Daudzbērnu māmiņa Rita

Izrādās, ka Dagdā Rita dzīvo vien 15 gadus, viņas dzimtene ir Šķaunes pagastā. Viņas bērnībā ģimenē notika liela traģēdija, Ritu un divus gadus vecāko māsu uzaudzināja vecmāmiņa Broņa — Ritas mātes mamma. Kā stāsta sarunbiedrene, vecmāmiņa arī kāzas sarīkoja, vispār mazmeitas pilnībā bija uz vecmāmiņas pleciem, kura, starp citu, nodzīvoja garu mūžu — 95 gadus. Turpretī viņas dzīvesbiedrs agri aizgāja mūžībā...

Pabeigusi Šķaunes pamatskolu, Rita dzīvoja mājās — iespējas mācīties tālāk nebija, jo vajadzēja palīdzēt vecmāmiņai. Lauku darbus Rita sāka strādāt kopš 12 gadiem. “Visu darīju, sākot no siena grābšanas, beidzot ar lopu kopšanu un dārza ravēšanu.” saka Rita. 1998. gadā viņa sareģistrējās ar savu izredzēto un pārcēlās uz dzīvi Dagdā. Vīrs Genādijs savulaik apguva profesiju Dagdas arodvidusskolā, vienu laiku būvēja ceļus, kā arī mājas. Pēc tam tā arī nav spējis sameklēt pastāvīgu darbu, jo mazpilsētā tā vienkārši nav, viņš pilda algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Dzīvesbiedrs ar Ritu pārmaiņus iekļaujas šajā programmā. Ģimenē aug trīs bērni: Ilona mācās 6. klasē, Kristīna — 3. klasē un Viktors 1. klasē. Dagdā ģimenei ir māja, taču saimniecību netur, ir tikai piemājas dārzs.

Starp citu, pēdējā laikā Kuzminu ģimenē bijuši vairāki zīmīgi notikumi, ne tikai dēls — pirmklasnieks. Šī gada pavasarī — 25. aprīlī — Kuzmini svinēja 15 gadu kopdzīves jubileju, kurā visdārgākās dāvanas, protams, sarūpēja pašu bērni — katrs bija izdomājis kaut ko savu, kā iepriecināt vecākus. 16. oktobrī Kuzminu meitai Kristīnai apritēja 9 gadiņi, viņu sveica gan mājinieki, gan nākamajā dienā svinēja dzimšanas dienu bērnu un jauniešu centrā ar draudzenēm. Nākamgad Ritai pašai būs apaļa dzīves jubileja.

Rita stāsta, ka savulaik pārcēlās uz Dagdu pie vīra, domājot par nākotnes perspektīvām bērniem, par kuriem tobrīd vēl tikai sapņoja, jo mazpilsētā bērniem tomēr vairāk iespēju un skola spēcīga. Tiesa, izrādījās, ka viss nav tik vienkārši un bieži vien nākas nevis dzīvot, bet izdzīvot. Kādu gadu viņa pastrādāja tautas namā par apkopēju, bet šodien ir kļuvusi par mājsaimnieci — darbu dabūt tikpat kā neiespējami. Pilsēta maza, piedāvājuma nav nekāda. Sarežģīti nodrošināt ģimeni, bet Rita uzsver, ja tikai cilvēks vēlas dzīvot, viņš atrod sev vietu un pielietojumu, lai gan viegli nav nevienam.

“Reizēm pati brīnos, kā mēs iztiekam?” turpina sarunbiedrene. “Es vienkārši nebaidos no darba, tālab mani visi sauc palīgā pastrādāt. Ja vajag, kartupeļus izroku, ja vajag arī malku saskaldu, varu iet darbā bez sava gala. Labi, ka ir iespēja palīdzēt pensionāriem lauku darbos. Viens sauc mani palīgā, divi jau gaida rindā. Sanāk, ka pārtiekam no gadījuma darbiem. Bet ir jābūt ļoti apzinīgam un čaklam, lai cilvēki tev uzticētos, jo katrs grib, lai darbs būtu padarīts un pēc tam nerodas kaut kādas problēmas. Meklē tādus, kas ne tikai paveic darbu, bet visu izdara godprātīgi. Kā sākas vasara, visi dodamies mežā ogot un sēņot. Mazajam puikam ļoti patīk ogot.

Vienīgi rokdarbi man nepatīk, ar baltu skaudību skatos, ko spēj citas sievietes. Mana vecmamma gan visu prata, turklāt bija ļoti laba audēja, mantojumā atstājusi daudz segu. Kā šodien atceros, to laiku, kad es, bērns būdama, viņai palīdzēju — plēsām lupatas, stiepām diegus, audām. Jā, jā — pat biju iemācījusies aust!”

Ritas vienīgais hobijs ir dzeja, turklāt gaiša dzeja. Viņa apgalvo, ka nekad nerakstītu dzeju par dzīves drūmo pusi, jo pārāk smagas ir atmiņas par tuvinieku, it sevišķi vecmāmiņas, mātes un māsas aiziešanu mūžībā. Sarunbiedrene arī neplāno, vismaz pagaidām, izdot dzejoļu krājumu, jo dzejas nav tik daudz, taču viņa ir apņēmības pilna turpināt rakstīt.

“Patīk dzejot par dabu, par māti, par bērnību, ir arī dzejisks veltījums visiem trim pašas bērniem,” stāsta Rita. “Viņi zina, ka mamma raksta dzeju, bet ģimenes svētkos mana dzeja faktiski neskan. Ir veltījums Dagdas zemei, ir dzejolis Dagdas bibliotēkas darbiniecēm, rakstu par laukiem — kādi bija agrāk un kādi tagad aizauguši. Kad strādāju, skatos dabu, ja redzu skaistu stūrīti, dzejas rindas pašas dzimst galvā. Man nav elku, es pati cenšos lauzties dzejas lauciņā. Rakstu, kad mājās ir klusums, vispirms sakārtoju domas, tad uzlieku uz papīra rindiņu pēc rindiņas un vērtēju — sanācis vai nē!”

Dzeju Rita rakstīja jau skolas gados, mīlestības dzeju. Pēc skolas viņa vairs nedzejoja, jo vajadzēja iekārtot savu dzīvi un hobijam laika neatlika. Varbūt kaut kur kāda lapa mājās mētājas, bet pamatā tā laika dzeja nav saglabājusies. Pirms dažiem gadiem bibliotekāres Ritu uzaicināja uz dzejas dienām Dagdas bibliotēkā. Viņa paklausījās vietējos dzejniekus, nodomāja, kāpēc gan nevarētu rakstīt atkal un pat bija gatava jau tajā pašā vakarā nolasīt vienu savu dzejoli.

Rita: “Pienācu pie vadītājas un sacīju, ka man ir viens pantiņš un gribu nolasīt, bet viņa sacīja, lai atnāku nākamajā pasākumā ar savu dzeju. Šobrīd man burtnīcā vairāk par 70 dzejoļiem krievu valodā. Lai arī neesmu no krievvalodīgas ģimenes, būdama maza, es daudz runāju krieviski un man vieglāk dzejot šajā valodā.”

Cita hobija Ritai nav. Vēl viņa cenšas daudz laika veltīt saviem bērniem, pūloties kompensēt to, ka pašai bērnības bija maz. Sieviete arī atzīst, ka mūsdienu jauno paaudzi nav viegli audzināt, ir jācenšas viņus saprast. Saviem bērniem viņa nevar nodrošināt tādu darbaudzināšanas apjomu, kāds bijis pašai savā jaunībā.

“Vecmātei bija divas govis, teliņi un cita dzīvā radība un es visu paspēju,” atceras Rita. “Ir liels prieks skatīties, kā mans dēls ķeras pie visiem darbiem, viņam sanāk pat malku skaldīt. Protams, mēs ar vīru uzmanām, lai nekas slikts negadās. Arī meitas palīdz veikt dažādus darbus, piemēram, sakopt istabas tā, ka spīd un laistās. Vecākā meita šodien domā par frizieres profesiju, kuru grib apgūt pēc devītās klases. Divi jaunākie bērni vēl nav pauduši, par ko vēlētos kļūt. Visi ģimenē esam ticīgi ļaudis, ar mums kopā dzīvo vīramāte Valentīna un baznīcā ejam visi kopā, visi trīs bērni iet procesijās.”

Juris ROGA