Latvijas lepnuma cienīgs

Spārnotā lauva

Uz šo brīdi Arnicāna kungam pieder vairāk nekā 200 dažādi apbalvojumi, bet visvairāk viņš lepojas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas un UNESKO piešķirto Starptautiskās cilvēktiesības federācijas apbalvojumu par izciliem nopelniem svarcelšanas sportā ordeni “Spārnotā lauva” 2011. gadā un brīvprātīgo ugunsdzēsības biedrības teicamnieka krūšu zīmi, kuru saņēma 1974. gadā. Kopš agras bērnības viņš ir strādājis dažādus lauku darbus, dzēsis ugunsgrēkus un arī sportojis. Sācis ar 2. sporta klasi boksā, šobrīd sasniedzis fantastiskas virsotnes un ir starptautiskās klases sporta meistars svaru bumbu celšanā. Vieglatlētika, skriešana, peldēšana, dambrete — visi šie fiziskās un garīgās aktivitātes veidi ir tuvi Arnicāna kungam.

Latvenergo uzņēmumā viņš nostrādājis 34 gadus, 30 no tiem par energouzraudzības inspektoru. Bija un ir cienījamas cilvēks savā dzimtajā pilsētā Dagdā. Ikdienā viņa mīļākās nodarbes saistītas ar lauku darbiem — stāda kartupeļus, sēj bietes, pļauj sienu savam zirdziņam, un darbā atgūst fizisko un garīgo spēku. Arnicāna kungs arvien uztur veselīgu un aktīvu dzīvesveidu, sports viņam ir stimuls dzīvei, turklāt viņš pats trenējas un gatavojas sacensībām bez trenera palīdzības. 76 gadu vecumā viņam piemīt ne tikai vīrišķīgi laba sportiska forma, bet viņš arvien gūst sasniegumus pasaules mēroga čempionātos, spodrinot Latvijas valsts un Dagdas novada tēlu. Joprojām uz rokām var atspiesties 30 reizes, 10 minūtēs 16 kg svaru bumbu uzraut 258 reizes, bet uzgrūst — 105 reizes.

Sportistu skolēni sagaidīja ar skaļiem aplausiem un ar lielu interesi noklausījās viņa stāstījumu.

Ceļš uz Olimpa virsotni

“Ar sportu sāku aizrauties mācoties skolā,” Arnicāna kungs sāka ar atskatu jaunības gadu notikumos. “Man bija gods pabeigt tikai četras klases Asūnes pagasta Ezermalas skolā, jo vairāk nebija izdevības iet uz skolu un es tiku aizsūtīts uz Rīgas arodskolu, kas atradās iepretī Rīgas cirkam. Tur bija vēl 25 tādi kā es, tikai no Baltkrievijas, kuriem nebija tēva un mātes. Par mani viņi bija pāris gadus vecāki, mani iekaustīja un sauca par fašistu, sacīja, ka es esmu nošāvis viņu vecākus, lai gan man bija vien nedaudz vairāk par 10 gadiem... Redzēju, ka ar sarunām neko nevar panākt un sāku trenēties boksā. Beigu beigās ieguvu 2. sporta klasi un no 30 cīņām uzvarēju 19. Tad jau es varēju ar visiem pāridarītājiem parunāt kā vīrietim pienākas.
Rīgā strādāju 4. mēbeļu kombinātā, kur bija daudz jaunatnes, aktīvi puiši, kuri sportoja. Pēc tam mani pārcēla uz rūpnīcu “Latvijas bērzs” un tur bija supercilvēki, kuri mani piesaistīja sportam vēl vairāk, gājām kopā trenēties. Spartaka stadionā spēlējām futbolu, es stāvēju vārtos un mums gāja diezgan labi. Bet man Rīgā nepatika, es jutos labi tikai atbraucu uz zilo ezeru zemi. Lai arī bija kolhoza laiki, daudz kā trūka, bet es paliku šeit, pabeidzu vakarskolu, tehnikumu, startēju Latvijas mēroga sacensībās, braucu uz Vissavienības mačiem un visur bija panākumi. Svaru bumbai pievērsos, strādājot “Latvenergo”. Pilnīgi negaidot vienās sacensībās izcīnīju 2. vietu un tad pamazām apguvu tehniku, rezultāti uzlabojās.

Tieši šodien aprit 10 gadi, kopš aizbraucu uz savā mūžā pirmo pasaules čempionātu un tur izcīnīju 2. vietu. Tagad man ir 12 pirmās vietas pasaulē, 16 — Eiropā, bet Latvijā man nav pretinieku, jo uz sacensībām atbrauc daudz tādu, kuri domā uzvarēt ar veco bagāžu, bet es aktīvi trenējos līdz pat šai dienai. Man patīk skriet krosu, veikt rīta rosmi, bet svaru bumbu cilāju šķūnī nevis kādā plašā sporta zālē.

Nupat kopā ar citiem sportistiem, kuri pasaulē izcīnījuši 1. vietu, biju izsaukts uz Arhangeļsku. Sapulcējās vairāk nekā 300 sportistu, kuri startēja, lai uzstādītu Ginesa rekordu. Vajadzēja celt svaru bumbu 30 minūtes. Bija pārstāvis no Londonas, no Ginesa mītnes, kurš pastāstīja, kā visu jādara. Mūs no četrām pu- sēm filmēja kameras, viss bija perfekti organizēts. Galarezultātā saņēmu Ginesa rekorda medaļu, kuru tagad kādam vajadzēs pārspēt. No Latgales bija tikai divi sportisti, kuri tika iekļauti komandā — es un Petrova kungs no Daugavpils. Nākamgad Vitebskā notiks Olimpiskās spēles veterāniem, bet Mogiļevā — Pasaules sacensības svaru bumbas celšanā. Neērti kaut kā balto karogu izkārt — vajag gatavoties, trenēties.”

Arnicāna kungs nekautrējās atzīt mūsdienu jauniešiem, ka karjeras sākumā bija mazs un nespēcīgs, neko daudz nezināja, bet lika lietā savu sīkstumu, gāja uz priekšu, neskatoties ne uz laika apstākļiem, ne uz ko citu. Viņš nesmēķē un nelieto alkoholu, kaut gan viņam ir draugi, kuri uz to aicina. Taču sportists vienmēr atrod nopietnu ieganstu, lai ietu projām no tā visa un saglabātu labas cilvēciskas attiecības. Viņš uzsver, lai dzīvē kaut ko panāktu, vajag būt stipriem un gudriem. “Nevajag darīt palaidnības, vajag trenēties savā sporta veidā, skriet, peldēt,” turpina sporta veterāns. “Mūsu apstākļos vislabāk realizēt skriešanu. Var skriet kopā ar domubiedriem, bet, manuprāt, vienam to darīt ir labāk. Es vēlētos, lai Dagdā, novadā izaug kāds sportists, kurš mani nākotnē aizvietotu un turpinātu izcīnīt medaļas. Atradu domubiedru Nikolaju Ratuševu, kurš ir par mani jaunāks. Vēl bija divi ļoti jauni puiši no Asūnes, kuri brauca uz republikāniskajām sacensībām, abi dabūja medaļas. Viens turpina mācīties Dagdas vidusskolā, otrs devies uz arodskolu Daugavpilī.”

Ja esi īsts vīrietis...

Jauniešus interesēja, vai arī dejotājiem ir piemērotas svarcelšanas aktivitātes. Bez šaubām, tikai nevajag sevi pārpūlēt — labāk mierīgi un lēnām. Arnicāna kungs arī uzsvēra: “Ja esi īsts vīrietis, tev vajag spēt aizstāvēt vājākos, slimos, vecos un meitenes, lai arī pats citreiz dabū pa aci, bet aizstāvēt vajag!”

Uz jautājumu par pirmo medaļu, sporta veterāns atbildēja, ka agrāk medaļu nebija, bija diplomi. Pirmais viņam bija dambretē, jo viņš to labi spēlēja rajonā un tika virzīts startēt sacensībās Daugavpilī. Pirmās medaļas bija boksā, arī diplomi, bet viss tika nozaudēts dzīvojot Rīgā kopmītnēs. Tādējādi pirmās medaļas, ko var parādīt citiem, ir tieši par svarcelšanu.

A. Arnicāns: “Sargājiet savus apbalvojumus no pašiem pirmsākumiem, lai vēlāk varat izveidot pilnu medaļu un diplomu kolekciju. Esmu bezgala pateicīgs bibliotēkas meitenēm, kuras visus manus apbalvojumus izstādē sakārtoja tā, ka pats neticu, ka tas ir mans. Es ļoti gribētu, lai Dagdā tiktu uzbūvēta sporta celtne, kuru bija paredzēts būvēt, bet nez kāpēc projektu nerealizēja. Bet trenēties vienalga vajag — tad būs veselība, meitenēm būs skaista figūra, puišiem būs muskulatūra un jūs varēsiet mierīgi nolikt pie vietas tos, kuri dara blēņas. Ja neveicas, nevajag nolaist rokas, pakāpeniski jāiet uz priekšu, līdz ir viens moments, kad viss aiziet. Jābūt savam mugurkaulam, pierādīt sevi var tikai ar smagu darbu un tajā gūtiem panākumiem. Arī meitenes var gūt vērā ņemamus panākumus svaru bumbas sportā, piemēram, kāda sieviete no Ukrainas 46 gadu vecumā svaru bumbu rauj vairāk nekā 500 reizes!”

Sports Arnicāna kungam pavēra iespēju apceļot pasauli. Viņš bija Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, vairākās Krievijas pilsētās un bija iespēja braukt pat uz ASV un Itāliju, bet lielo ceļa izdevumu dēļ to neizmantoja.

Viņa lielā mīlestība ir zirgi. Viņš pārdzīvo par ķēvīti, kura pērn gāja bojā, pēc ārstu domām, tāpēc, ka nebija pietiekami noslogota. Arnicāna kungam pieder līnijdroška un īpašas kamanas. Mašīnas nav un kā pats apgalvo, tā viņam tikai traucētu dzīvot, jo labāk jūtas, ejot kājām. Bija laiks, kad viņš sastāvēja DOSAAF (Vissavienības Sarkanā Karoga ordeņa armijas, aviācijas un flotes sadarbības brīvprātīgo biedrība) un trenēja suni, brauca ar to uz sacensībām Rīgā, galarezultātā sasniedza labus panākumus arī šajā jomā.

Juris ROGA