(Turpinājums. Sākums “Ezerzemē” nr.83, 25.10.2013 un nr.86, 5.11.2013.)
Atgriežoties atmiņās par sādžas iedzīvotājiem kopumā, ar pārliecību varu teikt: cilvēki ar zelta rokām un godu.
Mūsu Pleikos bija savs kurpnieks, šuvēja, namdaris, galdnieks, mūrnieks, tautas dziedniece, bērnu saņēmēja, aptiekārs, kuram aptieka bija Skaistā un kur nu vēl audējas un adītājas. Katrā mājā bija stelles, vērpjamie ratiņi, pat 2 — 3. Tika austi smalki dvieļi, palagi, galdauti un tikai mūsu pusei raksturīgas rakstainas segas.
Katrai meitai bija pieadīts ducis cimdu, jo kāzās vajadzēja visus radus apdāvināt, un vesela pūra lāde ar audumiem. Kāzu laikā, kamēr jaunie bija baznīcā, tikmēr pūra vedējs uz līgavaiņa māju veda pūra lādi.
Sādžā bija divas rijas ar krāsni, kur kaltēja un mīstīja linus. Smēde gan bija blakus sādžā, kur varēja apkalt zirgus, izkalt jebkuru lauksaimniecības detaļu, salabot inventāru, ratus, uzasināt sirpjus un nažus, ziemas laikā uz dažām nedēļām iebrauca kažoku skroderis no Skaistas pagasta, tad visiem tika šūti kažoki no aitādām, kuras ieguva pašu saimniecībās.
Linsēklu eļļu brauca tecināt (jeb spiest) uz Indru — tas notika divas reizes gadā — pirms diviem gavēņiem.
Trīsdesmito gadu beigās sādžā jau bija piecas pļaujmašīnas, kas atviegloja darbu visiem, jo izpalīdzības nerakstītie likumi darbojās ļoti precīzi.
Sādžā bija divas kuļmašīnas, ko iedarbināja ar trim zirgiem. Neilgi pirms kara blakus sādžā bija dīzeļkuļmašīna “Imanta”, kuru izmantoja daudzi arī mūsu sādžā.
Medus iegūšanu praktizēja trīs bitenieki. Tai tika izmantoti jauna tipa stropi.
Atgriežoties pie izglītības jautājuma, ir jāpiezīmē, ka Robežnieku pagastā bija 4 pamatskolas: Ausmas (Nauļānos), Kārkliņu, Krūmanu, Zariņu (Pleikos) un 6-klasīgā.
Pamatskolas tika izvietotas privātmājās, Pustiņas 6-klasīgā skola Pustiņas centrā, sākumā koka celtnē, bet 1939. gadā jaunuzbūvētajā ēkā.
Ir jāpiezīmē, ka trīsdesmito gadu beigās mūsu novadā pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvas pierobežas teritorijās tika celtas skolas — nevis cietokšņi. No tā laika kā kultūrvēsturiski pieminekļi ir Kalniešu, Indras, Robežnieku, Ezer-nieku skolu ēkas.
Runājot par izglītību Pleiku sādžā un tās apkārtnē, ir jāatzīmē, ka Pleiku pamatskola bija viena no vecākajām skolām pagastā, tā darbojusies jau gadsimta sākumā Zarenišķu sādžā ar divām klasēm, vēlāk to pārcēla uz Pāvela Koledas mājām Pleikos.
20. gados māja nodega, to izvietoja citur, bet, izejot uz viensētām, Eduards Gajevskis uzbūvēja lielu māju uz diviem galiem, tajā izvietoja skolu, kura pastāvēja līdz 1944. gadam.
Pleiku skolā no 1921. līdz 1925. gadam par skolotāju strādāja vietējais Felikss Koleda, skolotāji Ostrovskis, Mahnovskis, Mahnovska, apmācību valoda bija baltkrievu.
No 1935. gada skolā mācības notika latviešu valodā. 30. gados par skolotājiem strādāja Juzefa Vasiļevska - Orupe, Anna Rimicāne, Marija Pitkeviča.
30. gados no Pleikiem ģimnāziju Daugavpilī bija beigusi Ludvika Koleda.
Īpašu akcentu sādžai piedeva tas, ka bija vietējais aizsargs Pāvels Leonovičs. Aizsargu organizācija tika dibināta 1919. gadā ar nolūku cīnīties pret noziedzību, uzturēt kārtību, drošību. Kaimiņi izturējās ar cieņu un juta arī atbalstu, bet formas tērps atgādināja vienam otram par kārtības uzturēšanu.
Ar šīm atmiņām par dzimtās sādžas tālajiem gadiem es domās ar lielu pateicību eju uz tikšanos ar visiem, kas bija līdzās mūsu ģimenei, kas veidoja uzskatus par dzīvi.
Ar šīm atmiņām es eju uz tikšanos ar tā laika Latviju, kura ar lielām cerībām loloja sapni par tautas augšupeju.
Janīna GEKIŠA
2013. gada oktobris
.jpg)
