Grimstot atmiņās par bijušo, apcerot dzimtās sādžas iedzīvotāju atstātās zīmes, tikumus, mīlestību pret zemi, arvien uzpeld jautājums: kā viņi rīkotos šodien — tehnikas un tehnoloģiju laikmetā? Kādas būtu galvenās vērtības?
Pārdomas par laika plūdumu tomēr apstājas pie viena — darbs un pieticība.
Esmu dzimusi Latvijas brīvvalsts trešā prezidenta Alberta Kvieša laikā, kad valsts pārvarēja grūtības, bet lauku ļaudis redzēja perspektīvu, jo 20. gadu beigās notika zemes reforma, zemnieki dabūja zemi pie viena gabala, tika sadalīta arī pusmuižas zeme. Iedzīvotāji pārcēlās uz viensētām, kaut gan rocība bija maza, bet tomēr katrs būvēja sev viensētu.
Mans tēvs, Staņislavs Rāciņš, bija 16 hektāru zemes īpašnieks, bet vairāk viņam nekā nebija, vecāki bija miruši, māja nodegusi, pats tikko atgriezies no dienesta. 1929. gadā nodibināja ģimeni ar kaimiņu meiteni Aneli Leonoviču, bet dzīvoja pie savas mātes.
Tēva krusttēvs Staņislavs Alehno uzdāvināja viņiem klēti, ko pārveda, uzcēla māju ar vienu mazu lodziņu. Iekšā vieta bija tikai galdam, gultai, krāsnij un mammas šujmašīnai. Pēc gada piedzimu es. Bieži vien mani piesēja pie gultiņas, kad mamma gāja aprūpēt saimniecību. Vienreiz es tomēr izlavījos iziet no mājas un tiku zem govs, kura ļoti uzmanīgi pārgāja pāri. Staigāt mācījos krusttēva Sušinska mājās, jo tur bija vairāk vietas. Vecāku saimniecība pamazām veidojās, jau bija divas govis, vēlāk arī divi zirgi. Kamēr bija viens zirgs, otru tīrumu aršanai vajadzēja aizņemties no kaimiņiem. Viņi bija ļoti izpalīdzīgi, kad saimniecībā notika nelaime — zirgs salauza kāju, tad kaimiņš piedāvāja paņemt no tēva gotiņu, pārdot to, un nopirkt zirgu — paldies Donātam Joņinam!
1934. gadā tēvs paņēma no bankas aizņēmumu jaunas mājas celšanai. Tika nopirkti baļķi, kaimiņi palīdzēja tos sazāģēt, or- ganizēja talku un atveda. To dienu, kad ar prieku gaidīju vezumus braucam, es atceros vēl tagad.
Atmiņā spilgti palicis 1935. gada notikums jau jaunajā mājā, kad vāca ziedojumus Brīvības piemineklim. No pagasta atbrauca divi kungi, tēvam visu paskaid-roja. Kā tagad redzu tēvu, kurš izņēma no skapīša naudas maku un uzlika uz galda 5 latus, parakstījās. Tā lauku ļaudīm bija liela nauda, bet mājās vecāki to uzņēma ļoti saprotoši. Domāju, ka tā bija uzticība valstij.
Sādžā bija 25 saimniecības, ģimenes diezgan kuplas. Katrai saimniecībai bija obligāti pienākumi pret pagasta saimniecisko dzīvi. Sādžā krustojās četri ceļi ( 1. un 2. šķiras) Indra - Dagda, Pustiņa (kopš 1935.g. Robežnieki) Krāslava. Katrai ģimenei bija iedalīts ceļa posms uzkopšanai, kurā pēc savām spējām ceļmalas un grāvjus uzkopa arī bērni. Tā pat katrai ģimenei bija norma izzāģēt noteiktu apjomu papīrmalkas (cik atceros to sauca par štenceliem).
Ļoti nozīmīgi bija tas, ka tika ievērota un izstrādāta cieņa pret valsti un tās simbolu — karogu. Katram saimniekam bija karogs, ko obligāti pacēla valsts svētkos. Svētku reizē pagasta policists Zemzars ar motociklu izbrauca ceļus un ar tālskati novēroja karogus pie mājām. Un tomēr tas nebija piespiedu kārtā, katrs to uzņēma kā obligātu valsts nostādni.
Pleiku sādža atšķīrās no kaimiņu sādžām ar savu, var teikt, saturu:
bija 4-klasīgā pamatskola, kurai nosaukums bija Zariņu pamatskola, (kopš 1938. gada), vienā privātmājā atradās pasts, pastnieks — pastmeistars divas reizes nedēļā brauca uz Indru un atveda pastu. Donāts Buko — pastnieks, kurš apkalpoja 10 blakussādžas. Sādžas nomalē bija bodīte, kur Koledovska Monika tirgoja cukuru, sāli, sērkociņus, petroleju, ziepes un citus sīkumus.
Pēc lielākiem iepirkumiem gāja un brauca ar zirgiem uz Indru, kur bija dažādas bodes, labības pieņemšanas, linu un bekona punkti. Bodes piederēja lielākoties ebrejiem.
Veikalnieki bija pretimnākoši, ja zemniekam bija steidzīgi vajadzīga prece, bet naudas nebija — uz “goda vārda” vienmēr tika dots. Bez šaubām, zemnieki bija sevi apliecinājuši kā godīgi cilvēki.
Indrā vienreiz nedēļā — otrdienās — darbojās tirgus, kur zemnieki veda savu preci: olas, sviestu, vistas (tika pārdotas dzīvā veidā). Sievas lielākoties gāja kājām.
Mans tēvs un visi kaimiņi lielāko pārdošanu veica nododot labību, linus, bekonus.
Par peļņu pirmām kārtām tika maksāti zemes nodokļi un bankai paņemtie aizdevumi, tad pirkts tas, kas bija vajadzīgs saimniecībai. Ikdienas apģērbs un visi gultas piederumi tika vērpti, austi, adīti. Viena svētku kārta tika pirkta.
Indrā bija arī dzirnavas, kur mala gan lopbarību, gan arī maizītei rudzus, bet ja gribēja bīdelētus miltus un mannas putraimus, tad brauca uz Krāslavu uz lielajām dzirnavām pie Aparnieka.
Janīna GEKIŠA
Nobeigums avīzes nākamajā numurā.
.jpg)
