Es vēl tikai mācos...

Izlasot šīs četras dzejas rindas, kāds pievērsīsies citam gara darbam laikraksta slejās, bet kādu tās noteikti uzrunās un radīs interesi un vēlmi vairāk iepazīt cilvēku, kurš tās radījis. Šīs četrrindes autore ir studente un visnotaļ skaista meitene. Viņa uzreiz pateica, ka saukt viņu par dzejnieci būs pārāk skaļi sacīts, tālab, lai ir tā, kā jauniete vēlas, iepazīsimies — topošā dzejniece Elīna Kairo.

Viņa ir viena no trijām dzejniecēm, kurām šī gada oktobra nogalē bija ieplānota tikšanās ar dzejasmīļiem Dagdas novada bibliotēkā. Nebūšu pirmatklājējs — cilvēkiem tikai šķiet, ka šajā pasaulē tieši viņi ir noteicēji pār visu. Diemžēl reizēm katra dzīvē iejaucas neplānoti notikumi, kas lietas sakārto pēc sava prāta. Lūk, arī Elīna, lai cik stipri vēlējās, todien nekādi nevarēja ierasties uz pasākumu, jo tajā brīdī bija nepieciešama sev ļoti tuvam un dārgam cilvēkam, taču uz mirkli viņa ieskrēja bibliotēkā un tobrīd mēs sarunājām tikties, lai “Ezerzemes” lasītājus iepazīstinātu tuvāk ar kārtējo mūsu novadnieci, kura, laužot sev dzīvē ceļu, šķiet nebaidās nekādu grūtību. Starp citu, meitene toreiz neatstāja pie sasistas siles dzejas pēcpusdienas dalībniekus un viņiem bija iespēja dzirdēt arī Elīnas dzeju, kuru lasīja cits cilvēks. Kas viņu iemācīja būt atbildīgai pret līdzcilvēkiem, lasiet un spriediet paši.

Elīna ir dzimusi un uzaugusi Dagdā, nesenā pagātnē pabeidza Dagdas vidusskolu. Kad jauniete sasniedza pilngadību, no vecākiem viņa pārcēlās dzīvot pie savas vecmāmiņas Manefas, pie kuras mīt šobaltdien. Atšķirībā no mūsdienu mobilās jaunatnes, Elīna pēc skolas nesteidzās doties pelņā uz ārzemēm, viņa arī nesteidz dibināt ģimeni, bet izvēlējās turpināt izglītoties Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, kas realizē studijas Rīgā, kā arī akadēmijas reģionālajās filiālēs, kuras atrodas dažādos Latvijas novados, tostarp Daugavpilī, Universitātes telpās. Meitene izvēlējās studiju programmu “Tūrisma un viesmīlības vadība”, kuru pabeidzot iegūs Tūrisma un viesmīlības uzņēmumu vadītāja kvalifikāciju. Bet kopš šī gada septembra vidus Elīna izmanto iespēju piedalīties Nodarbinātības valsts aģentūras jaunajā pasākumā “Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam”, kā skolotāja palīgs viņa pilda brīvprātīgo darbu Dagdas novada jauniešu centrā. Viņas galvenie pienākumi ir pieskatīt bērnus, kuri apmeklē centru, pierakstīt rindā pie datoriem, ieslēgt dažādu tehniku, piemēram, populāro Xbox spēli, vadīt pasākumus un veikt citus pienākumus. Meitene rakstījusi arī scenāriju ludziņai “Pelnrušķīte” pēc pasakas motīviem.

Interesanti, ka jauniete sākusi dzejot salīdzinoši vēlu — 16-17 gadu vecumā. Sākumā dzejoļus pierakstījusi uz atsevišķām papīra lapām, pēc tam sāka rakstīt kladē un tad tas process aizgāja straujāk.

Elīna: “Ilgu laiku neviens pat nenojauta, ka es rakstu dzeju, līdz mana draudzene Marina, kura strādāja bibliotēkā, šķiet, pirms diviem gadiem man par godu sarīkoja dzejas vakaru, uz kuru uzaicināja citus vietējos dzejniekus un es pirmoreiz lasīju savu dzeju plašākai auditorijai. Uz to brīdi man nebija daudz dzejoļu, nedaudz pāri desmit. Lai gan sarakstīts bija vairāk, es izvēlējos tikai spilgtākos. Man daudz palīdz draudzene Marina, kura izlasa manus jaunākos dzejoļus un izsaka savu viedokli. Savā ziņā viņa ir mans cenzors un vienlaikus cilvēks, kurš labi saprot, par ko tieši ir rakstīts, ar kādu notikumu tas saistīts. Kopā apspriežamies, palabojam, ja vajag.”

— Kāda dzejas tematika tev ir tuvāka?

— Rakstu dažādus dzejoļus, tajos ir mani pārdzīvojumi vai novērojumi, vai vienkārši, ejot pa ielu, dziļi aizdomājos un gribas šo domu uzlikt uz papīra. Pārdzīvojumi gan pārsvarā ir ar negatīvu nokrāsu. Patīk novērot dabu un cilvēkus. Rudens ir mans mīļākais gadalaiks, ļoti patīk, jo apkārtne izskatās kā gleznā un gribas to ietērpt dzejas formā. Šobrīd man dzejoļu jau sakrājies tik daudz, ka varbūt pietiktu arī nelielam krājumam, bet pagaidām tādu neplānoju izdod.

— Ko tev personīgi nozīmē dzeja?

— Tā ir iespēja izpaust sevi un atklāt savas jūtas apkārtējiem, pastāstīt, par ko domāju, kas mani uztrauc. Šobrīd mani visvairāk satrauc cilvēku vienaldzība. Dzīvē bijuši daudzi momenti, kad, paskaties otram acīs un saproti, ka katram ir sava mazā pasaule, viņš tajā dzīvo un par apkārtējiem nav ne- kādas intereses.

— Kāpēc tā notiek?

— Manuprāt, neviens negrib uzņemties atbildību par otru cilvēku, ir taču daudz vieglāk paiet garām un nav svarīgi, kas ar to otru notiek. Tā ir vieglāk un pārsvarā cilvēki arī izvēlas vieglāko ceļu, bet ne visi. Es pazīstu tādus, kuri tiešām palīdz un nenovēršas. Reizēm tu pat negaidi, ka otrs tevi uzklausīs un sapratīs.

— Tev ir savi elki dzejnieku pulkā?

— Man patīk Anna Ahmatova, kas ir viena no izcilākajām 20. gadsimta krievu dzejniecēm. Viņa ir ne tikai spoža dzejniece, bet arī bija sieviete ar stipru raksturu — tas mani ļoti piesaista. Viņa spēja izdarīt to, ko daudzi vīrieši nespēj, viņa spēja uzņemties atbildību gan par sevi, gan par pārējiem. Vēl man patīk padomju laika dzejnieks, Vladimirs Majakovskis, vajag mācēt lasīt starp rindām, viņa dzeju vajag izlaist caur sevi, jāizjūt.

— Tev ir pazīstami dzejnieki draudzeņu vai paziņu lokā?

— Nē, nav. Viņi labprātāk raksta blogus internetā un tā sevi izpauž, bet nedzejo.

— Varbūt tu savu dzeju publicē sociālajos tīklos internetā?

— Nē, nedomāju, ka man tas vajadzīgs.

— Izņemot bibliotēku, kur vēl skan tava dzeja?

— Ir bijuši vairāki pasākumi, kuru atklāšanā organizatori lūdza mani lasīt dzeju.

— Tev ir arī citi hobiji?

— Man patīk lasīt labas grāmatas. Labprāt lasu pasaulslavenā brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju grāmatas, kurās ir dziļas filozofiskas pārdomas.

— Ja jau tu mīli grāmatas un esi topošā dzejniece, kālab neizvēlējies bibliotekāres profesiju? Kas tevi pamudināja izvēlēties ar tūrismu saistītu profesiju?

— Patiesībā sākotnēji es tiešām sapņoju par bibliotekāres profesiju, bet vienu dienu kāds cilvēks man sacīja: “Jā, lieliski, tikai bibliotekāres profesijā nebūs plašu iespēju izaugsmei. Ja tu gribi ceļot, apmeklēt daudzas pasaules valstis, vēlies satikt jaunus cilvēkus, atrast jaunus draugus un turklāt profesionāli augt, tad viennozīmīgi jāizvēlas tūrisms, kur pastāv konkurence un ir iespēja parādīt savas iemaņas kā spēlētājam tirgū. Studijas ir ļoti in- teresantas, bija arī pārsteigumi un jaunas atklāsmes.
Kas pamudināja mācīties tūrismu? Laikam jau pirmais bija ceļotkāre un ekskursijas skolas laikā. Kad mācījos 11. klasē, man bija iespēja apmeklēt Poliju, jau studējot augstskolā, aizbraucu uz Vāciju, kur mēneša laikā bija iespēja ne tikai aplūkot ēkas un satikt cilvēkus, bet arī pastrādāt un parunāties ar vietējiem. Tas bija prakses laiks — es strādāju restorānā, viesnīcā. Lielu pārsteigumu nebija, tomēr bija interesanti uzzināt, cik ļoti manis uzrunātie vācieši jūtas vainīgi par 2. Pasaules karu. Tas bija liels pārsteigums. Vēl skolas gados un arī pēc tam biju apmeklējusi Lietuvu. Vārdu sakot, ceļot man patīk.

— Darbu meklēsi ārpus Latvijas?

— Man ļoti gribas atrast darbu uz vietas, savā novadā, negribas doties kaut kur tālu pasaulē strādāt citas valsts izaugsmei. Mums pašiem šeit Latgalē jāattīsta savs tūrisma produkts. Šovasar būs jāmeklē prakses vieta, pirmām kārtām interesēšos Latgalē. Tai pat laikā es turpināšu rakstīt dzeju, kas ir sava veida terapija un man ļoti patīk to darīt.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA