Latviešu gājputni

Airisa un Aldis Šefleri — gribējies dzīvē vairāk pozitīvisma

”Mums abiem bija labi apmaksāts darbs Latvijā — es strādāju SEB bankā par Privātpersonu Darījumu vadītāju, vīram bija nodrošināta pastāvīga darbavieta “Scandi Motors" Rīgā kā auto virsbūves krāsotājam. Mums piederēja dzīvoklis Ogrē, un nevienu no mums neskāra atlaišanas draudi. Taču gribējās redzēt, kā dzīvo ļaudis citur pasaulē. Turklāt tobrīd Latvijā bija emocionāli smags periods, likās, ka cilvēki visapkārt ir ļoti nomākti - strādājot bankā, ik dienu saskāros ar krīzes skartiem klientiem, kuriem bija radušās problēmas ar maksājumiem. Gribējās ikdienā vairāk pozitīvisma", atzīst Airisa Šeflere, kura ar vīru Aldi jau trīs gadus dzīvo Vankūverā, Kanādā.

Airisa un Aldis ieradās Vankūverā 2010.gada jūnijā, pēc tam, kad caur Kanādas vēstniecību Latvijā bija pieteikušies jauniešu pieredzes apmaiņas programmā uz gadu un izturējuši konkursu. Jautāti, kāpēc izvēle krita par labu Vankūverai, abi atzīst, ka gribējies braukt uz angliski runājošu valsti. Tā kā Kanāda ir ārkārtīgi plaša, abi jau iepriekš pētījuši dažādus Interneta portālus, lasījuši aprakstus par pilsētām. “Mūs viennozīmīgi apbūra Vankūveras daba, pati pilsēta, likās, ka šeit būs daudz iespēju gan profesionālajā, gan perso- nīgajā dzīvē”, tā jaunais Šefleru pāris.

Sākums nav bijis viegls. Abi strādājuši ar savām profesijām nesaistītos darbos. Nācies saskarties arī ar neskaitāmiem birokrātiskajiem šķēršļiem: “Kanādā ir diezgan sarežģīti nokārtot patstāvīgo uzturēšanās atļauju, tas ir aptuveni gadu ilgs process; valdība izskata pieprasījumus un beigās dod savu spriedumu par uzturēšanās statusa piešķiršanu vai atteikumu. Būtiski, lai būtu atsaucīgs darba devējs, kas būtu ieinteresēts palīdzēt dokumentu kārtošanas procesā”.

Arī integrēšanās nav noritējusi viegli — valoda un kultūras atšķirības sagādāja vislielākās grūtības. “Vankūverā ir ļoti multikulturāla vide, izpratne par vērtībām un skatījums uz dzīvi mums ir atšķirīgs. Kanādā vairums cilvēku ir ļoti pieklājīgi, viņi nemāk atteikt, kas reizēm rada problēmas savstarpējā saziņā, respektīvi, ir grūti saprast, ko otrs patiesībā domā”, uzskata Airisa. Tajā pašā laikā abi atzīt, ka cilvēki Kanādā ir ļoti atvērti.

Šobrīd gan Airisa, gan Aldis strādā amatos atbilstoši Latvijā iegūtajai izglītībai un Kanādā papildinātajai pieredzei. Airisa ir apdrošināšanas brokere vienā no lielākajām apdrošināšanas kompānijām valstī, Aldis nodarbojas ar auto virsbūves krāsošanu. Airisa atzīst, ka darba iespējas ir plašas, tajā pašā laikā pastāv milzīga konkurence. “Pirmkārt, Vankūverā galvenokārt ņem vērā Kanādā iegūto pieredzi. Līdz ar to mums bija jāsāk ar darbu, kuru varēja atrast uzreiz, lai vēlāk soli pa solim virzītos augšup. Man, piemēram, bija jānokārto apdrošināšanas brokera licence, kas nepieciešama, lai vispār varētu strādāt apdrošināšanas industrijā Kanādā. Otrkārt, ir ar kaut ko jāizceļas vai vienkārši jāiepatīkas darba devējam. Bet tā laikam ir visur”, pārdomās dalās Airisa.

Sākotnēji bija doma palikt Kanādā uz gadu, taču viss izvērtās citādi. Nu jau rit pāra ceturtais gads pāri okeānam. Abi uzsver, ka šis laiks bijis ārkārtīgi piepildīts, kā arī sniedzis ievērojamu pieredzes bagāžu: “Pats būtiskākais, ko šeit iemācījāmies, pārkāpt pāri aizspriedumiem. Latvijā mums bija samērā šaurs konkrētu cilvēku loks, ar ko kopā pavadījām brīvo laiku, taču Kanādā dzīve norit blakus dažādu kultūru pārstāvjiem, no katras kultūras cenšamies paņemt kaut ko labu, lai to pēcāk pielietotu savā dzīvē”. Airisa piebilst, ka gan viņa pati, gan vīrs kļuvuši daudz atvērtāki, pārliecinātāki par sevi un savām spējām: “Mūsu redzesloks viennozīmīgi ir paplašinājies. Esam iemācījušies uztvert lietas vieglāk, neuztraukties par nākotni un baudīt dzīvi visā tās daudzveidībā”.

Tajā pašā laikā arī Latvija joprojām ir ļoti mīļa, jo “tur ir mūsu ģimenes un draugi, cilvēki, ar kuriem esam kopā uzauguši un kuri mums ir tuvi”. Pietrūkst arī Latvijas pārtikas produktu, to trūkumu pāris cenšas kompensēt, iepērkoties krievu un poļu veikaliņos. Šefleri atzīst — lai arī uz Latviju neizdodas atbraukt tik bieži, cik gribētos, abi uztur kontaktus ar savējiem, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Papildus tam notiek regulāras tikšanās un brīvā laika pavadīšana ar Vankūverā dzīvojošajiem latviešiem — kopā svinēti gan Līgo svētki, gan Ziemassvētki un Jaunais gads. “Gandrīz katrā pilsētas rajonā ir kāds latviešu bariņš, kuri tad vairāk uztur kontaktus savā starpā”. Airisa ar citām latviešu meitenēm rīkojusi, piemēram, dažādas tematiskās ballītes.

Arī nākotnes plāni visticamāk tiks saistīti ar Kanādu. Abi šeit ir iedzīvojušies, ieguvuši labu darbu, izveidojies noteikts draugu un paziņu loks. Airisa atzīst, ka reizēm Latvijas pietrūkst, bet, kad ciemojas Latvijā, tad saprot, cik ļoti pierasts pie dzīves Kanādā, pie turienes cilvēkiem un brīvības sajūtas. “Šeit ir ārkārtīgi pozitīva gaisotne, cilvēki reti sūdzas par politiku, finansēm, kas tik ļoti novērojams dzimtenē”.

(Nobeigumu lasiet avīzes nākamajā numurā)

Anna ZEMBLICKA








Kristiāna Arāja
„Kad atbraucu uz Franciju, nemācēju pateikt nevienu vārdu franciski. Pēc ilgiem, bet veiksmīgiem valodu kursu meklējumiem es apguvu svešās mēles pamatus. Nākamais solis bija sākt pielietot valodu ikdienā un uzsākt darba meklējumus, kas izrādījās ārkārtīgi liels pārbaudījums. Visur tika prasīta Francijas darba pieredze, kuras man nebija", savus pirmos mēnešus svešumā atceras Kristiāna Arāja, liepājniece, ko no Latvijas aizveda mīlestība pret francūzi.

Pirms pieciem gadiem Kristiāna iepazinās ar Antuānu. No sākuma viņi sarakstījās e-pastā un sazinājās skype, ik pa laikam pavadīja brīvdienas viens pie otra. Taču, laikam ejot, jaunieši saprata, ka jūtas ir daudz stiprākas nekā sākotnēji licies un ka abi vēlas uzsākt kopdzīvi. Līdz ar to radās jautājums - kurā valstī būvēt kopīgo nākotni. Tā kā Antuānam jau bija stabils darbs Francijā, bet Kristiāna biju nule beigusi vidusskolu, vienkāršākais veids bija latviešu meitenei sakravāt koferus un pārvākties uz dzīvi Parīzē.

„Braucot uz Franciju, man nebija īpašu cerību vai ilūziju, jo šo zemi nepazinu, zināju vien tik, cik biju lasījusi žurnālos un mācījusies skolā vēstures un ģeogrāfijas stundās. Taču mani spārnoja doma, ka varēšu doties skatīties Eifeļa torni kaut vai katru dienu. Jāsaka, šī mana cerība piepildījusies - šobrīd Eifeli vēroju, ik dienu dodoties uz darbu, taču emocijas vairs nav tādas, kādas bija, ieraugot to pirmoreiz", vaļsirdīgi atzīstas liepājniece.

Kristiāna uzskata, ka ārzemniekiem Francijā nav viegli iegūt darbu, ja trūkst valodas zināšanu un nepieciešamās motivācijas. Arī darba pieredzei ir būtiska loma. „Ir daudz ārzemnieku, kuri ierodas Francijā „labākas dzīves" meklējumos, bet bieži vien viņi strādā nelegāli, jo viņiem nav uzturēšanās atļauju vai arī viņi nepārvalda valodu".

Kristiāna atminas, ka pirmo darbavietu viņai palīdzēja atrast drauga paziņas, kuri meklēja pārdevēju vienā no lielākajiem Versaļas maizes veikaliem. „Tā kā pārvaldīju vairākas valodas un ikdienā tur apgrozās daudz tūristu, man ļāva pamēģināt". Laika gaitā Kristiāna ieguvusi gan pozitīvu, gan negatīvu darba pieredzi, kā arī apguvusi valsts darba likumus. Šobrīd meitene strādā vienā no veikaliem, kas atrodas Elizejas laukos. Apmēram astoņdesmit procenti klientu ir tūristi.

Jautāta par integrēšanos, meitene saka - tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, viņai nav bijusi nepieciešama ne uzturēšanās, ne darba atļauja; tas ievērojami atvieglojis dzīves uzsākšanu svešā valstī. Tikai laika gaitā viņa iepazinusies ar piņķerīgo un reizēm neizprotamo franču birokrātijas aparātu, kurš, piemēram, pieprasa maksāt nodokli par to vien, ka maksā nodokli.

„Kopumā šeit iedzīvoties nebija grūti", atklāti stāsta Kristiāna, „vienīgais, kā man joprojām pietrūkst, ir jūra. Visu savu dzīvi līdz prombraukšanai dzīvoju Liepājā, kur jūra „smēlās pie kājām". Savukārt Francijā, lai aizbrauktu līdz tuvākajai pludmalei, ceļā jāpavada vismaz divas stundas". Ir arī atsevišķi ēdieni, pie kuriem meitene nav pieradusi, piemēram, „lai cik tas kuriozi neizklausītos, pat pienam Francijā ir citādāka garša nekā Latvijas pienam".

Meitene cenšas pastāvīgi sazināties ar ģimeni un draugiem Latvijā - gan izmantojot sociālo portālu draugiem.lv, gan skype, gan telefoniski. Tāpat vismaz reizi gadā viņa ar draugu cenšas paviesoties dzimtenē. Arī Francijā, ja Kristiāna dzird kādu runājam latviski, kas, tiesa gan, nenotiek visai bieži, viņa nekautrējas pieiet un uzsākt sarunu dzimtajā valodā. „Man vienmēr ir prieks kaut vai uz divām minūtēm satikt latvieti un novēlēt viņam jaukas brīvdienas".

Dažreiz ciemos atbrauc draudzenes, tad liepājniece iejūtas gides lomā. „Ir viena skolas laika draudzene, kura tāpat kā es pārvākusies uz dzīvi Parīzē. Cenšamies ar viņu ik pa laikam satikties un izrunāt visu, kas uz sirds, pie kafijas tases". Meitene dzirdējusi, ka Parīzē esot arī latviešu biedrība, taču līdz šim nav izdevies aizbraukt, jo tikšanās vieta atrodas tālu no viņas un Antuāna mājām.

Kristiāna atklāj, ka nav domājusi par atgriešanos Latvijā. „Pagaidām labi jūtos Francijā, esmu šeit iedzīvojusies. Vienīgais, ko nevaru šeit darīt - piedalīties vēlēšanās, jo pēc tautības esmu latviete". Šo piecu gadu laikā meitene sapratusi, ka Francija nav „maizes klēts", kā tas bieži vien no malas daudziem liekas. „Lai gan minimālā alga Francijā ir trīs reizes augstāka nekā Latvijā, arī dzīve ir daudzreiz dārgāka". Būtiskāk par algu, pēc meitenes domām, ir salīdzinoši plašās karjeras iespējas, kuras var veiksmīgi izmantot, ja vien ir motivācija un „galva uz pleciem".

(Bildes - no personīgā arhīva)
Anna Zemblicka