Nūjošanu aizstāj ar truškopību

“Trušus lecinām reizi divos mēnešos, šovasar sasniegtais rekords ir 9 trusīši vienā metienā,” stāsta saimnieks Edvīns Vecelis. Turklāt visi izdzīvoja. Tas gan nav absolūtais rekords, metienā var iegūt līdz pat 12 trusīšu. Bet ir smalka nianse — trušu mammai ir astoņi pupi, ja dzimst vairāk, tad kāds ir apdalīts. Mazie piesūcas pamatīgi, bet ir izeja — vienlaicīgi lecinām vairākas trušu mammas, vienai metienā ir 5 mazuļi, otrai — 8, trešai — 9, pārliekam pie citas un viss. Pieņem ne vienmēr, bet pieņem.”
Lai saprastu, kā Edvīns nonācis līdz truškopībai, der atskatīties pagātnē. Kā šodien šķiet, tālajā, 1993. gadā viņš pabeidza projektu par pirts kompleksu, kurā varēja aicināt vietējos pērties un bija neliela zāle tusiņam. 1998. gadā tika pabeigts būves otrais stāvs, kur jau varēja izmitināt cilvēkus. Tūkstošgades nogales gadi un jaunās sākums bija daudzsološs — brauca atpūsties gan vietējie, gan ārzemnieki, tūrisms plauka, tika realizēta vēlme piedalīties tūrismam veltītos saietos, sanāksmēs un konferencēs.

Edvīns: “Sākums bija skaists un rožains. Ārzemnieki, un arī tie latvieši, kuri sāka apceļot dzimteni, izteicās, ka padomju laikā nebija iespējas apceļot Latviju. Vienīgā naktsmītņu vieta — viesnīcas pilsētās. Veicot kādu pašu izvēlētu maršrutu, varēja paļauties tikai uz lauku mājas saimnieka, namatēva viesmīlību. Atveroties šai darbības jomai, kad viena pēc otras tapa lauku mājas, cilvēkiem radās iespēja izplānot savu maršrutu, sarunāt naktsmītnes un turpināt ceļu nākamajā dienā. Ārzemnieki bija ļoti aktīvi, kā paši sacīja — ceļo intereses pēc, jo par Baltijas valstīm pietiekoši daudz bija dzirdējušie laba un interesanta. Pie manis viesojās vācieši, itāļi, vairākas reizes arī angļi. Bet pirmajā vietā — vācieši.”

Viss bija jauki līdz brīdim, kad valsts ieslīga finanšu un ekonomiskajā krīzē. Ar 2008. gada vasaru lauku tūrisma bizness sāka strauju lejupslīdi un Edvīns nolēma tūrisma nozari slēgt. Savu lēmumu nenožēlo, jo atpūtnieki nezvana un pasūtījumu praktiski nav — nozari nav vērts uzturēt. 2009. gadā viņš pameta skolas direktora amatu un nokļuva bezdarbnieku rindās. Taču tāpēc dzīve neapstājās un jau 2012. gada novembrī Edvīns iegādājās pirmos trušus. No malas raugoties, šķiet ir visai viegli pārprofilēt saimniecību, bet patiesībā tas prasa gan lielu darbu, gan zināšanas, gan milzīgu vēlēšanos darīt.

“Savā ziņā viss bija elementāri, jo mūsdienās ir internets, ir radio, ir televīzija,” turpina Edvīns. ”Tieši televīzijā noskatījos sižetu par vienu kungu Daugavpilī, kurš savulaik bija lielas pārvadājumu firmas īpašnieks, bet krīzes dēļ pusgada laikā zaudēja visu. Taču nenolaida rokas un sāka jaunu biznesu, saistītu ar truškopību. Viņš bija pirmais Latgalē, kurš atveda uz šejieni trušu mini fermu un ir vienas lietuviešu firmas pārstāvis Latvijā. Sazinājos ar viņu, un jau 2012. gada rudenī arī man atveda mini fermu un pirmos trušus, kā arī noslēdzu līgumu par trušu gaļas realizāciju. Pieķēros tam arī tāpēc, ka piedāvājumā bija viss komplekts ar piegādi: ferma, truši, līgums par realizāciju — es audzēju, no manis nopērk. Taču tas nebija uzreiz, ideja dzima noskatoties pārraidi televīzijā, bet tālāk jau meklēju informāciju par truškopību internetā, kontaktējos ar citiem trušu turētājiem. Nezinot nianses, var viegli izputēt. Piemēram, lai trušu mamma kvalitatīvi ražotu vasarā, tai vajag dot miera periodu, lai var atkopties, kā jau jebkurai mammai. Turklāt, ie-gūstot trušus ziemā, mazuļu saglabāšana un audzēšana ziemas mēnešos izmaksās dārgāk jau uz telpu apsildes rēķina vien. Tālab decembris, janvāris un puse februāra ir miera periods — sadzimušie truši barojas un aug, mammas netiek lecinātas. Šajās dienās manā fermā atnesušās pēdējās lecinātās mammas. Bet pirmie martā un aprīlī iegūtie truši jau sasnieguši realizācijas svaru — pirmā partija būs apmēram 30 truši, kuri tiek intensīvi baroti un drīz tiks realizēti.

Piekrītu, nav daudz. Taču truši man nav peļņai, bet — aizņemtībai. Līdz pensijai atlicis tikpat kā nekas, stāža pietiek, sociālo maksājumu pietiek. Raugoties nākotnē, katram pensionāram ir jāsaprot, ka mēs nedrīkstam apstāties. Trušus audzēju ne tik daudz peļņas dēļ, bet gan tādēļ, lai ziemā negulētu uz dīvāna un saglabātu dzīves kvalitāti, lai nav jāpievēršas nūjošanai vai kam citam. Truši nav liellopi, ar viņiem var viegli tikt galā jebkurš pensionārs. Ja vēl truši apmaksās sevi, proti, no realizācijas varēs segt izdevumus elektrībai un barības sagatavošanai, iegūt kādu latu savam priekam, un vēl paša izaudzētu gaļu apēst — kur vēl labāks izdevīgums!”

Edvīns tik atklāti stāsta, jo nebaidās konkurences. Viņš ir ar mieru sadarboties ar vēl kādu un apgalvo, ja Latgalē kāds varētu saražot 1000 trušu mēnesī, tad noteikti būtu palikusi tukša vieta 1001 trusim. Šī niša nav aptverta un lielā vairumā trušiem būtu noiets, piemēram, Francijā. Nepietiekami apjomi — tā ir vienīgā problēma, kas bremzē biznesu.

Juris ROGA