Ņemt pildspalvu rokās pamudināja pilnīgi negaidītā Genovefas Kalvišas publikācija — divu represiju upura grēksūdze. Laiku neizvēlas, tajā piedzimst, dzīvo un… Neredzu ne vismazāko iemeslu manas cienījamās kolēģes publiskajai nožēlai, runa ir par ko citu. Spēcīgi pārdzīvojot par dzimtās avīzes likteni, žurnāliste lasītāju vērtējumam piedāvāja sāpīgāko tēmu par laikmetu maiņu, kad sagruva šķietami nesatricināmā Padomju Savienība, bet Baltijas tautas, atbrīvošanas cīņas iedvesmotas, demonstrēja patiesu vienotību un brālību. Šādu patriotisma līmeni nevarēja redzēt pat utopiski slavenās frāzes “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” autori, tie, kas cerēja uz pasaules revolūciju.
Neviens nemazina PSRS nopelnus fašisma sagrāvē un kosmosa iekarošanā, bet pārbūves (perestroikas) gados, kad tika atvērti vārti atklātībai, mēs pēkšņi uzzinājām tādus agrāk noklusētus vēstures faktus, no kuriem asinis dzīslās sastinga. Vairākas desmitgades padomju tauta dzīvoja mākslīgi izveidotā dubultās morāles gaisotnē. No skaļruņiem ar patosu tika skandinātas dziesmas “Es citas valstis nepazīstu, kur tik brīvi spēj elpot cilvēks”, bet tajā pašā laikā Gulaga arhipelāga gigantiskajos plašumos “gaišā nākotne” tika būvēta uz miljoniem nevainīgo ciešanām. Cilvēces vēsturē nav cita piemēra, kad valdība tik nežēlīgi un masveidīgi iznīcina savu tautu. Pilsoņu karš bez žēlastības izcirta vērtīgāko genofondu — garīgumu, zinātniekus, talantīgus karavadoņus un ražotājus, visstrādīgākos zemniekus un amatniekus… Kā spēja pacelties roka iznīcināt un apgānīt tūkstošiem baznīcu, nenovērtējamu arhitektūras pieminekļu, kas tika būvētas par tautas saziedotajiem līdzekļiem?! Un represiju viļņi, kad iedzīti stūrī padomju ļaudis meklēja tautas “ienaidniekus” un par tiem sniedza nepatiesas liecības.
Neatklāsi bagātnieku, spiegu, spekulantu vai vienkārši anekdošu cienītāju, tad pats jau rīt vari būt nosūtīts būvēt Belomorkanālu, kur nežēlīgos apstākļos reti kurš spēja izdzīvot vismaz pusgadu. Sociālisma būvniecība — uz tuvāko kauliem, partijas karjera — uz tuvāko asinīm… Manuprāt, komunistiskajai utopijai kā ideoloģijai ir tiesības pastāvēt, bet ļeņinisma — staļinisma noziedzīgā prakse jānosoda, pirmkārt, Krievijai, kas sevi pasludināja par pasaules proletāriešu revolūcijas cietoksni. “Un visi kā viens mirsim cīņā par to…” Par laimi kādam gadījās arī izdzīvot, par ko esam pateicīgi Visaugstākajam. Kremļa vecajie varēja uzspiest arī uz kodolieroču pogas, jo Karību krīze gandrīz beidzās ar visuma katastrofu.
Dažādi var traktēt Gorbačova un Jeļcina lomu vēsturē. Vieni tos neieredz, otri — ir pateicīgi… Novērtēsim pienācīgi: impērijas, kas bija bruņojusies “līdz pašiem zobiem”, demontāža notika bez pilsoņu kara un ar minimāliem cilvēku upuriem. Arī asins, kas tika izlieta Rīgā un Viļņā, palīdzēja novērst vēl nežēlīgāku notikumu gaitu, kam sekoja visa pasaule. Notika neiedomājamais: Latvija, Lietuva un Igaunija atjaunoja neatkarību, kas bija zaudēta liktenīgajā 1940. gadā. Ribentropa — Molotova vienošanās rezultātā, bet pareizāk, Hitlera — Staļina. Tādas, lūk, vēsturiskās metamorfozes, kam joprojām nespēj noticēt nelokāmie ļeņinieši. Vēsturisks fakts: sociālisma nometne attīstījās vienlaicīgi visā zemeslodē. Palika tikai divi sarkanie rezervāti — Kuba un Ziemeļkoreja —, kur gandrīz ubagojoša tauta turpina maršēt, slavina vienīgo partiju un savu pastāvīgo līderi. Komunistiskā Ķīna tāpēc arī pastrādāja visuma brīnumu, kas ekonomiku pārveda uz tirdzniecības attiecību ceļa. Kas tas — kapitālistiskais komunisms bez dzelzs baldahīna? Un vai nepolitiskās brīvības neesamība ir viens no iemesliem miljoniem ķīniešu bēgšanai no “komunisma paradīzes” uz citām zemēm?
Katras paaudzes liktenim ir savi dzīves pārbaudījumi. Mūsu vecāki izcieta visasiņaināko karu, viņu dēliem un meitām nācās izjust pārbūvi un Atmodu. Ieelpojot brīvības dzīvīgo gaisu, redakcijas radošais kolektīvs izvēlējās vienīgo pareizo ceļu — kalpot savai tautai. Šaubas nemocīja dvēseli: mūs sev līdzi veda godīgs un gudrs cilvēks Konstantīns Makņa. Saņemot triecienus, redaktors panāca tam pārejas laikam neiedomājamo: “Komunisma Ausma” — rajona komunistiskās partijas orgāns, nodzisa uz visiem laikiem, bet garīgās sāpēs dzimusī “Ezerzeme” kļuva par visas tautas avīzi. Deviņdesmito gadu sakumā laikrakstam bija fantastiska tirāža — vairāk nekā 11 tūkstoši eksemplāru —, kas bija lasītāju uzticības un atbalsta apstiprinājums. Kāda neticama cena tika sniegta šī riskantā notikuma īstenošanai — to mēs neaizmirsīsim nekad. Un redaktora agrā aiziešana no dzīves — tas ir apzināts upuris, kas tika ziedots uz neatkarību atguvušās republikas altāra.
Vēsturē ir ne mazums piemēru, kad revolūcija ir romantiķu vadīta, bet tās augļus plūc pilnīgi citi cilvēki — viltīgi, mantkārīgi, negausīgi. Cik var noprast, tam garām nav pagājusi arī mūsu daudz cietusī Latvija. Praktiski nemainīgā politiskā elite, sēžot mīkstajos saeimas krēslos, par savu tautu atceras tikai pirmsvēlēšanu laikā. Vārdos jau izskan atzīšanās, ka ir nepieciešams veidot sociāli orientētu valsti, bet īstenībā turpinās spēcīgs divu pilsētu — Rīgas un Ventspils — mēru spiediens, kas tiek izrādīts kā rūpes par saviem iedzīvotājiem. Valstī, kura “gaišajā nākotnē” ir uzvarējusi birokrātiju, ir jūtama tikai valsts pārvalžu daudzskaitlīgā armija. Bizness, kas veido republikas ekonomiskās labklājības pamatu, turpina vaidēt zem nodokļu smaguma. Finansiālas problēmas nepagāja garām arī laikrakstam “Ezerzeme”, kas pašlaik pārdzīvo savus nebūt ne labākos laikus. Jaunatne, kas ar savām interesēm dzīvo tikai vispasaules tīklos, drukātajai produkcijai neizrāda nekādu ziņkārību.
Pretēji skaļi paziņotajam “veiksmes stāstam”, tūkstošiem latviešu dodas laimīgas dzīves meklējumos, atstājot dzimteni. Ir arī tirāžas samazināšanas trešais faktors: mūsu pašvaldības cenšas koķetēt ar vēlētājiem, izdodot savus informatīvus biļetenus. Ne par velti — par nodokļu maksātāju naudiņu. Te vajag saprast galveno: novada domēm savas avīzes ir nepieciešamas kā administratīvais resurss, bet Jūs tajās nekad neizlasīsiet kritiskus rakstus. Kurš tad sevi sāks noniecināt un kritizēt? Varas kārdinājuma varu diemžēl iztur pavisam nedaudzi, un piemēru tam ir diezgan. Šajā sakarā ir svarīgi atbalstīt neatkarīgu avīzi, par ko tagad arī ir runa. Mēs godīgi atzīstam, ka bija laiks, kad “Ezerzeme” zaudēja savu profesionālismu un aktualitāti, kas atspoguļojās arī abonementu skaitā. Secinājumi ir izdarīti, ar tiem, kuri nevēlējās sekot redakcijas principam “Žurnālistam jābūt godīgam un drošam”, mēs bez vismazākās nožēlas šķīrāmies. Konstantīna Makņas paaudzes laika avīzes dibinātāji tagad neatkarīgo avīzi nodod jaunās rokās, krīzes menedžera amatā mēs aicinājām Jāni Kriviņu, kas ir izgājis Tautas Frontes kristības Ventspilī un biznesa eksperimentu Krāslavā.
Cienījamie lasītāji! Deviņdesmitajos gados rajona avīzes kolektīvs Jums sniedza visu iespējamo un reizēm pat neiespējamo. Tagad mums ir nepieciešams Jūsu atbalsts — turpinās mums tik svarīgā abonēšanas kampaņa. Avīze jau ir radikāli mainījusies un turpinās pilnveidoties arī turpmāk. Kadru maiņa turpinās joprojām: pašlaik steidzami meklējam korespondentu, kurš brīvi pārvalda latviešu valodu. Atcerieties, kā nesen notika valdības maiņa Krāslavā, un tad “Ezerzeme” arī nestāvēja malā. Tā ka pilsētas, kas atrodas Daugavas lokā, likteni kādā noteiktā mērā mēs arī esam ietekmējuši, jo laicīgi sajutām krāslaviešu noskaņojumu un vēlmes.
Un pēdējais. Rīt mūsu Genovefai Kalvišai ir jubileja. Tieši pirms 36 gadiem laimīgais liktenis mūs saveda kopā redakcijā. Cilvēks ar ļoti jūtīgu un ievainojamu dvēseli, viņa ļoti uzmanīgi seko līdzi noskaņojumam redakcijā, sāpīgi uztver mūsu problēmas un turpina vadīt rakstu sēriju “Garīgums”. Visa kolektīva, kurā beidzot ir atgriezusies radošuma dzirksts, vārdā jubilārei novēlam veselību, izturību un tikpat spēcīgus argumentus, kā pēdējā grēksūdzē! Bet kad uznāks skumjas, Ģeņa, atceries to avīzes vēsturē neaizmirstamo datumu, kad 1990.gada 5.augustā, Preses dienā, lasītāji mūsu redakcijā sanesa ziedu jūru! Miers mums tikai sapņos bija…
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
