(Nobeigums. Sākums avīzē nr. 88, 12.11.2013.)
Laikraksta 1990. gada 26. aprīļa numurā 1. lappuses pašā augšā bija ievietota LKP rajona komitejas preses grupas informācija par to, ka LKP RK birojs ir norūpējies sakarā ar pēdējā laikā notiekošo masveida izstāšanos no partijas. No 57 cilvēkiem, kas izslēgti kārtējā biroja sēdē, tikai 4 aizgāja sakarā ar veselības stāvokli un vecumu. Masveidā iesniegumi par nevēlēšanos atrasties PSKP rindās saņemti no p.s. “Krāslava” — 17, rajona apvienības “Lauktehnika” — 9, Krāslavas 1. vidusskolas — 8, Centrālās rajona slimnīcas — 7, kā arī citām organizācijām.
Tālāk teikts: “Daudzējādā ziņā nestabilitātes veidošanos veicināja atsevišķu redakcijas komunistu darbī- ba. Ar biroja lēmumu G. Kalviša, L. Šavikina, K. Makņa izslēgti no PSKP biedru rindām par partijas rajona organizācijas šķeltniecību un rīcību, kas ir pretrunā ar PSKP Statūtiem.”
Turpat publicēta G. Kalvišas parakstītā Atklātā vēstule biroja locekļiem. Lūk, daži vēstules fragmenti: “Tātad G. Kalviša, L. Šavikina un K. Makņa izslēgti no PSKP biedru rindām... par partijas rajona organizācijas šķeltniecību. Ne vairāk, ne mazāk! Tikai nav saprotams, kāpēc birojs to nedarīja agrāk — vēl pirms mūsu iesniegumiem par lēmumu izstāties no PSKP sakarā ar pāreju uz LNKP? Kā vienmēr gaidīja norādījumus no CK?”
Šeit vajadzīgs iestarpinājums paskaidrojumam. 1990. gada 9. aprīlī redakcijas “Ezerzeme” partijas pirmorganizācijas sapulcē tika apmierināti K. Makņas, G. Kalvišas, A. Gončarova, L. Šavikinas un V. Žagotskas iesniegumi par brīvprātīgu izstāšanos no PSKP, kā arī likvidēta redakcijas partijas pirmorganizācija. Trijotni, redaktoru Makņu, viņa vietnieci Kalvišu un atbildīgo sekretāri L. Šavikinu birojs bija spiests īpaši “izcelt”, jo mēs bijām iekļauti avīzes “saimnieku” nomenklatūrā.
Vēl daži citāti no Atklātās vēstules:
……“Patiešām, ko tad teikt par partijas rajona organizāciju, kuru verēja sagraut “visspēcīgā trijotne” — Kalviša, Šavikina un Makņa?"
“Bet, mēs, tie, kuriem jūs esat piekarinājuši šķeltnieku birku, patiešām gribam demokrātiskāku, humānāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību. Mēs kopā ar saviem domubiedriem atteicāmies no viszinošā stūrmaņa lomas un vienkārši nolēmām iet kopā ar savu tautu. Mēs gribam brīvi dzīvot un strādāt brīvā republikā. Šim mērķim nav žēl nedz spēka, nedz savas labklājības.”
“Esam pārliecināti, ka cilvēku savstarpējā saprašanās, humānisms, sociālais taisnīgums, labestība agri vai vēlu uzvarēs.”
Kāpēc Latvijā vajadzīga otra Kompartija? Šis jautājums tika uzdots pirms 23 gadiem. Par šīs iniciatīvas lietderību izskan dažādi viedokļi arī šodien. Izstāties no PSKP nebija grūti, tas 1990. gadu sākumā jau sāka kļūt par modes lietu. Apstākļos, kad partijas sāka augt kā sēnes pēc lietus, svarīgi bija atrast savu īsto vietu sabiedrībā notiekošajos procesos. Latvijā, t. sk. arī Krāslavas rajonā, PSKP biedru vidū bija daudz spēcīgu un godprātīgu līderu, taču viņu iespējas bija visai ierobežotas. Toreiz jau konstitucionāli “nevadošās” partijas rokās joprojām atradās kompartijas uzur- pētais tautas īpašums. Piemēram, Rīgā tāds bija ērti un plaši funkcionējošais CK nams, arī preses nams, Politiskās izglītības nams un citas ēkas, kaut gan Kompartijai bija tikpat liela teikšana kā citām partijām un kustībām. Izveidojot LNKP (protams, uz gluži atšķirīgas no PSKP platformas), bija vienīgā iespēja saglabāt progresīvi noskaņotu cilvēku ticību partijai un radīt apstākļus, lai pati partija beidzot varētu veikt tās patiesās funkcijas.
1990. gada 8. aprīlī Krāslavā notika LNKP piekritēju sanāksme, kurā piedalījās apmēram simt cilvēku. Tajā uz kongresu Rīgā, kas notika 14. aprīlī, bija ievēlēti K. Makņa un V. Šuplinska (p.s. “Šķaune”).
LNKP dibināšanas kongress par partijas priekšsēdētāju ievēlēja I. Ķezberu. 5. maijā tika nodibināta Krāslavas rajona LNKP organizācija, kuras vadību konference uzticēja L. Šavikinai un SCO priekšsēdētāja vietniekam A. Masaļskim.
Šajā pārejas periodā Latvijā valdīja nenoteiktība, politiskais un sociālais haoss. Arvien skaļāk sāka skanēt brīvību alkstošās balsis PSRS republikās. Mēs sapratām: jo karstāk atbalstīsim mazo un lielo tautu cīņu par neatkarību, jo ātrāk būsim brīvi paši. Netrūka provokāciju gan no labējiem, gan no kreisajiem radikāļiem, uz ko bija jāatbild ar nosvērtību un mieru.
Kā tagad atzīmē zviedru un dažu citu Eiropas valstu ievērojamākie eksperti, Latvijas demokrātiskai attīstībai gan toreiz, gan visus šos gadus ir ļoti kaitējušas divas galējības — labējais un kreisais ekstrēmisms. Ar analītisku domāšanu apveltītie Latvijas vēstures pētnieki atzīst, ka, ņemot vērā pārkārtošanās pirmo gadu politisko spēku samēru, vispareizākais bijis LPSR AP Prezidija priekšsēdētāja A. Gorbunova prātīgi vadītais un radikāļu kritizētais “parlamentārais ceļš”.
1991. gada 19. augusta rītā Vissavienības Centrālā televīzija translēja baletu “Gulbju ezers”, bet pārtraukumos ziņoja, ka PSRS prezidents M. Gorbačovs ir slims un valstī ieviests ārkārtas stāvoklis. Drīz vien vēja spārniem pasaulē izplatījās ziņa, ka Krievijā tiek gatavots antikonstitucionāls apvērsums. Maskavā ienāca tanki. Pučisti cerēja vismaz uz daļēju tautas atbalstu. Notiekošo ar satraukumu vēroja daudzviet pasaulē, arī Latvijā.
Rīgā šajās dienās plosījās OMON vienības. Latvijas kompartija ar A. Rubiku priekšgalā pauda atbalstu puča rīkotājiem. Viņš preses konferencē paziņoja: Latvijā uz 6 mēnešiem ieviests ārkārtas stāvoklis; visa vara pāriet Ārkārtas komitejas rokās; aizliegtas visas politiskās partijas, kuru darbība ir pretrunā ar PSRS un LPSR Konstitūciju; būs slēgti tie masu informācijas līdzekļi Latvijā, kuri neatbalsta jauno kārtību; pie at- bildības tiks saukti ekstrēmisti; mītiņi un streiki būs aizliegti. LR AP un Ministru Padome savukārt paziņoja, ka Ārkārtas komiteju uzskata par nelikumīgu veidojumu.
Nakts uz 21. augustu bija izšķirošā. Maskavas ielās izgāja cilvēku pūļi. Puča rīkotāji acīmredzot negaidīja šādu tautas protestu. Armija pārgāja likumīgās valdības pusē. Noziedzīgā akcija izgāzās. Tauta svinēja demokrātijas uzvaru, bet apvērsuma organizatori tika arestēti; viens no viņiem, latvietis B. Pugo, nošāvās. Tika apcietināts arī sazvērnieku štāba uzticīgais pakalpiņš A. Rubiks Rīgā.
21. augustā ar LR konstitucionālo likumu tika noteikts LR valstiskais statuss un atjaunota LR faktiskā neatkarība. Baisi iedomāties, kas notiktu, ja Maskavā būtu uzvarējuši pučisti! Mēs bijām gatavi uz to, ka tiksim internēti vai fiziski iznīcināti. Ne jau veltīgi Kompartijas Krāslavas rajona komitejā tika steigā dedzināti dokumenti vēl ilgi pirms tam, kad LKP tika pasludināta ārpus likuma un pirmais sekretārs J. Dmitrijevs devies nezināmā virzienā, pametot savējos. 23. augusts Krāslavā bija īpaša diena — virs bijušās komunistiskās citadeles sāka plīvot LR sarkanbaltsarkanais karogs...
Pirms 24 gadiem, 1989. gada 18. novembrī, pilsētas centrālajā laukumā pirmoreiz atjaunotnes laikā vēl nebrīvā Latvijā, tomēr jau likumīgi svinējām LR proklamēšanas gadadienu. Toreiz redakcijas kolektīvs man bija uzticējis uzstāties mītiņā. Atceros, cik laimīga biju, pirmoreiz oficiālā pasākumā uzrunājot klātesošos savu senču mēlē — latgaliski. Uzruna kā dārga relikvija vēl šodien tiek glabāta manā arhīvā. Gatavojot šo publikāciju, vēlreiz pārlasīju gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta gatavoto uzrunu. Diemžēl jāatzīst, ka daudzas to dienu cerības nav piepildījušās. Ja man vajadzētu uzstāties kādā šī gada 18. novembra pasākumā, vismaz pusi no toreiz teiktā varētu atkārtot gandrīz vārds vārdā bez jebkādām korekcijām. Piemēram, šos fragmentus:
……“Kai myusu nalobvēļi prīcojas, kod dzērd latvīšus sovā storpā seikumainus streidus ceļūt, dzejnīka Plyudūņa vōrdym runōjūt, kod ”trejs latvīši bolsūs septeņūs dzīd." Byusim vīnōti, tautīši, dūmojūt par golvonū sovu mērķi — myusu Latvejas realu breiveibu un naatkareibu. Lai myusūs nūsastyprinoj ticeiba un pōrlīceiba, ka kūpējim spākim mes krīzi pōrvarēsim. Pōrīsim nu politiskōs kņadas pi dzeives realitatem un prōteigas reiceibas. Kļyusim par eistim saiminīkim uz sovas tāvu zemes. Lai strōdōtgryba, gūdaprōts, augsta pīnōkuma apziņa ir ikkotram...
Lai vysuvīt ir gudru un čaklu dorba dareitōju kolektivi ar sovu mugurkaulu, kurus voda sirdsapziņa un ekonomikas lykumi...
Dīvs, dūd Gora spāku izturēt, naizputēt nabadzeibā! Lai šys 18. novembris ir īvodakords gaišōkom un cereigōkom dīnom un godim!”
Jā, mēs bijām Atmodas romantiķi. Taču, kā izrādījās, bijām atmodināti, bet ne pamodināti. Sabiedrībā sen nozaudēta tā laika kopības sajūta. Visi mēs bijām un esam tikai cilvēki, kam dažreiz tīšām vai netīšām lietas samežģījas, uzskati un rīcība mainās. Lielākā daļa bijušo PSKP biedru, kuri godprātīgi strādāja padomju gados, tādi ir arī tagad. Daži privatizācijas procesā sasmērēja rokas, kļūstot par “prihvatizētājiem” (mantas sagrābējiem). Citus, pirmkārt, cittautiešus, nemitīgās nozākāšanas dēļ esam atgrūduši, padarījuši par saviem pretiniekiem.
Par sevi varu teikt, ka vienmēr esmu bijusi savas valsts, sava novada — Latgales — patriote. Jebkurā amatā centos godprātīgi un atbildīgi, pēc labākās sirdsapziņas un spējām pildīt savus pienākumus. Jā, dažkārt biju pārāk emocionāla, man pietrūka pašapziņas, uzstājības un neatlaidības. Taču nekad nebiju pašlabuma meklētāja, nebiju liekule. Drīzāk esmu cietusi sava godīguma un atklātā tiešuma dēļ — bez aplinkiem mēdzu teikt to, ko domāju. Jāatzīst, ka arī man, tāpat kā daudziem nacionālās atmodas laika aktīvistiem, nolaidušās rokas.
Sāpīgu smeldzi izsauc vilšanās, ka gaidītais nav īstenojies. Pārāk daudz kļūdu pieļauts. Tiesa, šajos gados esam šāvuši arī desmitniekā, bet vēl biežāk — garām. Jo ikvienam, pirmkārt, pie varas esošiem, pietrūcis tālredzības, gudrības, prasmes, krietnuma, godprātības, iecietības, atbildības. Valstī turpinās pieaugt korumpētība, likumpārkāpumi, ekstrēmistiski un populistiski gājieni, starpnacionālas nesaskaņas, nemākulība saimniekošanā, bezatbildība, elementārs slinkums, politiskie kašķi. Rokam bedri viens otram, lai paši tur iekristu. Mums vajag lūgt piedošanu cits citam par savstarpējiem nodarījumiem, jo ļaunumu var uzvarēt tikai ar labo. Grūtības bija un būs, tāpēc valsts sekmīgai attīstībai aizvien būs vajadzīga strādātgriba, pacietība, izturība, savstarpēja sapratne, dialogs.
Katra Latvijas iedzīvotāja karstākā vēlēšanās ir izjust drošību un cieņu pret sevi kā cilvēku. Tauta grib dzīvot normālu dzīvi normālā zemē. Tik maz un reizē tik daudz! Sabiedrībā nerimst alkas pēc spēcīgām, spilgtām personībām, pēc valsts-vīriem un sievām, ko beidzot varētu cienīt, kam varētu uzticēties. Mūsu slimajai sabiedrībai ir slimas dvēseles. Galvenais sabiedrotais to ārstēšanā ir Dievs. Pats Kristus ir teicis: “Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu (Mt 11,28). Neaizmirsīsim, ka kristīgās vērtības vienmēr ir veidojušas mūsu tautas identitāti. Bet vispirms katram no mums jāsāk cīņu pret ļaunumu sevī.
Mūsu nacionālā neatkarīgā valsts ir liela Dieva dāvana. Tāpēc tuvajos valsts svētkos ne formāli, bet no pašiem sirds dziļumiem ikviens raidīsim uz Debesīm mūsu himnas — lūgsnas vārdus: “Dievs, svētī Latviju!”
Genovefa KALVIŠA
.jpg)
