Neparedzams liktenis… Veiksmes untumi… Cik neiedomājamos veidos tie maina visdažādāko cilvēku dzīves! Vēl vakar tu šuvi zābakus un mežā vāci čiekurus, lai iekurinātu Kurzemes hercogienes guļamistabā kamīnu… Un pēkšņi… Tu kļūsti par cilvēku, kurš var ietekmēt miljonu likteņus, bet tavs stāvolis sabiedrībā tā uzlabojas, ka tu jau pat nevari pateikt, cik tev ir naudas… Tieši tā notika ar Kurzemes hercogistes kādu visneie- vērojamākās un niecīgākās dzimtas pārstāvi Bīrenu… Fon Bīroni tie kļūs mazliet vēlāk…
Ernsts — Johans bija parasts jaunietis Mītavā. Mācībās viņam neveicās, bet Kēningsbergas universitātē viņš ilgi neaizkavējās. Tad bija iespēja iekārtoties Krievijas troņa mantinieka Alekseja Petroviča sievas galmā, bet bija atteikts. Nezināmu iemeslu dēļ. 1718. gadā Bīrens iestājas Kurzemes hercogienes Annas dienestā. Par lietvedi. Skan jau skaisti, bet tā pienākumu apjoms ir gana plašs — no kafijas pasniegšanas gultā līdz čiekuru vākšanai kamīna iekurināšanai. Hercogienes uzmanību spēcīgais jaunietis piesaistīja uzreiz. Bet… Favorīta vieta bija aizņemta. Bestuževs-Rjumins, kurš hercogienei bija gan kā mīlnieks, gan kā lūriķis, savus pienākumus veica greizsirdīgi un konkurentus necieta. Bīrens atkal brauca uz Kēningsbergu ar kādu sūtījumu. Tur viņš iemanījās piedzerties un sakauties ar pilsētas sardzi, nokļuva uz dažiem mēnešiem cietumā, no turienes izkļuva tikai ar noteikumu, ka tiks apmaksāts sods 700 sudraba monētu apmērā. Mājās atgriezās kluss, mierīgs, nemanāms. Bet viss mainījās vienā mirklī…
Bestuževs krita Pēterburgas nežēlastībā… Tika izsūtīts. Anna lūdza atstāt viņai “uzticīgu padomdevēju un draugu”, bet viss velti. Nelaime bija patiesa... Pēc dažiem mēnešiem viss jau bija aizmirsies. Bet hercogienes guļamistabā sildījās jauns lietvedis...
1730. gadā atkal viss mainījās… Hercogiene kļva par imperatori. Bīrens par Bīronu (pirmais mēģinājums saradoties ar franču dzimtu bija neveiksmīgs, otrs — veiksmīgs. Bīroni tikai pasmējās par uzstājīgo kurzemnieku, bet kā “radinieku” pieņēma…). Tituli un amati sāka birt kā no pārpilnības raga… Galvenais galma pārvaldnieks, Svētās Romas impērijas grāfs un beidzot — Kurzemes un Zemgales hercogs. Sākās pilnīgi cita dzīve.
Pēc visspēcīgā favorīta krišanas daudzi viņam atmaksāja ar briesmīgi melīgām atmiņām. Ļoti ilgu laiku tieši šīs atmiņas arī bija galvenās liecības par Bīronu. Un kā bija patiesībā?
Patiesībā Bīrons nebija briesmonis, viņš necieta slavināšanu, bieži atteicās no dāvanām, kas tika pasniegtas naudā, viņa aizraušanās bija zirgi un kārtis. Tam viņš arī veltīja savu dzīvi. Laime nevarēja turpināties ilgi… 1740. gadā mira imperatore Anna. Senāts un tuvāko apkārtņu ķeizarienes (tās pārsvarā bija krievu, vāciešu bija pavisam nedaudz) pieņēma lēmumu iecelt Bīronu par pārvaldnieku. Hercogs pie lietas ķērās ar lielu atbildības sajūtu. Katru nedēļu viņš brauca uz Senātu un strādāja tur 4 stundas, kas krievu cariem nebija raksturīgi (ja nu tikai Pēterim Lielajam… ). Bīrons kļuva populārs tautā... Uz īsu brīdi… Konkurenti atrada iespēju no politiskās arēnas noņemt viņiem tik neizdevīgo Bīronu. Arestēt viņu ieradās pats kanclers Mīnihs. Kādu tad apsūdzību izvirzīja nesenajam favorītam? Visdažādākās. Grēku bija daudz: gan valsts kases izlaupīšana, gan nelikumīga piesavināšanās, gan neiecietība pret visu krievisko… Tika pat apvainots tajā, ka no savas patroneses saņēma dāvanas.
Sods bija šausmīgs — saplēšana četros gabalos. Nobijušies paši no sava sprieduma, Krievijas valdnieki uzreiz Ernstu — Johanu apžēloja un aizsūtīja to trimdā uz “mūžīgiem laikiem”. Ko nozīmē Krievijā “uz mūžīgiem laikiem”? Jau pēc gada tālā Pelimas sādža tika nomainīta pret Jaroslavļu, bet vēl pēc 20 gadiem trimda beidzās. Katrīna Lielā Bīronam atdeva atpakaļ hercoga titulu. Gados vecais hercogs, zinot, ka viņa personība Kurzemē nekad netika uzņemta ar īpašu sajūsmu, atteicās no titula sava dēla Pētera labā. Pēc pilnīgas atbrīvošanas un apsūdzības atcelšanas Ernsts — Johans Bīrons ilgi nenodzīvoja, mira un tika apglabāts Kurzemes hercogu dzimtas kapenēs. Bīroni vēl kādu laiku bija hercogi... Bet pēc tam Kurzemes hercogiste kļuva par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu, hercogu vietu ieņēma gubernatori, bet tie jau bija vienkārši ierēdņi, ko iecēla Pēterburga.
Bīronu dzimta (kurzemnieku, nevis franču) neizzuda. Vēl 1990. gadā, svinot Ernsta — Johana Bīrona 300. gadadienu, Rundālē bija ieradušies pusotra desmita šīs brīnišķīgās dzimtas pārstāvju, kuri zināja stāstīt par labākiem laikiem…
Kas tad ir Ernsts — Johans Bīrons? Likteņa luteklis? Nepiesātināms zirneklis, kas apzaga Krieviju? Mānīgs un izsmalcināts piedzīvojumu meklētājs? Pavisam ne! Tas bija cilvēks, ko vēsture sākumā cēla debesīs, bet tad no debesīm meta zemē. Intrigas pīt viņš īpaši nemācēja, nauda viņam bija vajadzīga tikai kāršu spēlei un zirgu staļļu ierīkošanai (jāpiebilst, ka tieši Bīrons aizsāka zirgu audzēšanu Krievijā, viņa darbu veiksmīgi turpināja grāfs Orlovs un kņazs Potjemkins…) Bīrons nemīlēja krievus, bet to publiski nekad nav teicis, vēl vairāk — viņš to slēpa un darīja visu, lai krieviem iepatiktos. Nevar teikt, ka Krievijai viņš deva daudz laba, bet nevar arī teikt, ka ir nesis kādu ļaunumu. Šī cilvēka dzīvē bieži vien viss notika pats no sevis, bez īpašas dalības. Tā viņš arī nodzīvoja savu dzīvi - pilnu galvu reibinošiem uzlidojumiem un tikpat galvu reibinošiem kritumiem… Luteklis… Vai upu- ris… Nezinu…
Nu… Par Bīronu!
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
