(Turpinājums. Sā- kums “Ezerzemē” nr. 84, 29. oktobris)
Tevi neaiztiks...
Interesanti, ka padomju varas represijas bagāto ģimeni gandrīz neskāra, lai gan pēc loģikas visiem vajadzēja būt Sibīrijā. Klavdija stāsta, ka viņu pusē bija vairāk humānisma un cilvēcīgāka attieksme. Tēvs gan tika izsūtīts, bet tikaisava godīguma un pilsoniskās apziņas dēļ.
“Izsūtāmos sēdināja vilcienā Viļānu stacijā,” turpina sarunbiedre. “Mans tētis Feoktists savu vecāku ģimenē bija otrai bērns, bet vispār viņi bija deviņi bērni. No ģimenes izsauca uz staciju vienu cilvēku, jebkuru. Tēva māsa sacīja: ”Ej tu, parādīsi izziņu, ka sirds slima, un tevi neaiztiks.” Tā arī notiktu, bet tēvs tik ļoti ticēja varai, ka atnāca, padeva pasi un viss. Viņu iesēdināja vilciena vagonā un aizveda. Ja nebūtu vispār gājis, neviens zinis neliktos. Par laimi tuviniekiem netrūka labumu, viņi cepa latviešu īsto maizi, praņikus, barankas, cepumus, grieza pūra linu dvieļus, pakoja tajos un sūtīja paciņas uz Sibīriju. Viņš atgriezās, atjaunoja vapenicas, veldzēja kaļķi un ar zirgiem veda to nodot uz dzelzceļa staciju. Par nopelnīto naudu visas māsas izmācīja par pedagoģēm.”
Latgales stādiņi
Šajā vietā varbūt kāds nodomās, ka Klavdija ir nikna uz padomju varu, kas viņas dzimtai atņēma bagātību. Bet nē, viņa neraud par to, ka šodien dzimta nav miljonāru sarakstā. Jādzīvo no jauna un jācīnās arī tad, kad gribas visam mest mieru. Ir bijuši tādi brīži, taču tie pārvarēti.
“Savulaik mums bija sivēni, piecas govis, bet vīrs sāka slimot un steidzami pārdevām,” atceras Klavdija. “Tas bija smags laiks. Iesaistījāmies projektā, uzbūvējām piena māju, bija dzesētājs, slaucamā iekārta, elektriskais gans, viss bija. Iedomājieties — lietus līst, bet mēs ar velosipēdiem braucām pāris kilometrus pie lopiem. Turp vīrs veda pilnu kannu verdoša ūdens, lai izmazgātu slaucamo iekārtu, bet es — spēkbarību govīm. Atpakaļ piena kannas. Naktī lopus uzticējām elektriskajam ganam. Pienu ražojām astoņus gadus, bet neko nenopelnījām, neatmaksājas šis darbs. Vajag būt fiziski stipram un noteikti vajag savu tehniku. Nonācām līdz tam, ka bērni palīdzēja izdzīvot vecākiem, jo par litru piena maksāja vien 4-6 santīmus. Mēs ticējām solījumiem. Solīja taču valstsvīri, ka tūlīt, tūlīt viss būs. Solīja, ka litrs piena maksās tik, cik litrs benzīna. Cik šodien maksā benzīns un kāda ir piena iepirkuma cena? Pat tiem, kam bija tehnika, sacīja, ka nav par ko rezerves daļas nopirkt.
Dēls daudzus gadus strādāja kopā ar mums, bet reiz arī viņam mērs bija pilns: “Mammu, es nevaru vairāk palikt Latgalē. Skrienu kā vāvere ritenī, pirms gadu mijas šķiet, jā, paveicu, kaut kas ir labāk. Nāk pavasaris un viss no gala — ieguldi, ieguldi, neraža vai cita ķibele un atkal viss pa nullēm.” Devās uz ārzemēm, tur apmierinoša alga, labas so- ciālās garantijas, arodbiedrības utt. Viņš ir apmierināts, bet moka nostaļģija. Dēls parasti zvana reizi mēnesī, bet tikko aizbraucis no Latvijas, zvana katru nedēļu. Pat meitām, kuras tepat Rīgā, gribas uz mājām. Nevar Latgales stādiņi iesakņoties svešā vidē.”
Pedagogs
Smirnoviem pagaidām tikai viens mazbērns — savu izredzēto atradusi Olga un kopā audzina dēlu Jevģēniju. Sergejs un Svetlana nav izveidojuši savas ģimenes.
Klavdija: “Katra ģimene savas atvases audzina pēc sava prāta un izpratnes. Savējos esmu audzinājusi ar pašu piemēru un varbūt tālab bērni respektē manus nopietnos uzskatus par dzīvi. Proti, ja jau izgāji pie vīra, apprecējies, tad pielāgojies tā, lai otram būtu labi ar tevi. Kā var šķirties? Tā būtu saplosīta dvēsele bērnam un salauzta dzīve abiem. Kā var viens vai otrs izdomāt sākt jaunu dzīvi, ja obligāti kaut kur paliks gabaliņš no tās iepriekšējās dzīves? Mani vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki, ja precējās vai izgāja pie vīra, tad obligāti bija viena sieva vai viens vīrs uz mūžu. Ģimenē ir jāmāk sadzīvot, jāmāk piekāpties un arī piedot. Dēls sapņo satikt meiteni, ar kuru visu mūžu būt kopā. Svetlana domā tāpat. Es pat saku: ”Būtu laiks...” Uzreiz jautājums: “Bet pie kā?” Bērni skatās uz dzīvi ļoti atbildīgi un mani tas priecē. Ģimene nav tas, kur svarīgi izdabāt apkārtējo ļaužu viedoklim. Ģimene ir tas, ko būvējam uz mūžu. Savukārt, kad bērni, piemēram, remontē māju, es nekad nejaucos un pat vārdu nesaku, jo jaunatne uz to skatās savādāk.”
Nesenā pagātnē Klavdija izbaudīja arī skolotājas darbu, apmācot vietējās sievietes makromē noslēpumiem. Viņa pati šo mākslu apguva padomju gados pateicoties tantei Feņai, kura dzīvo Lietuvā. Tolaik tas bija moderns strāvojums — makromē somas, paklājiņi, pano un daudz kas cits. Tante atbrauca, vienu reizi parādīja un aizbrauca. Klavdijai par katru cenu vajadzēja atcerēties un pašai izveidot. Viņai izdevās un lielākais darbs bija 2,5 x 2,5 metrus liels sienas paklājs. Iedomājieties, viena diega garums ir aptuveni 15 metri, bet to skaits — jūra! Pat grūti iztēloties, kā tos visus sapīt pareizā secībā. Starp citu, savus skolniekus Klavdija tikai slavē — bija uzcītīgi un iemaņas apguva.
Manas sarunbiedrenes lielākais hobijs — puķes. Viņa ar prieku audzē dažādas palmas un dāvina tās tautas namam. Klavdija pati savulaik strādāja tautas namā un zina, ka šis ir ļoti nepateicīgs darbs, kurā raujies pēdējiem spēkiem, ieguldi dvēseli, centies paveikt visu pēc labākās sirdsapziņas, bet pretī reti dzirdi sirsnīgu paldies.
Paldies Klavdijai un Ernai par sadarbību ar laikrakstu “Ezerzeme”!
Juris ROGA
.jpg)
