Dieva dota profesija

Marija nav vietējā, viņas dzimtā puse ir Rēzeknes rajona Rikavas pagasta Kalnasēta. Marija savulaik pabeidza Rikavas astoņgadīgo pamatskolu, mācības turpināja Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Uz Skaistu jaunā skolotāja atbrauca 1976. gadā valsts sadales rezultātā, lai vietējā skolā mācītu bērniem mūziku. Kādu laiku viņa strādāja arī par pionieru vadītāju, jo iepriekšējais skolotājs Aleksandrs Kadeņecs tika uz pāris gadiem iesaukts dienēt armijā.

“No pirmajiem darba gadiem visspilgtāk atmiņā tomēr ir palicis direktors Vladislavs Vilmanis, kurš bija ļoti prasīgs un iemācīja mani savu darbu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas,” apgalvo Marija.

Gāja laiks, 1977. gadā jaunā skolotāja apprecējās ar vietējo puisi Mihailu, kurš savulaik apguvis ar kuģu būvniecību saistītu profesiju, bet darba mūža lielāko daļu strādājis kā mehanizators un šoferis kolhozā “Borec”, bet šobrīd strādā pie saimnieka.
Marijas un Mihaila ģimenē nāca pasaulē divi bērni, abi jau pieauguši. Meita Iveta strādā Daugavpils Latviešu kultūras centrā, kur vada bērnu vokālo studiju “Pērlītes”. Dēls Ainis pabeidza neklātienē Daugavpils Universitāti un ieguva sporta skolotāja profesiju. Dienēja Latvijas armijā, pāris reizes bija misijā Irākā. Bija aizbraucis darba meklējumos uz Zviedriju, nostrādāja divas sezonas un tomēr atgriezās dzimtenē. Pašlaik strādā pie viena zemnieka. Ir nodibinājis ģimeni, nesen sagaidīja pirmdzimto — meitiņu nosauca par Agniju.

“Kad nāca pasaulē bērni, es pametu darbu skolā un aizgāju strādāt uz bērnudārzu, kurā biju gan muzikālā audzinātāja, gan vienkārši audzinātāja,” Marija turpina atmiņu stāstu. “Pašas bērni paaugās, man piedāvāja atgriezties skolā un es ilgāku laiku savienoju darbu bērnudārzā un skolā. Kaut ko tādu darīju pirmoreiz un, protams, bija sarežģīti, jo vajadzēja paspēt abās vietās. Paralēli tiešajiem pienākumiem, bija jāaudzina arī savus bērnus, jāveltī viņiem uzmanība un jādod mīlestība, kā arī jāpaspēj veikt mājas soli. Turējām lopus, bija dārzs, jo vajadzēja domāt, kā izskolot bērnus.”

Marijai piemīt liela neatlaidība, tā viņai palīdzējusi tikt dzīvē uz priekšu, neapstāties grūtību priekšā un nenolaist bezpalīdzīgi rokas. Latvija atguva neatkarību un drīz vien skolās ienāca milzu pārmaiņas. Pedagogiem tika izvirzīta prasība par augstākas izglītības nepieciešamību, bet Marija ilgus gadus veiksmīgi pildīja savus darba pienākumus ar vidējo speciālo izglītību. Viņa nesāka gausties vai protestēt, bet 2000. gadā devās studēt uz Daugavpils Universitāti, sākumskolas skolotāja programmā un pēc četriem gadiem augstskolu veiksmīgi pabeidza. Toreiz viņa pat iedomāties nevarēja, ka tas ir tikai pats sākums...

“Mūsu skolā parādījās bērnu skaita sarukuma tendence, mūzikas stundu bija maz un man vajadzēja meklēt papildus stundas, lai saņemtu algu par likmi,” atceras Marija. “Direktors piedāvāja mācīt bērniem latviešu valodu un literatūru, jo viena skolotāja devās pensijā, bet otra pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Es piekritu, bet man nebija attiecīgā sertifikāta. Tas bija laiks, kad papīrs kļuva svarīgāks par cilvēku un nācās braukt uz kursiem Rīgā. Pabeidzot kursus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, ieguvu latviešu valodas un literatūras skolotājas sertifikātu. Man tas bija ļoti sarežģīts posms, jo mācības bija organizētas sestdienās un svētdienās, tālab nācās bieži braukāt uz galvaspilsētu, kas prasīja lielus ceļa izdevumus, bet nebija cita varianta. Es raudzījos perspektīvā — ja tagad neieguldīšu naudu sevis izglītošanā, ko darīšu pēc tam?”

Kad kārtējais izglītības dokuments bija rokā, Marija jau droši varēja turpināt mācīt bērniem mūziku, latviešu valodu un literatūru 5.— 9. klasēs un varēja arī strādāt sākumskolas klasēs, bet šos bērnus viņa vēl nemācīja, jo bija citi skolotāji.

Šķita, pietiks mācīties pašai, var atvilkt elpu. Bet dzīvē sanāca tā, ka pirms diviem gadiem prāvests Pāvels Raciņš, kurš tai laikā apkalpoja Skaistas draudzi, piedāvāja viņai apgūt kristīgās mācības un ētikas kursu Rēzeknes Augstskolā. Marija tā arī konkrēti nenoskaidroja, kāpēc prāvesta izvēle krita tieši uz viņu. Iespējams tāpēc, ka viņa apmeklē baznīcu un dažreiz spēlē ērģeles. Marija piekrita, jo domāja, ka tie būs kursi, taču uz vietas noskaidrojās, ka tā būs 2. līmeņa augstākā izglītība ar valsts eksāmeniem, lielo kursa darbu un visu pārējo izglītošanās procesu. Protams, tajā brīdī viņa varēja atteikties, bet Marija nekad mūžā nav pārkāpusi kādam dotu solījumu un savu vārdu vienmēr ir turējusi. Studijas izrādījās interesantas, šovasar viņa veiksmīgi nokārtoja valsts eksāmenus un tagad lepojas ar otru augstāko izglītību. Kristīgo mācību Marija pasniedz 2. klases skolēniem, kuri jau arī 1. klasē apguva šo priekšmetu.

Raksts būtu nepilnīgs, ja nepastāstītu par Marijas sabiedriskās dzīves aktivitātēm. Savulaik pagasta aktīvākās sievietes apvienojās un nodibināja folkloras kopu “Rauduveite”, kuras vadību uzņēmās Marija. Viņa uzreiz saprata, ka ir nepieciešamas zināšanas folkloras jomā un pēc pašas iniciatīvas sameklēja, kur tās var iegūt. Marijai ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Emīla Melngaiļa Tautas mākslas centra diploms, kas apliecina folkloras kopas vadītājas prasmes. Apliecinājums tam, ka Marija savā dzīvē bija pieņēmusi kārtējo pareizo lēmumu ir tas, ka folkloras kopa “Rauduveite” vairākas reizes piedalījās folkloras festivālā “Baltica”. Tagad šo kopu vada cits cilvēks — Skaistas kultūras nama direktore Romualda Umbraško.
“Pirmkārt, studijas man deva plašāku redzesloku,” Marija atbild uz manu jautājumu, ko viņai dod šie visi izglītības dokumenti? Arī padziļinātu izpratni par to, kā mūsdienu skolotājam ir jāstrādā ar skolēniem. Skolotājam šodien jābūt viszinošam, viņam jābūt interesantam cilvēkam, lai bērns gribētu nākt uz viņa stundām. Katrā skolā var redzēt, ka pie viena skolotāja bērni uz stundām iet ar prieku un interesi, bet pie cita nāk uz stundu ar nepatiku. Tā tas bijis visos laikos, jo skolotājs būtībā ir Dieva dota profesija.”

Starp citu, kad skolotāja Marija mācījās, viņas skolēni to zināja un juta lepnumu par savu skolotāju, kura nestāv uz vietas un rāda piemēru citiem. Mazie interesējās arī kādas atzīmes skolotāja pelna Rēzeknes Augstskolā.

Marija uzskata, ka personīgajam piemēram ir milzīga nozīme audzināšanas procesos. Šobrīd Gasperoviču ģimenei vairs nav savas saimniecības, bet tajos gados, kad ir turējuši lopus un dārzu, pašu bērni daudz palīdzēja lauku darbos. Pieredzējusī skolotāja uzsver, ka ir ļoti nozīmīgi dot iespēju bērniem pastrādāt plecu pie pleca kopā ar vecākiem, jo kopīgs darbs ne tikai saliedē ģimeni, bet arī ieaudzina darba mīlestību, vairo prieku par paveikto un rada gandarījumu, ka es tomēr to varu izdarīt. Tas arī attur jauno paaudzi no nedarbiem, jo nekas cits bērniem labāk neiemācīs lietu vērtību, kā pašu rokām paveiktais. Kad viss skaisti sakopts, dvēsele dzied.

Bet ko darīt vecākiem, sevišķi pilsētniekiem, kuriem nav iespējas nodarbināt savus bērnus, jo nav lopu, nav lauku saimniecības?

“Var atrast bērnam darbu, vajag tikai gribēt veltīt laiku savām atvasēm,” apgalvo Marija. “Kaut vai palūgt nomazgāt traukus, sakārtot istabu. Tas jau arī ir darbs, varbūt ne tik smags kā kūtī vai tīrumā, bet — darbs. Vecākiem noteikti ieteiktu pievērst uzmanību tam, ka bērnam ir kaut kas jāpaveic ģimenes labā. Ar saviem mazajiem audzēkņiem klasē nereti runājam par ģimeni, darbu. Es skaidroju, ka mamma un tētis strādā algotu darbu, bet mazi bērni vēl nevar pelnīt naudu un viņu galvenais darbs ģimenes labā ir mācības. Čakli mācoties, ģimenes budžetā bērns ieliek vērtību, kas lielāka par naudu — sagādā lielu prieku vecākiem.”

Juris ROGA