”Par 1991. gada janvāri, barikāžu laiku, katram, kurš tur ir bijis ir savs stāstījums, redzējums, savas atmiņas. Manas barikādes prātā atsauc ainu, kad mēs divdesmitgadīgi puikas ar gāzmaskām pāri plecam, janvāra aukstumā starp sakrautiem dzelzsbetona bluķiem pie degoša ugunskura sildāmies ar kādas sirmas kundzes atnesto un dāsni piedāvāto karsto tēju. Kaut arī janvāra aukstums stindzināja, auksti nebija, jo gaiss bija pilns emociju un tā vien likās, ka tas ir elektrizējies un kļuvis silts no tautas tūkstošu siržu siltuma. Mūs sildīja pārliecība par savas rīcības pareizību, sildīja tautas kopības sajūta.
Atceroties tās dienas, prātā nāk aina, kad pie augstākās padomes ēkas barikādēm, virs mūsu galvām gaisā karājās krievu armijas helikopters, no kura ar ieročiem izkārušies mūs vēroja karavīri, bet mēs gan jauni, gan sirmgalvji, vicinot dūres, skandējām “Par brīvību, par brīvu Latviju”. Tas radīja tādu iekšējo spēku, ka likās, mēs varam uzvarēt. Mēs šajā bezieroču kaujā uzvarējām ar savu kopību, spītu un pārliecību, ka tikai mēs paši, neviens cits, varam aizstāvēt un iegūt savas tautas un Latvijas brīvību un neatkarību. Toreiz vismaz tautai viss bija pa īstam, jo tā ticēja un bija gatava darīt visu, lai īstenotu sapni par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu”. Tas ir mana krusttēva stāsts (Aināra Lisenoka), kurš piedalījās šajā atmodas un Tautas frontes darbībā, par tādu lielu drosmīgu varoņdarbu, es esmu ļoti lepns.
Esmu lepns par Latvijas tautas bezbailību un drosmi stāties pret krievu tautas karaspēku, kuriem rokās bija uzlādēti ieroči, bet mūsu tauta bija plikām rokām un ar savu garīgo spēku un ticību par uzvaru, spēja aizstāvēt savu tautu, valsti, cīnīties par Latvijas neatkarību. Man ir prieks, ka latviešu tauta piedalījās šajā atmodas un Tautas frontes darbībā, tie bija pusaudži, pieaugušie un pat veci cilvēki, kuri ticēja Latvijas uzvarai. Tie ir dzīvojuši šajā zemē, viņi pazina savus senčus, tos cilvēkus, kuri nodzīvoja savu dzīvi šajā zemē. Ja es būtu tajā laikā, kad viņi aizstāvēja savu zemi, cīnījās par Latvijas neatkarību, es izdarītu tieši tā pat. Jo es zinu, ka mēs to varam, mēs tos uzveiksim, paveiksim un būsim lepni par izdarīto, un ar sirds mīlestību pateiksimies Latvijas valstij.
Ja kāds jautātu, ko mums darīt, ja tas atkārtotos, mēs ar lepnumu teiktu — ja tas atkārtosies, mēs parādīsim savu spēku un teiksim, ka šī ir mūsu zeme, LATVJU tautas zeme!
Renārs LISENOKS, 7. c (Krāslavas pamatskola)
.jpg)
