26. novembris — piedzima Katrīnas Lielās pēdējais favorīts Platons Zubovs

Platons Zubovs, Katrīnas Lielās pēdējais favorīts, cēlies no valsts kases izlaupītāju, neliešu un atriebēju dzimtas. Diemžēl, bet tas tā ir. Viņa tētuks Aleksandrs Zubovs, pildot provinces vicegubernatora amata pienākumus, kļuva slavens ar kukuļņemšanu, fantastisku skopulību un amata pienākumu izmantošanu savtīgos nolūkos. Zubovi vienmēr ir ticējuši tikai vienam - neierobežotai naudas varai. Pārējais viņus gandrīz neinteresēja…

Platons ģimenē bija trešais dēls. Izglītību viņš ieguva tikai mājās. Privātskolotājs viņu mācīja rēķināt, bet tētis — kukuļu devējs — visu pārējo. Kā rezultāts šādai audzināšanai bija ne tik veiksmīgā karjera, kura sākās, pateicoties tēva draugam Saltikovam, Katrīnas mazbērnu audzinātājam, bagātniekam un intrigantam. Pēc labvēļa ieteikuma jaunais muļķis ar lielām ambīcijām tika iekārtots galmā (glābējs, carienes miesassargs). Īpašas prasmes neizrādīja. Toties ātri saprata, ka viņa ārējais izskats var sniegt jaunas iespējas…

Gregorija Potjemkina veiksme, viņa autoritāte imperatores acīs, darbība un ietekme galma intrigantiem jau bija apnikusi. Ziemas pils gaiteņos radās ideja, kā Potjemkinam sameklēt maiņu. Novecojusī 60 - gadīgā imperatore bija pārliecināta, ka joprojām ir sagla- bājusi savu šarmu un pievilcību. To viņai pastāvīgi apliecināja draudzenes — dāmas. Va- jadzīgajā brīdī un vajadzīgajā vietā Katrīna ieraudzīja Platonu Zubovu, kurš tēloja bezcerīgi iemīlējušos jaunieti… Nepagāja desmit dienas, kad Zubova karjera āt- riem tempiem sāka virzīties uz priekšu. Tad viņa uzvārdam tika pievienots grāfa tituls, tad prinča kārta…

Iesākumā Katrīna jauno favorītu mēģināja ieinteresēt valsts lietās, bet viņas jaunais mīļākais pret politiku neizrādīja nekādu interesi un pret to palika vienaldzīgs. Laiks gāja, imperatore novecoja… Pēc Potjemkina nāves lieliskā valsts darboņa visi tituli tika nodoti bezjēdzīgajam un aprobežotajam Platonam: Novorosijskas gubernators, Melnās jūras flotes komandieris… Jauno amatu pildīšana pieprasīja aktīvu darbību — kā administratīvu, tā arī valstisku. Zubovs atrada izeju: sev par sekretāriem viņš pieņēma apķērīgus un gudrus cilvēkus (Ribass, Altesti, Gribovskis).

Tieši lietveži bija tie, kas darīja darbu, slavinot Platona Zubova vārdu. Pats favorīts to vien tik darīja, kā atspēkoja tēva (ne)darbus… Bet tētuks kā no ķēdes norāvies. Te viņš svešus laukus piesavinās, te — vairāku tūkstošu kukuli pieprasa. Tāda šāda informācija par Zubova tēva nedarbiem sasniedz arī imperatores ausis, bet tas bija nieks. Bet kad Francijā nodārdēja revolūcija, tad Katrīnai Zubova nedarbiem laika neatlika. Bet retajos Katrīnas atpūtas brīžos Platons bija vienīgais prieks. Savās vēstulēs viņa Platonu sauc par “brīnišķīgo bērnu” un “viscēlāko jaunieti”. Bet pats “brīnišķīgais bērns” šajā laikā kļuva par Rundāles pils saimnieku un savu labvēli Saltikovu atbrīvo no visiem pienākumiem… Kutuzovs, nākamais 1812. gada kara varonis, katru rītu ieradās favorīta mājoklī, lai uzvārītu viņam kafiju un personīgi to pasniegtu gultā. Pāvela Petroviča mantinieku Platons nesauc citādāk kā par “pusmuļķi” un “muļķi”. Deržavins piespiedu kārtā velta viņam dzejoli “Pie liras”, kurā Platonu nosauc par “vienošanās amatieri”, “ļauno nomierinātāju”, “labām vērtībām parpildītu”… Smoļnija institūta audzēknes Zubovam vārda dienā pasniedz atlasa audeklu, uz kura ar zeltu izšūts dzejolis franču valodā un kas veltīts favorītam: “Tam, kas tik labi domā, jādzīvo ilgi…” — tā ir tikai viena rindiņa no dzejoļa...

Platona vara kļūst arvien lielāka… Viņš sāk uzvesties arvien bezkaunīgāk… Viens viņa vārds - un nevainīgie nokļūst katorgā, bet liekēži saņem ordeņus. “Brīnišķīgā bērna” uzvedība un darbība mulsina ne tikai galvaspilsētas galmu, bet arī visu ierēdņu sistēmu… Viss tika pārtraukts vienā mirklī. Kopā ar imperatores nāvi. Kaut gan — kāpēc izbeidzās? Zubovs - bagātākais saimnieks, viņam pieder zemes īpašumi, kur dzīvo apmēram 50000 dzimtcilvēku. Taisnība — kādu brīdi visas saimniecības tika atņemtas, bet pēc dažiem gadiem Zubovi visu saņem atpakaļ, arī Rundāles pili. Uz visiem laikiem Zubovi zaudēja tikai vienu — ietekmi un nekontrolējamo varu. Viņi mēģināja vēl vienu reizi dabūt visu atpakaļ. Visi brāļi Zubovi aktīvi uzdarbojās sazvērestībā pret imperatoru Pāvelu. Bet pēc slepkavības viņi visi bija izsūtīti no Pēterburgas. Un dzīvoja savos īpašumos... Platons Zubovs savu saimniecību pārvaldīja tā, ka pat imperators Aleksandrs savā vēstulē Viļņas gubernatoram rakstīja: “Zubovas zemniekiem nepietiek pārtikas, dzīves apstākļi ir neciešami.” Platonam nācās samazināt savu skopumu… Jau piecdesmit gados viņš izskatījās kā vecis. Dzīves beigās jau sāka bīties no nāves. Jau pats vārds iedzina viņu dziļā depresijā. Lai nedzirdētu kapu zvana skaņas, viņš pavēlēja pilī ielikt trīskāršus logus. Veselām nedēļām varēja neiziet no savas istabas. Un krāja, krāja, krāja…. Tā arī nomira kā zirneklis, kas sapinies savos tīklos. Pēc viņa palika 20 miljoni rubļu sudraba monētās … un vēl slikta slava…

Andrejs JAKUBOVSKIS