Dzīves jūra reti ir mierīga, bet katram laikam savas problēmas. Reti kad notiek tā, ka vispārējā neapmierinātība pāraug tautas kopējā protestā, un tieši pirms ceturtdaļgadsimta mēs bijām liecinieki tam, ka dzima jauna pilsoņu biedrība. Tautas Fronte, Baltijas ceļš, barikāžu janvāris — tie ir cīņas neaizmirstamie posmi, kas vainagojās ar loģisku rezultātu, kad Latvija, Lietuva un Igaunija atguva savu neatkarību.
Jubilejas pasākumā, kas bija veltīts Latvijas Tautas frontes 25. gadadienai, tā laika pasākumu dalībniekus godināja īpaši. Tajā laikā Ludvigs Teivišs un Staņislavs Ciršs bija lielā “Lauksaimniecības tehnikas” kolektīva locekļi. Ludvigs — diplomēts elektriķis-tehniķis — un Stanislavs — katlu mājas operators — uzmanīgi sekoja līdzi notikumiem Baltijā, četrdesmit gadi — brieduma laiks. Abi no visas sirds atbalstīja pārmaiņas, uz ko aicināja Tautas Fronte. Lūk, ko redakcijā pastāstīja Ludvigs Teivišs, kurš labprāt piekrita dalīties ar to dienu neaizmirstamajām atmiņām. Sarkanbaltsarkanā karoga — brīvības cīņu simbola — pacelšana virs Krāslavas tajā laikā saistījās ar diezgan lielu risku.
“Es personīgi pazinu LTF rajona nodaļas vadītāju Ilmāru Leitānu. Mēs regulāri tikāmies sapulcēs, mītiņos, un viņš manī saskatīja uzticamu personu,” atceras Ludvigs. “1989. gada marta beigās, uzaicinājis mani uz tikšanos Krāslavā, sabiedriskās kustības vadītājs vērsās pie manis ar negaidītu lūgumu — izgatavot karoga mastu no metāla. Viņš īpaši piebilda, ka pirmais Latvijas karogs, kas tika pacelts virs Dagdas, naktī tika norauts. Tāpēc bija nepieciešama īpaša konstrukcija, lai maksimāli sarežģītu uzdevumu republikas neatkarības iegūšanas pretiniekiem. Laika bija maz un es lūdzu palīdzību domubiedram Staņislavam Ciršam. Lai neiekļūtu “nesēju” sarakstā, nepieciešamās sagataves iegādājamies likumīgi, bet nerūsējošo tēraudu auseklītim dabūjām no paziņām, kuri strādāja sausā piena rūpnīcā. Tad draudzīgi ķērāmies pie darba un laicīgi to paveicām. Izveidojām arī uzgriežņu atslēgu “ar noslēpumu”, bez kuras demontēt metāla kātu nebija iespējams. Kolektīvā ar mums tika veiktas pārrunas, bet tā kā mēs nedarījām neko pretlikumīgu, no savas ieceres neatteicāmies.
1989. gada 2. aprīļa mītiņu pilsētas laukumā atcerējos uz visu dzīvi: ļoti daudz cilvēku, lozungi, baneri — viss, kas atbalstīja pārmaiņas. Bija nolemts pirmo Latvijas karogu pacelt virs aptiekas — Krāslavas pašā centrā. Visi sagatavošanās darbi uz jumta tika veikti laicīgi, tāpēc karoga pacelšanas procedūra notika bez vismazākās aizķeršanās. Kad karogs plīvoja vējā, sirds nodrebēja, tauta sāka aplaudēt. Neviltota līksme, to aizmirst nav iespējams. Tā ir mūsu vēsture. Bet atslēgu “ar noslēpumu” noteikti atdošu muzejam.
Latvijas Republikas himnas dziedāšanas laikā vienmēr atceros pirmo sarkanbaltsarkano karogu, kas sāka plīvot virs Krāslavas.”
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
