Vairāk nekā četri simti gadu mani radinieki ir dzīvojuši uz Biķernieku pagasta zemes. Daudzus gadus es šim pagastam maksāju nodokļus par dzimtas zemi, jo kopš 1994. gada man ir mantinieces tiesības.
Represētās statusa man nav, bet tas ir manai mātei, kas sakarā ar invaliditāti (1.grupa, nekustīga) nevarēja noformēt zemi sev, tāpēc jau no paša sākuma zemi mantojumā noformēju es. Vecāki man bija uzticējuši arī atjaunot māju. Bet, tā kā pagasta pārvalde mani neuzskata par represēto, man netiek piedāvātas arī nekādas nodokļu atlaides. Divdesmit gadu garumā bez jebkādām atlaidēm godīgi un pilnā apmērā maksāju nodokļus par zemi (represētās statusa man nav, jo piedzimu Latvijā. Bet dzimtenē no Rietumu Sibīrijas es atgriezos tikai 1994.gadā). Uzskatu, ka pašreizējās pagastu valdes ir pagājušā sociālisma perioda varas pārņēmējas. Un tātad tām ir jākompensē manu vecāku zaudējumi. Bet tā kā viņi jau ir miruši, tad man — viņu mantiniecei. Visa mūsu saimniecība bija iznīcināta, bet māja izlaupīta.
Un kā izsmiekls par mūsu Gursku ģimenes mocībām un bēdām, šī paša pagasta teritorijā sādžā Reiniški tika uzcelta govju ferma. Šo lēmumu pieņēma pagasta darbinieki kopā ar vietējo paju sabiedrību. Bijušās valdības pašlaik, protams, nav, bet tiem, kuri valda šobrīd, kuri savās rokās pārņēma varu, ir pienākums mums, mazmazbērniem, atmaksāt mūsu vecākiem nodarīto morālo kaitējumu. Nezaudējam cerību un godīgi maksājam, cerot, ka mums tiks atdots parāds. Bet tieši : (uz mūsu dzimtas zemes) mājas celtniecībai un atjaunošanai vai arī kompensēt to naudas ekvivalentā. Galu galā mēs taču dzīvojam Eiropā!
Iespējams, ka kāds no “Ezerzemes” lasītajiem arī ir saskāries ar šādu problēmu. Aicinu jūs neklusēt un cīnīties par savām tiesībām!
Cieņā R. HRIŠ-FRID
.jpg)
