļa — pie “Reģionālās alianses”.
Ko lai saka — beigas ir bēdīgas. Kas attiecas uz “Saskaņas centru”, tad viņi savus kandidātus nenosauc. Un tas neko namainīs, jo katru kandidātu apzīmogos kā “Maskavas aģentu”, bet “SC” vienalga paliks opozīcijā.

Viktors UDRIŠS