Indras pagasta pārvaldniece Ērika Gabrusāne saņēma interesantu piedāvājumu no Indras iedzīvotājas “Gada novadnieks 2012" laureātes Regīnas Hveckovičas, kura pauda gatavību līdz Latvijas 95 gadu jubilejai noaust 95 grīdceliņus, no kuriem varēs izveidot izstādi vietējā tautas namā. Pārvaldniece nopriecājās par viņas iniciatīvu un novēlēja veiksmi. Nedēļu pirms valsts jubilejas svētkiem, noaustie grīdceliņi uz dažām stundām tika izlikti zem klajas debess, izveidojot no tiem skaistu kompozīciju: cipars 95 un lejup vērsti saules stari. Pēc tam visus audumus aiztransportēja uz Indras tautas namu.
Audēju ieraudzīju starojošu priekā par paveikto, tomēr uz runāšanu ar preses pārstāvi viņa nebija kāra un ik pa laikam atjokojās. Piemēram, uz jautājumu cik ilgā laikā tapa grīdceliņu kolekcija, smejoties sacīja: “Gadā pa vienam grīdceliņam, 95 gadi — 95 gadus audu!” Tiec nu gudrs. Tomēr arī projām mani nedzina, pat piekrita pozēt bildei. Vārds pa vārdam, ne bez citu klātesošo palīdzības, šo to par rokdarbnieci tomēr uzzināju. Nopietni runājot, grīdceliņus, kopā 95, Regīna noaudusi laika posmā no gadu mijas līdz šodienai. Katra garums ir no 1,10 m līdz 1,20 m, platums — 67 cm. Tam vajadzējis tik daudz lupatu sagriezt, ka audējai radās iespaids — vesela tonna!
Regīna ir dzimusi Baltkrievijā, strādīgā un darbu mīlošā ģimenē, un bērnībā apgūtās rokdarbu prasmes pielietojusi visas dzīves garumā. Viņa uzauga trīs bērnu ģimenē, visiem trim vecāki ieaudzināja darba mīlestību un tikumību. Aušanas prasmes no savas mammas apguvusi tikai Regīna, brālim un māsai tās nepadevās. Sarunbiedre atceras, ka mamma audusi nemitīgi, vismaz tā šķitis bērnībā, un tālab vajadzēja ļoti daudz palīdzēt.
“Man tas jau tā bija apnicis, ka sacīju sev un citiem — pie stellēm nesēdīšos vairs nekad dzīvē,” apgalvo Regīna. “Tā arī notika — ilgus gadus neaudu. Strādāju kolhozā par noliktavas pārzini, izaudzināju trīs savus bērnus. Abas meitas un dēls dzīvo Daugavpilī, visi strādā un lai arī nav audēji, ja dzīve piespiestu, spētu arī aust. Vēl man ir divi mazdēli un mazmeita, kuri arī zina, kas ir aušana.”
Kad pašas bērni izauga, Regīna uzņēmās lielu atbildību un uzaudzināja savā ģimenē audžumeitu, kurai arī nodeva rokdarbu un aušanas prasmes. Būdama ļoti atsaucīgs cilvēks viņa arī pašlaik nav vienaldzīga pret līdzcilvēkiem. Regīna aktīvi iesaistās pagasta sabiedriskajā dzīvē, kā arī palīdz baznīcā svētku procesiju organizēšanā.
Kad kādu dienu tika realizēts projekts, ar kuru Indrā atdzīvināja aušanas tradīcijas un tika izveidota aušanas darbnīca, kuras galvenais uzdevums ir Latgales tradicionālo aušanas tehniku saglabāšana, Regīna bija viena no pirmajām, kura atkal sēdās pie stellēm un atminējās sen piemirstās prasmes, dalījās savos amata noslēpumos ar audzēknēm.
“Pirms pieciem gadiem Latvijas 90 gadu jubilejai Regīna noauda neskaitāmas spilvendrānas, daļu no tām ar uzrakstu “Indra”“, stāsta Ērika Gabrusāne. “Viņas dāvinājumu var apskatīt arī Krāslavas novada domes priekšsēdētāja Gunāra Upenieka kabinetā. Lūk, arī šoreiz Regīna izdarīja reālu darbu, veltot to valsts jubilejai, par ko esmu ļoti priecīga un lepna, ka mūsu lauku pagastos ir tādi nesavtīgi un patriotiski cilvēki!”
Kopš Indra atjaunojusi seno tradīciju, Regīnas audumi jau ir nonākuši Polijā, Vācijā, Krievijā, Norvēģijā, Baltkrievijā un citur pasaulē. Gabrusānes kundze iecerējusi viņu komandēt uz Baltkrieviju pēc jaunas pie- redzes. Izrādās, bērnībā Regīna no vilnas darinājusi velteņus, un pagasta pārvaldniece vēlas, lai viņa iepazītos ar jaunāko pieredzi un varbūt šī būs jauna niša vietējiem aitu audzētājiem. Regīna atceras, ka agrāk tas bija ļoti smags darbs, bet tagad varbūt ir izdomājuši kādu vieglāku veidu.
Juris ROGA
.jpg)
