Kādā jaukā vasaras dienā, pagājusi garām diviem sarunā iegrimušiem krāslaviešiem, aiz muguras sadzirdēju dzēlīgu repliku: “Skat, tur aiziet bijusī komuniste, kura apgriezusi savu kažoku otrādi!” (kā sapratu, maskēšanās nolūkos). Pēc balss noskārtu, ka nopaļātājs bija nacionālais ekstrēmists, kurš vienmēr sevi ir uzskatījis par dižu brīvības cīnītāju, bet patiesībā izcēlās vienīgi ar bļaustīšanos un naida kurināšanu. Apvainojums, protams, aizskāra. Tomēr, par cik pastā- vīgais skandālists vēl bija arī kunga dūšā, nolēmu uz repliku nekādi nereaģēt.
Diemžēl tā nebija vienīgā man adresētā represiju izpausme. Vairāk nekā divdesmit gadus dzīvojam neatkarīgā Lat- vijā. Tas ir pietiekams laika periods, lai saprastu, kas ir kas. Bet jāsaka, ka līdz šodiendienai nebeidzas pārmetumi par vecajiem grēkiem un liekulību arī manā mīļajā katoļu draudzē, kaut gan īstam kristietim vajadzētu priecāties par katru “ganāmpulkā atgriezušos avi”, jo, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, “visi ir grēkojuši un visiem pietrūkst Dieva godības” (Rom 3,23). Visaugstais man jau sen ir piedevis manu komunistisko pagātni un pieņēmis Dieva bērnu saimē, bet cilvēki nerimstas un nerimstas.
Minēšu vēl vienu piemēru. Kad valstī sākās juku laiki un reizē arī “raganu medības”, pazīstama interfrontiete, satikusi mani uz ielas, ar neslēptu sarkasmu pārmeta: “Nu, gazetčiki, za što borolisj, na to i naporolisj?!” (“Nu, avīžnieki, par ko cīnījāties, to arī dabūjāt?!” Neielaižoties diskusijā, vienīgi pārliecinoši atteicu: “Mēs cīnījāmies par gluži ko citu!”
……Jā, komunistu vidū bija gan karojoši ateisti un nelokāmi marksisti - ļeņinieši, kuri arī šodien jūt nostalģiju pēc plašās padomijas un “vienīgi pareizās” komunistiskās ideoloģijas; gan centīgi, disciplinēti, piesardzīgi un konservatīvi ierindnieki un partijas funkcionāri, kam Atmodas idejas bija svešas un sagādāja diskomfortu; gan ne mazums arī patiesu savas zemes — Latvijas patriotu (pie tam ne tikai latviešu vidū), kuri drosmīgi, ar visu sirdi un dvēseli iesaistījās neatkarīgās valsts atjaunošanā un veidošanā, kuriem tā bija vitāla dzīves nepieciešamība.
Daudzi no šīs pēdējās grupas aktīvi iekļāvās Latvijas Tautas frontes (LTF) darbībā, citi, paliekot savos amatos, darīja visu iespējamo un bieži vien pat šķietami neiespējamo, lai Latvija kļūtu patiesi brīva un neatkarīga. Manuprāt, tieši viņu ieguldījums bija visvērtīgākais, jo palīdzēja LTF grupām visuviet iziet no pagrīdes un kopā ar citiem progresīvajiem spēkiem sasniegt izvirzīto galveno mērķi — faktisko valsts neatkarību.
Tā ka, kritizētāju kungi, nevajag visus komunistus bāzt vienā maisā. Tieši tāpēc tiem, kuriem ir vāja atmiņa, kā arī jaunajai paaudzei, kam Atmodas laika vēsture bieži vien tiek pasniegta izkropļotā veidā, mēģināšu atgādināt īstenību par to sarežģīto periodu mūsu novadā. Par manu atmiņu patiesīgumu var pārliecināties ikviens, pārlapojot to gadu laikraksta “Komunisma Ausma” / “Ezerzeme” numurus, kur melns uz balta ir izklāstīti gan redakcijas un citu progresīvi domājošu komunistu, gan viņu pretinieku — interfrontiešu, rubikiešu un “Līdztiesības” atbalstītāju uzskati. Par redakcijas kolektīva devumu pārkārtošanās periodā liecina ļoti daudzas publikācijas, arī fotoattēls, kas uzņemts mītiņā, pirmoreiz atklāti un likumīgi svinot LR proklamēšanas gadadienu 1989. gada 18. novembrī. Kādā plakātā varam lasīt: “Zarja kommuņizma — avangard perestroiki v rajone” (“Komunsima Ausma” — pārkārtošanās avangards rajonā”).
Par daudziem toreizējiem komunistiem, kuri bija pieredzējušāki, zinošāki un kuriem sabiedrībā bija lielāka autoritāte nekā atsevišķiem bezpartejiskajiem tautfrontiešiem, varētu sarakstīt biezu vēstures grāmatu: viņu devums neatkarības atgūšanā bija neatsverams. Latvijā tādi bija A. Gorbunovs, I. Daudišs, A. Endziņš, I. Godmanis, I. Bišers, A. Panteļejevs, I. Ķezbers, A. Čepānis, J. Vanags, radošo profesiju spilgtas personības R. Ezera, A. Jakubāns, A. Bels, Krāslavas rajonā — K. Makņa, J. Briļš, Ā. Ločemlis, P. Koroševskis, L. Kavinska, L. Brile, V. Naļivaiko, Ņ. Petuhova, A. Gončarovs, A. Masaļskis, L. Ša- vikina u. c.
Tie, kam ir laba atmiņa un analītiska domāšana, līdz šodiendienai apbrīno mūsu redaktora K. Makņas drosmi, izprotot latviešu nacionālās pašapziņas izpausmes un atbalstot demokrātijas idejas, kas ļāva ne tikai redakcijas, bet arī daudziem citiem progresīvi domājošiem PSKP biedriem Krāslavas rajonā aktīvi iesaistīties cīņā par faktisko valsts neatkarību. Nedrīkstam aizmirst, ka toreiz laikraksts “Komunisma Ausma” bija Latvijas Kompartijas Krāslavas rajona komitejas un Krāslavas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas orgāns. Tas bija laiks, kad Kompartijas vadoņi komandēja presi, stingri turēja to zem politikas papēža. Nepaklausība saimniekiem bija patiešām drosmīga un arī ārkārtēji bīstama rīcība. Tieši progresīvā domāšanā, vienotībā un savstarpējā atbalstā bija mūsu žurnālistu spēks.
Neapšaubāmi, ja redakcijas ko- lektīva priekšgalā toreiz nebūtu bijis tik tālredzīgs un prātīgs vadītājs, kuru mēs cienījām, kuram pilnībā uzticējāmies un kuru savā starpā labsirdīgi saucām par “staigājošu enciklopēdiju”, diez vai mēs būtu tik vienoti.
Labi atceros pirmdienas rītu pēc LTF divu dienu dibināšanas kongresa. Izrādījās, ka visi mūsu žurnālisti bija uzmanīgi sekojuši LTV translācijām no Kongresu nama Rīgā, un lielākā daļa ar gandarījumu, sapratni un cerību uz pozitīvām pārmaiņām valstī uzņēma LTF idejas. Tās bija apkopotas kongresā pieņemtajā aicinājumā visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas tika publicēts mūsu avīzē 1988. gada 13. oktobrī.
Jā, pirmajos trešās Atmodas gados mēs, redakcijas komunisti, bijām vienoti: baltkrievs K. Makņa, krievi A. Gončarovs, L. Šavikina, N. Rennova, latviete G. Kalviša, poliete V. Žagotska, ebrejs G. Gontmahers. Mēs visi gribējām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi mūsu zemē. Padomju vara Kompartijas vadībā, būdama agonijā, darīja visu, lai ierobežotu tautas brīvības alkas, cenšoties apspiest citādi domājošus, nosodot un iebiedējot viņus. Īpaši raksturīgi tas bija mūsu rajonā, kas Latvijā izcēlās kā komunistiskās ideoloģijas un karojošā ateisma flagmanis. Neskatoties uz to, mūsu žurnālisti aktīvi iesaistījās demokrātisko, nacionālās atmodas ideju popularizēšanā.
Par mūspuses tautfrontiešu darbiem cilvēki tolaik vēl neko daudz nebija dzirdējuši. Kā visi Latvijā, arī mūsu novadnieki šo kustību sāka saistīt ar krāslavieša Ivana Čiževska vārdu, spriežot pēc viņa skandalozās uzstāšanās LTF kongresā. Tikko dzimušajai organizācijai šīs neviennozīmīgi traktētās runas nodarīto kaitējumu nespēja novērst arī argumentētais mūsu korespondentes B. Leitānes raksts “Attīrīt graudus no pelavām” 1988. gada 15. oktobra numurā (viņa bija akreditēta LTF kongresa preses dienestā no mūsu redakcijas). Un tikai 1989. gada 3. janvārī LTF grupu rajona koordinācijas centrs publicēja paziņojumu, ka I. Čiževskis nav nevienā Krāslavas rajona LTF grupā. Atgādināšu, ka Krāslavas rajona LTF organizācijas dibināšanas konference notika 1989. gada 14. janvārī.
Jo aktīvāk mūsu žurnālisti iesaistījās pārkārtošanās politikas un neatkarības ideju popularizēšanā, jo sāpīgākus belzienus saņēmām no avīzes saimniekiem. Lasītājiem nav ne jausmas, cik nervu šūniņu nācās sabendēt mūsu redaktoram Atmodas gados. To pat tā īsti bieži nezinājām arī mēs, redakcijas kolektīvs. Es personīgi to uz savas ādas pirmoreiz izjutu drīz vien pēc LTF dibināšanas kongresa. Uz redakciju lavīnveidīgi sāka gāzties mūsu lasītāju vēstules un telefoniskas atsauksmes — gan atbalstošas, gan nosodošas LTF rezolūciju un, it īpaši “buržuāziskā nacionālista” un “profašista” I. Či- ževska (tā atsvišķi lasītāji mēdza viņu dēvēt) uzstāšanos kongresā. Toreiz K. Makņa uz trim nedēļām bija komandēts uz redaktoru kursiem Ļeņingradā. Atbildība par publikācijām gūlās uz mani kā redaktora vietniecei. Nemaz nepārspīlējot teikšu, ka burtiski pēc katra avīzes numura iznākšanas man bija jādodas uz partkomu, kā kolēģi teica “na kovjor” (“uz paklāja”). Jūs saprotat, ka galvu tur neglaudīja. Mana emocio-nālā darba un tolaik jau stipri sašķobījusies veselība spēja izturēt tikai piecu avīzes numuru iznākšanu: es nokļuvu slimnīcā. Redaktora pienākumus pārņēma otrā vietniece N. Rennova un pildīja tos līdz K. Makņas atgriešanās brīdim 1. novembrim.
Un tas bija tikai ceļa uz Latvijas pilnīgo valstisko neatkarību sākums. Priekšā vēl bija masveida politisko kustību, frontu un partiju veidošanās un darbības vēršanās plašumā, nebeidzamas ideoloģiskās cīņas ar Interfronti, Baltijas ceļu, komunistu masveida izstāšanās no PSKP, Latvijas Neatkarīgās kompartijas (LNKP) dibināšana, brīvības cīņas citās PSRS republikās, arī pašā Krievijā, Latvijas ekonomiskā blokāde, tukšie veikalu plaukti un cilvēku ļaušanās panikai, Deklarācija par triju Baltijas republiku vienprātību un sadarbību, janvāra barikādes un militārā tehnika Rīgā, OMON vienību trakošana, Deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanu, pučs Maskavā...
Mūsu žurnālisti aktīvi iesaistījās pirmoreiz demokrātiski organizētajās PSRS Tautas deputātu vēlēšanās, kas notika 1989. gada 26. martā, vēlāk arī LPSR un Krāslavas rajona padomes vēlēšanās.
Krāslavas rajona kandidāti uz PSRS Augstāko Padomi bija pirmrindas saimnniecību “Brīvība” un “Andrupene” vadītāji Ā. Ločemelis un J. Briļs, toreiz vēl PSKP biedri. “Ja jums ir dārga Latvija un mūsu mazā Latgale, ja jūs vēlaties, lai visi padomju cilvēki dzīvotu labāk, ja jums nav vienaldzīgs pārbūves liktenis — balsojiet par Ādolfu Ločmeli!” Šo aicinājumu vēlētājiem parakstīju arī es, kā viena no kandidāta uzticības personām. Lai reāli nonāktu līdz valstiskai neatkarībai, mums bija vajadzīgi autoritatīvi, gudri un drosmīgi mūsu zemes patrioti visu līmeņu padomēs. Esmu gandarīta, ka aģitācijas darbā par izvirzīto kandidātu Ā. Ločmeli bija arī mans devums, gan tiekoties ar vēlētājiem Ludzas svēlēšanu apgabalā, gan publikācijās laikrakstā (piemēram, intervijā ar Ā. Ločmeli 1989. gada 28. janvāra numurā). Ā. Ločmeli ievēlēja PSRS AP un kopā ar citiem progresīvajiem deputātiem no Latvijas viņš Maskavā veica nozīmīgu ieguldījumu neatkarības atjaunošanā mūsu un arī citās PSRS republikās.
Varam lepoties arī ar to, ka mūsu novadnieks P. Koroševskis Latvijas PSR AP balsoja “par” valsts neatkarību. Mēs, žurnālisti, savukārt nebaidījāmies atbalstīt demokrātiju, tās pozitīvos rezultātus, vienlaikus asi nosodījām pārkārtošanās kļūdas un izkropļojumus, neatkarības pretinieku izdarības. Mērķtiecīgi Interfrontes organizētus nosodījumus (it kā no lasītājiem) redakcija saņēma par patvaļīgu lozunga “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” noņemšanu, laikraksta nosaukuma pārdēvēšanu par “Ezerzemi”, Dagdas un Krāslavas apkaimes lasītāju iecelšanu īsto laikraksta saimnieku godā.
Kad piespiedu kārtā mums lika atjaunot veco, proletārisko lozungu, mēs to izdarījām, taču līdzās pievienojām arī otru — “Vienoti Latvijai!”
(Nobeigums nākamajā laikraksta numurā)
Genovefa KALVIŠA
.jpg)
