Nekas šajā pasaulē nenotiek bez cilvēciskās mīlestības, sapratnes un ļaužu atbalsta. Svariņu pagasta novadpētniecības istaba ir tam spilgts piemērs, jo tieši vietējie iedzīvotāji bija tie, kuri sarūpēja istabai visdažādākos eksponātus un vēstures liecības. Svariņiete Klavdija Smirnova novadpētniecības istabai uzdāvināja ļoti daudz mantu, tostarp tik interesantas, kā, piemēram, senatnīgo sedziņu ar pūķa attēlu, kurai varētu būt aptuveni simts gadi.
Ievadam
Nez kāpēc cilvēki, kuri pelnījuši būt sabiedrības uzmanības centrā, paši to īpaši nevēlas un ar saviem nopelniem lielīties negrib. Arī Klavdija, kura atnāca pie tautas nama vadītājas Ernas Šļahotas, lai uzdāvinātu viņai nelielu spainīti medus pateicībā par dēla Sergeja skološanu, kurš jau sen ir pieaudzis un patstāvīgs. Bet pietika pārmīt dažus vārdus un Klavdija, kurai ir plaša un dāsna sirds, piekrita sarunai ar žurnālistu.
“Dēls kopš bērnības bija labs vēsturnieks un matemātiķis, bet literatūru nez kāpēc nemīlēja,” Klavdija kliedē manu izbrīnu. “Es nodarbojos ar biškopību un, dāvinot šo ekoloģiskā medus podiņu, gribu pateikt milzīgu paldies Ernai, kura manam puikam iemācīja mīlestību pret literatūru. Atceros, kā viņa nāca pie mums uz mājām, kā nodarbojās, un pats interesantākais bija redzēt, ka Sergejs nerunāja viņai pretī, bet sēdās un darīja.”
Dārgakmens
Klavdijas dzimtene ir Rēzeknes rajona Sakstagala pagasts, sādža Pērtnieki, kur šodien ir milzīgs dolomīta karjers. Svariņos nonāca pateicoties māsai — Zoja Malahovska strādāja par bērnudārza vadītāju sovhozā “Voshod” un viņai šeit sākās smags laiks, kad bērnudārza darbinieces devās dekrētā. Ciematā vienkārši nebija bērnudārza audzinātāju, jo tajos gados topā bija lauksaimniecība — meitenes devās apgūt agronoma, vetārsta profesijas, jo pedagogs nozīmēja zemu algu un nozarē strādājošajiem tas būtībā bija hobijs.
“Es tikko biju pabeigusi vidusskolu un māsa mani atvilināja uz šejieni palaist dekrētā kārtējo sievieti,” Klavdija dalās atmiņās. Tas bija 1972. gads, un kopš tās dienas laiks ir skrējis vēja spārniem. Pēc gada apprecējos ar vietējo puisi Jāni, kopdzīvē esam izaudzinājuši trīs bērnus: vecākais dēls Sergejs jau septīto gadu ir šoferis Norvēģijā, ciemos atbrauc reizi gadā vai reizi divos, ja netiek atvaļinājumā. Olga pabeidza augstskolu, ir ekonomiste vienā Rīgas bankā, Svetlanai ir augstākā juridiskā izglītība un viņa ir juriste tajā pašā bankā. Šī gada 29. septembrī ar vīru nosvinējām Rubīna kāzas, bērni mums uzdāvināja rubīna krāsas gultu...”
Ja gadījumā kāds nezina, rubīns ir dārgakmens, turklāt gana izturīgs, kuru nevar tā vienkārši sagraut. Tālab 40 gadu kopdzīve tiek asociēta ar šo akmeni. Lai sagaidītu Rubīna kazu jubileju, vajag ne tikai mīlēt vienam otru, bet arī mācēt paciest un tas dārgi maksā.
Bērnudārzā Klavdija nostrādāja gandrīz 24 gadus, un labprāt strādātu šobaltdien, bet bērnudārzu slēdza līdz ar sovhozu un sieviete palika bez darba. Par viņu saka — skolotāja no Dieva, mīlēja savu darbu ne algas dēļ, kas bija niecīga, bet bērnu dēļ. Neliela atkāpe — interesanti, cik starp tagadējiem pedagogiem ir daudzbērnu mātes? Vienkārši atcerējos par bieži piesaukto sirds aicinājumu būt skolotājam un kā tas sasaucas ar personīgo piemēru...
Klavdijas vīrs pēc profesijas ir atslēdznieks, bet beidzoties sovhozu laikiem, viņš arī palika bez darba, taču šobrīd jau ir pensionārs. Abi dzīvo Līvānu mājā, kuru privatizācijas procesā ieguva īpašumā. Abiem ir sava bioloģiskā saimniecība “Voloki”, kuras pamatnodarbe ir biškopība. Bioloģiskās saimniecības statuss ir iegūts šī gada 17. jūlijā, bet saimniecības nosaukums cēlies no raksturīgā vietas reljefa. Klavdija ir azartiska biškope, kā pati smejas, kopš autiņiem. Šo azartu un zināšanas viņa mantojusi no tēva — Feoktists bija biškopis - amatieris.
Klavdija: “Medus man drīzāk hobijs, nekā bizness, jo nemāku tirgoties. Es saku, ka mans medus netiek pārdots, bet visi zina, kur es dzīvoju: ja nāk pēc tā, neatsaku. Man liels radu pulks, braucot viņus apciemot, vienmēr vedu līdzi medu.”
Barašečņiki
Sarunas turpinājumā atklājās pārsteidzošas lietas, un Klavdijas dzīvesstāsts pats saka priekšā, kālab sieviete atbalsta vietējo muzeju: “Mūsu dzimta — Hļebņikovi — ir tirgoņu dzimta. Mani vecāki sākotnēji dzīvoja Rīgā, nodarbojās ar maizes cepša-nu — tā cēlies uzvārds. Viņiem bija sava bagāta divstāvu māja, pārdotavas, kurām cepa rudzu maizi un barankas. No tā iesauka — barašečņiki. Īsi pirms kara, bailēs no bankrota, viņi visu pārdeva un no paziņām nopirka sev māju Sakstagala pagastā, faktiski, lielu muižu ar saimniecības ēkām. Viņi varēja atļauties pat pasūtīt jaunas mēbeles, jo bija ļoti bagāti — Rīgā pārdeva māju, bodes, ceptuvi. Atbraukuši šurp, izrādījās tik labi zināmi, ka arī šeit viņu saukāja par barašečņikiem, jo agrāk cepa barankas. Jaunajā vietā sāka nodarboties ar biškopību, jo cept maizi nebija iespējas. Vecāki nopirka arī trīs vopenicas — dolomīta krāsnis, kurās veldzēja kaļķi. Tagad to sauktu par kaļķa veldzētavas rūpnīcu.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi glabāt dzimtas vēsturi. Man arī bērni domā tāpat, sevišķi Svetlana, kura kopš 5.- 6. klases padziļināti interesējās par vēsturi un ir sastādījusi vectēva dzimtas koku, par kuru atrada visu ko vien varēja. Tagad strādā pie vecmātes dzimtas koka. Tas viņai ir iedzimts, neviens nespieda kaut ko pētīt, uzzināt.
Kas attiecas uz manu palīdzību novadpētniecības istabai, tad es ļoti vēlos, lai vērtīgākais tiktu saglabāts nākamajām paaudzēm, lai jaunā paaudze redzētu un zinātu, kā un kas bijis agrāk. Šodien daudzi jaunieši sērfo internetā un domā, ka tajā ir visa laime. Bet laime patiesībā ir dvēselisks jēdziens, tā ir izpratne par to, kādiem ceļiem esi atnācis līdz šodienai, kurš tev bijis līdzās, palīdzējis un atbalstījis.”
Vietējam muzejam Klavdija dāvinājusi daudz sadzīves priekšmetu — traukus, grozus, podus, smagu ādas mēteli un citas lietas. Senāk ādas mēteļi bija modē un tādi, lai līdz grīdai — tas bija apliecinājums turībai un kārtas piederībai. Pašai Klavdijai gan visgrūtāk bija šķirties no senā, milzīgā lakata, kuru viņa mantojusi no mammas Aleksandras. Agrāk Latgalē bija modē aust lielus lakatus. Aleksandra šo lakatu saudzēja saviem bērniem (Klavdija bija jaunākā piecu bērnu ģimenē) un izbrauca tajā tikai lielos svētkos — uz gadatirgu, Lieldienās uz baznīcu vai tamlīdzīgos. Vecākiem bija desmit zirgi. Tēvs jūdza pajūgu, mamma sēdās tajā un ņēma līdzi arī divus mēnešus vecu bērnu. Ietina mazuli drēbēs, apģērba sev kažoku, uz galvas lika lakatu, un aplika ar lakatu arī bērnu, ietinot tajā mazuli uz vēdera, aizmugurē sasēja lakata galus un bērns jutās kā Dievam azotē. Lakats Klavdijai ir ļoti dārga mammas piemiņa.
Juris ROGA, autora foto
(Nobeigums avīzes nākamajā numurā)
.jpg)
