Darbs — tas nav tikai pamats labklājībai, bet ir arī prieka avots, kad cilvēks vaiga sviedros strādā uz savas zemes. Velti padomju vara Baltijas iedzīvotājos ar nometņu, izsūtījumu un dažādu citu represiju palīdzību mēģināja iznīdēt saimnieka garu. Pat depresīvajā Latgalē zemniecība ne tikai izdzīvoja, bet arī pārgāja pārliecinošas attīstības stadijā. Un ne visa mūsu jaunatne ar augstāko izglītību devās pakaļ “vieglajai naudai” rietumu darba devēju apskāvienos. Sajutuši ārzemju labumu pārpilnību, daudzi sen jau ir sapratuši: ciemos ir labi, bet mājās ir vēl labāk.
Jaunu ideju avīzes rakstam sniedza nesen notikusī zemnieku balle Krāslavā.
Pilnīgi jūtot notikumu po- zitīvi-perspektīvās attīstības gaitu, jau kopš pavasara mēģināju tuvoties, šķiet, uzvarošajai Kombuļu tēmai, tikai visu laiku traucēja dažādi lauku darbi — tik spēj tos padarīt! Un beidzot ilgi gaidītā tikšanās: “Ezerzeme” un “Latgales Laiks” tika uzaicināti paciemoties Ilmāra un Guntas Čižiku lauku īpašumos. Bez viņu māmiņas, mūsu galvenās gides, līdzdalības diezin vai šī rudenīgā ekskursija būtu izdevusies, mums netraucēja pat vētrainais laiks. Vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem mani ar Čižiku saimi, jaunajiem sovhoza “Sauleskalns” speciālistiem, saistīja žurnālista liktenis. Donats — patstāvīgs galvenais inženieris, bet Biruta — plaša profila lauku organizatore: dispečere, agronome, zootehniķe. Cik pieredzes apmaiņas semināru tika rīkots Kombuļos — ne saskaitīt! Kad nogranda mērnieku jaunie laiki un lopaudzētavu un citu kompleksu sienas sāka trīcēt, Čižikiem apjukums nebija ilgs. 1994. gadā Donats ar savu komandu noorganizēja kooperatīvu “Sauleskalns -1”, kas eksistē arī šodien, bet Biruta uzņēmās veikt lauksaimniecības speciālistes amatu kādā privātfirmā. Tikai stāsts nav par viņiem, bet gan par bērniem, zemniekiem ceturtajā paaudzē.
… Ciems Kudiņi — ne gluži nomale. Meliorēti lauki, varens lauku ceļš, līdz ainaviskajam Drīdzim — ar roku var aizsniegt. Šeit, jauno saimniecības ēku ielokā, ir Donāta un Janīnas Tračumu, Birutas vecāku, mājas. Jauno zemnieku vectēvs nāk no strādīgas zemnieku ģimenes. Viņš ir sestais bērns. Visu dzīvi viņš atcerējās tēva teikto: “Sargā tēva mājas un atceries, ka ”Nekur nav tik labi, kā mājās”. Sasnieguši astoņdesmit gadu vecumu, zemnieki Tračumi jūtas ļoti labi — saimniecība ir nodota drošās rokās! Kad izdevās atgūt dzimtās zemes, zemnieku saimniecību pārdevēja, nosaucot to — Z/S “Liepa”. Nosaukums nav nejaušs: jaunībā Donāts kopā ar savām māsām iestādīja liepas, kas tagad nu jau ir kļuvušas par sētas īstu rotu. Vectētiņš un vecmāmiņa ar prieku vēroja Ilmāra un Guntas saimniecisko darbošanos un kļuva mazbērniem par ārštata konsultantiem zemniecības jautājumos. Arī jauno fermeru vecāki vienmēr ir gatavi palīdzēt un ne tikai vārdos. Brauciena laikā pa divām saimniecībām — “Liepa” un Guntas Čižikas piemājas saim-niecība — māte ne reizi vien atkārtoja: “Bērni kopš bērnības auga līdz ar zemnieku darbiem, kā tas tagad noderēja!” Galvenais jau, ka ir vēlēšanās strādāt dzimtas zemē, plus iegūtās zināšanas, kas palīdz attīstīt plaša profila saimniecību. Brālim un māsai — abiem augstā-kā izglītība.
Viss sākās ar vectēva astoņpadsmit hektāriem, bet ar laiku jau nācās īrēt zemi ne tikai no kaimiņos esošajiem Ūdrīšu un Aulejas pagastiem, bet arī no tālā Indras pagasta. Divi simti hektāros jaunie saimnieki audzē auzas un kartupeļus, arī ganības, siena pļaujas. Galvenā specializācija — gaļas lopu audzēšana. Likmes nav liktas tikai uz perspektīvo šķirni “šarolē”, bet arī uz hibrīdu ar “Latvijas brūnaļu”. Audzē un realizē tīršķirnes “Šarolē” vaislas bullīšus. Līdz ar aukstuma iestāšanos triju sienu nojumēs ziemos septiņdesmit gaļas buļļi un govis. Pieprasījums pēc bioloģiski sertificētas produkcijas ir patstāvīgs, šogad vien par pieņemamām cenām realizēja desmit tonnas liellopu gaļas dzīvsvarā. Ar produkcijas noietu nav problēmu: ir izveidoju- šās labas partnerattiecības ar firmu “Cēsu miesnieks”, LKPS saimniecības partneri. Otrā lopkopības specializācija — jauno gaļas šķirnes liellopu rea-lizācija, kas arī ir izdevīgi.
No ziemas apvienotā saimniecība nebaidās: siens un skābbarība ir sagatavoti diezgan, pat ar uzviju. Gandrīz palaidu garām pašu galveno: Ilmāra un Guntas lauku firma — tās ir 16 darbavietas.
Bezdarba tēma Latgalē, manuprāt, ir pārspīlēta. Ne bez Eiropas Savienības palīdzības mēs izaudzinājām sociālo uzdzīvotāju slāni, kas ga- tavi pārtikt no jebkura pabalsta, ka tik nestrādāt. Lūk, kāpēc ezeru novadā tik pieprasīts ir lētais surogātalus un apšaubāmas kvalitātes dzērieni “točkās”.
Darbs laukos — tā jums nav rudens lapu grābšana pilsētas ielās, tāpēc godprātīgos strādniekus Kombuļu saimniekiem katru dienu nākas vai nu vest ar savu transportu, vai arī apmaksāt tiem ceļa izdevumus. Veiksmīga lauksaimniecības attīstība nav iedomājama bez dalības projektos. Pateicoties ELFLA programmai “Lauku modernizācija”, jauniešu saimniecība iegādājās mūsdienīgu traktoru “Valtra”, augsnes apstrādes ierīces, spēkbarības sagatavošanas tehniku, aprīkojumu lopkopībai. Par Eiropas līdzekļiem ir uzbūvētas divas nojumes liellopu uzturēšanai ziemā, ierīkots 2 km garš žogs. Saimniecības daudzpusīgums — drošības sajūta neparedzētos gadījumos. Projekta EST realizācijas laikā brāļa un māsas saimniecība sāka ražot šķeldu, un ar lauksaimniecības zemju īpašniekiem jau tiek slēgti līgumi par teritoriju attīrīšanu no krūmājiem. Vēl viens spēcīgs piemērs lauku pašnodarbinātībai. Bez kredītiem, protams, neiztikt. Tagad ir skaidrs, par ko Ilmārs Čižiks zemnieku balles laikā savāca bagātīgu balvu ražu. Kā man likās, laimīgi bija visi — jaunie lauku uzņēmēji, viņu vecāki, bet visvairāk — vectēvs Donāts Tračums, kurš izpildīja tēva norādījumus un nodeva dzimtas mantojumu visdrošākajās rokās — mīļajiem mazbērniem.
Noslēgumā — pikants pārsteigums. Jaunie zemes īpašnieki neplāno būvēt modernu lauku sētu — viņiem patīk izmantot pilsētas sniegto komfortu. Bet globālās automobilizācijas laikmetā viņi vienkārši katru dienu aizbrauc uz laukiem, kur viņiem ir plaša vecāku māja Kombuļos un vectēva lauku sēta ciematā Kudiņi.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
