Vizulis, kas nāk no agras bērnības

Arī ezeros un izmocītajā Daugavā šo plēsoņu ir atlicis pavisam maz, tā ka novembrī spiningotājam jābūt ne tikai pacietīgam, bet arī apķērīgam. Preču pārbagātības un internetpieejamības laikmetā makšķernieki ir nodrošināti ar labāko ražotāju — japāņu, amerikāņu, austrāliešu, vācu, zviedru, somu… — aprīkojumu. Un ja azartiskajam makšķerniekam, šķirstot kārtējo katalogu, radīsies vajadzība iegādāties kādu preci, cena tam netraucēs, un makšķernieks maksās desmit latus par iekāroto vobleri, bet par spininga jaunāko modeli vai spoli — pat pāris simtus dolāru. No tādām fantastiskām “spēļmantiņām”, kas attīstās kosmiskā ātrumā, atpūta dabā pārvēršas par īstiem dvēseles svētkiem, bet ja vēl blakus ir draugs — prieks ir divkāršs.

Sagatavošanās makšķerēšanai — īpašs rituāls. Mūsdienās sevi cienoša makšķernieka krātuvē — ne mazāk kā piecdesmit mākslīgo ēsmu: metālisku, silikona, koka un plastikas, no greznām līdz pat indīgi spilgtām un gandrīz melnām. Bet baltās un dzeltenās metāliskās ēsmas simtu gadu garumā ir palikušas kā nepārspēta klasika. Atceros ne mazums gadījumu, kad tikai dzelzīši izglāba makšķerniekam situāciju, neskatoties uz to, ka līdzi bija pilna bagāža ar dažādiem ārzemju jauninājumiem.
Pats nesaprotu, kā manos dārglietu krājumos ir palikusi tāda senlieta kā primitīvais vizulis — karote “Baikāls”. Teikšu godīgi, tas ir gadījums, kad viss ģeniālais ir vienkāršs. Ēsmu, kas neatšķiras ar oriģinālu formu, nelaida garām ne līdakas, ne asari. Svarīgi bija zināt tikai vienu noslēpumu — mākslīgajai ēsmai bija nepieciešama ļoti lēna kustība.

Interesantākā detaļa: gandrīz pēc sešdesmit gadiem nerūsējošais vizulis nezaudēja savu spīdīgumu, kas dod pilnīgas tiesības uzskatīt, ka “Baikāls” bija izgatavots no augstvērtīgiem ražošanas procesa atkritumiem. Kad pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados no sava brālēna dāvanā saņēmu spiningu ar paštaisītu spoli, maniem priekiem nebija gala. No dzeltenām un baltām savstarpēji savienotām metāliskām plāksnītēm paštaisīti veidotā ēsma tajos laikos šķita pati pilnība, un savā pirmajā spiningotāja sezonā noķēru 76 līdakas, un laimīgo skaitli atcerējos uz visu mūžu. Un vai zināt, kur es makšķerēju? Krās- lavas pašā centrā, pie sava vectēva mājas logiem, Jāņupītē un dzirnavu dīķī, no kura tagad ir saglabājies tikai Dīķu ielas nosaukums. Un lieta nav tikai puiciskā veiksmē, bet gan zivju kvantumos, kas apdzīvoja tā laika Daugavu, upes un piepilsētas ezerus. Darbojošās dzirnavas upē un dīķī uzturēja augstu ūdens līmeni. Atceros, ka pārgalvīgie zēni lēca no tilta margām un pat nesasniedza upes dibenu. Bet pie Markovsku mājas pussalā bija tik burvīga peldēšanās vieta, ka mēs ar zēniem pat uz Zirga ezeru negājām. Reti gadījās, kad dzirnavnieki tehnisku iemeslu dēļ atvēra slūžas, tad bija redzams upes un dīķa dibens. Un tad šurp skrēja visi pilsētas iedzīvotāji, lai ar rokām ķertu līdakas, līņus, karūsas. Apķērīgākie puišeļi no piekrastes alkšņu saknēm vilka ārā milzīgus zušus, veikli slidenās upes čūskas satverot ar abām rokām. Pats to redzēju vairākas reizes, bet darīt to neuzdrošinājos.

Vēlāk, kad manas bērnības upes krastā izauga drūmā universālveikala ēka, notekūdeņi saduļķoja skaidro upes ūdeni un virs pilsētas plūda pavisam cits “aromāts”. Gribot negribot, bet nācās nojaukt veco aizsprostu, pēc kā no ainaviskās upes pāri palika tikai netīrs strauts, bet no dīķa — uzbērts laukums. Tajos bērnības un jaunības neaizmirstamajos gados mani, azartisko spiningotāju, vienmēr izglāba trīsdesmit kapeiku vērtais “Baikāls”, ko es par ēsmu numur viens uzskatīju vēl daudzus gadus, kamēr pārdošanā parādījās Lietuvā ražotas praktiskākas mākslīgās ēsmas. Ēsmu ar skaisto nosaukumu glabāju ļoti saudzīgi — kā atmiņas par pirmo mīlestību. Nelietoju “Baikālu” vismaz gadus četrdesmit, bet te, gatavojoties makšķerēšanai, spīdīgo ēsmu ieliku kopā pie pārējām. Un ne velti — laika apstākļi pačukstēja.

…Dieniņa “izdevās” — sliktāku neiedomāsies. Rudenīga tumsa, drēgns mitrums, bet te vēl zem svina smagiem mākoņiem sāka pūst nežēlīgs vējš, nācās pat uzlikt kapuces. Sākās lietus… Vairākas reizes mainot mākslīgās ēsmas un metot tās drūmajā ūdenī, es izvēlējos arvien spilgtākas un spilgtākas. Un pēkšņi kā gaismas stars iemirdzējās “Baikāls”, bērnības atmiņas. Nomainot morāli novecojošo padomju laika trijžuburi pret mūsdienīgu āķi, es pa vējam palaidu tālumā plato spīdekli. Vieta bija pārbaudīta — dziļā grāvī ar sagraizītu dibenu un stāviem krastiem izdzīvot varēja tikai trofejas vērti eksemplāri.
Pagaidījis kādu laiku un ļāvis ēsmai noiet dibenā, es lēnām sāku tīt spoli. Platais “Baikāls” ar to arī ir slavens, ka iekārdinās pat visslinkāko līdaku. Un brīnums notika: spēcīgs trieciens, straujš izrāviens, uzmanīga vadīšana… Pēc minūtēm piecām desmit mārciņu smagā skaistule jau bija manā tīkliņā.

Pēc kāda laika, kad jau kaislības bija rimušās, mēs ar partneri Aleksandru secinājām, ka rezultāts ir ļoti loģisks. Drūmajā rudens dienā līdaku ieinteresēja metāliski spīdīgā ēsma. Paldies tev, “Baikāl”, sveiciens no tālās bērnības!

Otra mana aizraušanās — ceļojumi. Ar fotoaparāta somu plecos es izbraukāju gandrīz visu Padomju Savienības rietumu daļu - no Arhangeļskas līdz Novorosijskai. Kā augstāko balvu saņēmu Latvijas žurnālistu savienības komandējumu uz Sibīriju, veicot ūdens ceļu pa Jeņiseju no Krasnojarskas līdz Dudinkiem, planētas vistālāko ziemeļu ostu. Vēlāk, kad krita “dzelzs priekškars”, es apceļoju senās Eiropas pilsētas. Trūkst vārdu: apbrīnojami, skaisti, tikai Jeņisejas krasti un saulrietu perlamutra atspīdumi pār tundru neliek mieru manai dvēselei vēl joprojām.

Bija vēl viens sapnis — aplūkot Baikālu, bet laikam jau nesanāks — diezgan garš ceļš. Toties nesen rokās paturēju ēsmu ar manu dvēseli uzrunājošu nosaukumu. Un jau kuro reizi sildījos pie atmiņu ugunskura.

Aleksejs GONČAROVS