Gada un goda cilvēks

Dzīve, kas veltīta avīzei - tieši četri gadu desmiti. Bijušā Krāslavas rajona teritorijā nav neviena nostūra, kur dažādos gadalaikos neesmu pabijis. Bet Piedruja ir jo īpaši mīļa: senatnīgas baznīcas, mājīgs pagastiņš pie Daugavas — skaistule, brīnišķīgs skats uz pārupes Druju. Bet galvenā pierobežas pagasta bagātība - cilvēki. Strādīgi, labestīgi, atsaucīgi, viesmīlīgi. Daudzās mājās klausījos stāstus un veidoju fotogrāfijas. Daudz šajā pusē ir baltkrievu, kuri šurp ieradās no Daugavas kreisā krasta, kad kaimiņu republikā kolhozniekiem sāka izsniegt pases. Daudz ūdens jau ir aiztecējis kopš tiem laikiem... Vienmēr tika uzskatīts, ka Latvijā dzīve ir labāka. Tā bija padomju laikos, bet tagad?

Starp šiem attēliem laika telpa pusmūža garumā. Pirmo reizi ar Josifu Borščevski mēs satikāmies tālajā 1975.gadā. Jauns speciālists, daudz plānu un ieceru… Viņam palaimējās tikt labā kolhozā, kur jaunietī uzreiz pamanīja perspektīvu. Nepaspēja Josifs pabeigt savā dzīvē pirmo sēšanu, kad viņu jau iesauca armijā. Radiotehniskais karaspēks pie Kijevas - nav slikts variants, bet Piedruja par viņu neaizmirsa. Divas reizes gadā viņš saņēma sūtījumus no tālā Latvijas pagasta. Speķis, vilnas zeķes un cimdi, gardumi un pielikumā vēstule ar atgādinājumu: “Mēs tevi gaidām, tev jāatgriežas.” Tajā laikā jaunos speciālistus meklēja pilsētās un laukos, bet Josifs atgriezās kolhozā “Padomju Latvija”, kur viņu gaidīja un novērtēja. Apprecējās ar vietējo meiteni Helēnu. Un aizsteidzās gadi, pat nepamanīja, kā mati nosirmoja… Daudzreiz par galveno agronomu bija veidotas fotoreportāžas. Pēdējo reizi es fotografēju Piedrujas pagasta komunālās saimniecības vadītāju kā konkursa “Gada cilvēks 2012” laureātu. Ko lai saka - saimnieks. Ko tik iesāk, visur labas atsauksmes - pagastā, darbā un cilvēku atmiņā. Zinot, ka mans paziņa pastāvīgi ciemojas Baltkrievijā un Krievijā, es viņam arī piedāvāju sarunu par tēmu - kur labāk?

Josifs smagi nopūtās un iesāka stāstu par sāpīgo: “Procesi līdzīgi, lauki izmirst visur. Mana dzimtene ir pie Mioriem, manā bērnībā Bujanovas ciemā bija 19 sētas, bet uz pagastskolu mēs gājām kādi divi desmiti bērnu. Pašlaik tur ir saglabājusies viena māja, un arī tā ziemā ir ar slēgtiem logiem, tikai vasarā atbrauc atpūtnieki. Tipisks skats, kad dzīve no laukiem ir pārcēlusies uz pilsētiņām. Pēc stāstītā, arī lauksaimniecības un rūpniecības kompleksos jaunatnes nav daudz, visi raujas peļņā uz Krieviju. Vidējā alga - apmēram divi miljoni rubļu, kas ir Ls 120 — 130. Cenas Baltkrievijā pēdējā laikā ir vienādojušās ar cenām Latvijā, lētāks ir tikai benzīns, cukurs un cigaretes. Apģērbs, apavi un plaša patēriņa preces - kā Latvijā. Cilvēki izdzīvo, pateicoties komunālo pakalpojumu zemajiem tarifiem, vairāk pieejamai medicīnai un izglītībai. Iekārtoties darbā pilsētā ir lielākas iespējas, kaut gan šodien bez 300 dolāriem arī Minskā dzīvokli noīrēt nav iespējams. Laukos cilvēki izdzīvo, jo ir dārziņi, dārzi, un visi bez izņēmuma audzē lopus. Lielākā daļa nodod pienu Ls 0,17 par litru. Jāatzīst, ka visi lauksaimniecības produkti privātsektorā tiek realizēti vienkārši un jebkuros apjomos. Un, kad salīdzinu kaimiņu valstis, secinu: Latvijai, pateicoties brīvajai robežai ar Eiropu, ir iespēja vairāk nopelnīt, toties Baltkrievijā - stabilitāte. Tur eko-nomika darbojas un attīstās.”

Augustā Josifs ciemojās pie radiniekiem Brjanskas apgabalā. Sādža Ļaļiči - tipiska attāla vieta Krievijā, kur no piecdesmit mājām saglabājusies ir tikai katra piektā. Tur ir tā pati iedzīvotāju novecošanās problēma un cilvēku masveida migrācija. Prātīgā jaunatne devusies pasaulē, tie, kuri palikuši, strādāt nevēlas. Kolhoziem un sovhoziem arī tur ir pienākušas beigas, bet augsti mehanizētajās agrofirmās ir nepieciešami labi speciālisti. Tāda, lūk, aina… Arī Krievijā cenas vienādojas ar cenām Latvijā.

Nobeigumā - par reā-lo integrāciju. Borščevskiem ir trīs bērni, interesanti, kā veidosies viņu liktenis? Vecākā meita Aļona apprecējās ar latvieti, tagad abi dzīvo tuvāk Rīgai - Aizkrauklē. Ģimenes pavarda sargātāja strādā tirdzniecībā, Aldis - dzelzceļa strādnieks. Trīsgadīgā meitiņa apmeklē latviešu bērnudārzu. Jaunā ģimene īrē dzīvokli, bet ļoti cer iegādāties savu, kas ir pilnīgi iespējams. Vidējais dēls Mihails ar sievu latvieti no Ventspils, dzīvo Rīgā. Viņš urbj akas, viņa — ekonomiste, pašlaik audzina meitiņu. Par dzīvi nesūdzas. Jaunākā meita Olga, absolvējusi maģistrantūru Daugavpils Universitātē, strādā LMT par menedžeri. Dzīvot galvaspilsētā viņai patīk. Mūsu sarunu Josifs pabeidza ar vārdiem: “Dzīve Latvijā ir normāla, viss ir atkarīgs no paša cilvēka.”

Vēl piebildīšu: gudras galvas, kā arī zelta rokas vienmēr un visur ir pieprasītas, bet tie, kuri dzenas pēc vieglas naudas, visbiežāk paliek pie sasitas siles. Un kā teica baltkrievu prozaiķis Maksims Bogdanovičs: “Strādīga bite māk vākt saldu medu arī no rūgtām puķēm.”

Aleksejs GONČAROVS