Ja izvēlējies kļūt par animatoru…

(Turpinājums. Sākums “Ezerzemē” nr. 92 no 29.11.2013.)

Īsumā par animatora darba grafiku. Mūsu darba diena sākās plkst. 10.00. Mēs gājām apkārt baseinam un pa pludmali, aicinājām atpūtniekus uz pirmajām rīta aktivitātēm - rīta rosmi, boču rotaļu (franču bumbiņas). Pa to laiku, kamēr kāds no mums vadīja šīs aktivitātes, pārējie vāca komandas volejbolam. Pēc volejbola notika ūdens aerobika un tas viss noslēdzās ar kopēju deju. Tad mums bija pirmā pauze ( 12.30 - 15.00 ). Pirmās pauzes laikā notika mēģinājums (ne vienmēr, bet diezgan bieži).

Plkst. 15.00 mēs atkal gājām strādāt - vadījām galda tenisu, volejbolu, vēderdejas, ūdens polo, Latīņamerikas deju kursu. Tiem animatoriem, kuri dotajā brīdī neko nevadīja, vajadzēja būt kopā ar ciemiņiem un sarunāties. Par ko - tās jau tikai tavas problēmas. Ja godīgi, man bija daudz negatīvu momentu manā animatora sezonā. Un ja ne mans iedzimtais optimisms, tad no histērijām es jau sen būtu iznīcināts līdz nullei. Teikšu vienu — strādāt ar arābiem ir sarežģīti. Viņiem ir cita mentalitāte, cita saskarsmes kultūra. Vajadzēja censties noturēt distanci ar viesnīcas apkalpojošo personālu. Jo visi arābi ir baumotāji. Tev acīs smaida, bet pēc brītiņa menedžerim jau aktīvi stāsta par tavu vissīkāko kļūmi. To es personīgi izjutu, bet mana imunitāte pret nepatikšanām palīdzēja tam nepievērst uzmanību. Galvenais ir tas, ka es darīju savu darbu un nepievērsu uzmanību visiem šiem sīkumiem.

Pēc plkst. 17.00 mums bija otra pauze, kas ilga līdz plkst. 20.00. Plkst. 20.30 sākās minidiskotēka bērniem, un to vienmēr vadīja Ļena, jo viņa bija bērnu animators, bet plkst. 21.30 sākās galvenais šovs. Katru dienu tam bija sava tēma, kaut gan visās viesnīcās tie ir gandrīz vienādi — Mis viesnīca, Misters viesnīca, Comedi, Pleibekli, Ēģiptes folkloras šovs, vēderdejas utt. Pēc šova - nakts diskotēka līdz plkst. 2.00. Rezultātā mana darba diena beidzās plkst. 3.00. Nedēļā katram viena diena bija paredzēta kā brīvdiena. Savas brīvdienas es pavadīju pie jūras, jo darba dienās atpūsties pie jūras neizdevās, tāpēc priecājāmies par peldēšanos baseinā.

Viesnīca tika uzskatīta par krievu atpūtas vietu, jo te visbiežāk ieradās viesi no bijušajām NVS valstīm, bet, kad Krievija otrās revolūcijas dēļ aizliedza lidojumus uz Ēģipti, visvairāk tūristu bija no Polijas un vietējie, kas no Kairas ieradās ar milzīgiem autobusiem. Tad strādāt bija grūti, jo arābi nelabprāt kontaktējas ar animatoriem. Viņi ir pārāk slinki. Pierunāt kaut ko darīt izdevās ļoti reti, bet ja arī izdevās, tad viņiem viss izdevās ne tā kā normāliem cilvēkiem. Reizēm uzdevu sev jautājumu par viņu adekvāto uzvedību kā tādu, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Laiks ritēja ļoti ātri, pienāca oktobris — neviens nepamanīja kā, bet man jau vajadzēja atgriezties mājās, lai turpinātu studijas maģistrantūrā. Un atkal, tūristu sliktā apmeklējuma dēļ, menedžeris, kurš izmaksāja mums algu, iesāka “aizkulišu” spēles un sāka barot mūs ar “rītdienu”, līdzko pienāca datums, kad man bija jāsaņem pēdējā alga. Mana kļūda bija tā, ka es viņu pabrīdināju, ka plānoju pamest Ēģipti, bet lai viņu pasteidzinātu, teicu, ka mājās braucu burtiski uz divām nedēļām, lai sakārtotu dažas privātas lietas, un tad atgriezīšos atpakaļ. Rezultātā ne uz maniem zvaniem, ne uz manām īsziņām viņš neatbildēja. Biļete jau bija pie manis, bet mājās lidot vajadzēja no Kairas. Tā kā no Hurgadas lidojumu nebija, laika gaidīt man atlika arvien mazāk. Tā arī aizbraucu, savu algu atstājot menedžerim.

Paralēli patīkamām atmiņām par darbu, sev līdzi atvedu arī jaunas iepazīšanās. Sadraudzējos ne tikai ar viesnīcas apkalpojošo personālu, bet arī ar atpūtniekiem, kuri pēc mūsu tikšanās aicina mani ciemos. Animatora darbs man bija laba dzīves prakse, kā arī, protams, pilnveidoju savas angļu valodas zināšanas. Mani iepriecināja arī vietējie iedzīvotāji — labvēlīgi, atsaucīgi. Bet par velti neko nedara. Jāpadomā, kā samaksāsi, ja pieņemsi kāda palīdzību. Sabiedrībā jūtama atšķirība — bagātie un nabadzīgie. Starpslānis ir ļoti mazs, un tie pārsvarā ir svešzemnieki — ne nabagi, ne bagātie. Ļoti interesanta bija saskarsme ar inteliģenci, kas bija atbraukusi no Kairas un Aleksandrijas. Visbiežāk viņiem bija jau pāri 50 gadiem, un uz ielām viņi pārsvarā negāja. Visbiežāk piekopj nakts dzīvi, ir dažādi paņēmieni saiknei ar civilizāciju, brīvo laiku pavada daivingojot (nirstot ar akvalangu), atpūšoties uz jahtām un klusos restorānos.

Šie cilvēki ir ļoti interesanti, viņiem piemīt apbrīnojama pacietība attiecībā pret analfabētismu un reizēm pat nekulturālu sabiedrību.

Ārpus viesnīcas teritorijas biju diezgan bieži, bet nekādu konflikta situāciju ne ar atpūtniekiem, ne ar viesnīcas darbiniekiem, ne ar vietējiem man nekad nebija. Ko lai pasaka vēl? Nenožēloju, ka aizbraucu strādāt par animatoru. Tas ir to vērts! Ir laiks par visu padomāt, aktīvi atpūsties, iepazīties ar dažādiem cilvēkiem un viņu kultūru. Ir tikai viens mīnuss — grūti šķirties no cilvēkiem, tūristiem, pie tiem tik ātri pierodi…

Kopumā animatora darbs ir diezgan interesants un pamācošs. Galvenais — izturēt pirmās grūtības, kas rodas ceļā, tajā skaitā: sarežģītības, kas rodas, pierodot pie svešas kultūras, citas nācijas, valodas apguve, kontaktu dibināšana ar vietējo personālu, īpaši ar animatoriem. Vajadzēja iemācīties pirmajiem nākt klāt un iepazīties ar jebkuras tautības cilvēkiem, kaut arī nezini viņu dzimto valodu. Bet krievvalodīgi runājošo bija diezgan daudz, tāpēc problēmas ar valodu radās reti. Bet mūsu tūristi ir diezgan prasīgi, īpaši tie, kas jau ne pirmo reizi ir bijuši ārpus robežas un zina, ko nozīmē augsts apkalpošanas līmenis. Un tas tā ir vienmēr - sākumā ir grūti, tad pierodi, tad tev tas sāk patikt, bet tad jau saproti, ka bez tā dzīvot nevari.

Mājās lidojām caur Maskavu, kas mūs sagaidīja ar lietainu laiku - laikam sajuta, cik ļoti es biju noskumis pēc dzimtās Baltijas apmākušajām dienām. Nākamajā dienā vilciens Maskava - Rīga, un, lūk, viņas, mīļās mājas!

Aleksejs PIŅAJEVS