Lēni, bet pamanāmi ir pienācis rudens. Sev līdzi tas ir paņēmis aukstos ziemas vējus, drēgno laiku un neizbēgamas lietus lāses, kas gandrīz ik dienu atsitas pret mūsu lietussargiem. Visskaistākās, iestājoties rudenim, ir krāšņās lapas. Vērojot tās, ir sajūta, ka kāds, nemanot, tās nokrāsojis ar guaša krasām, jo katrai lapiņai ir kaut kas tāds, kas nav citām. Rudens ierauj mūs savā krāsu virpulī un tikai retais spēj tam pretoties.
Latvijā rudens ir bagāts ar skaistu tradīciju — septembrī tiek svinētas Dzejas dienas. Dzejas dienas ir viena no tām burvīgajām tradīcijām, kas katru mūsu rudeni padara īpašu. Ikgadējie dzejas svētki jau kļuvuši par vienu no būtiskākajām Latvijas kultūras dzīves sastāvdaļām, kas veicina visu paaudžu interesi par garīgām vērtībām. Dzejas dienas mūsu valstī svin, sākot no bērna kājas. Rudens rada nepieciešamo noskaņu, kas katru Dzejas dienu pasākumu ievij zināmā romantikā un arī pašam indivīdam ļauj kļūt sapņainākam un jutekliskākam attiecībā pret apkārtējo pasauli. Par vienu no stiprākajām šo svētku tradīcijām ir kļuvis dzejas vakars.
Parasti Dzejas dienas pasākumi notiek septembrī, taču Dagdas novada bibliotēkā notikusi darbinieku maiņa un tamdēļ pasākums tika pārcelts uz oktobri. Dzejas pēcpusdiena noritēja UNESCO nedēļas aktivitāšu laikā. Šogad šīs nedēļas ietvaros īpaša uzmanība tika veltīta lokālā mantojuma un aizvien dzīvo tradīciju izcelšanai. Dagdā UNESCO nedēļā akcentētas aizvien dzīvās dzejas tradīcijas, lai turpinātu to kopšanu un kultūrtelpas bagātināšanu Dagdas novadā.
Kurš no mums skolas gados nav rakstījis dzeju? Vismaz divas rindiņas, vismaz pantiņu savai meitenei vai puisim? Patiesībā dzejnieku Latvijā ir ne desmiti, pat ne simti, bet tūkstoši. Kāds atzīts, kāds neatzīts, kāds nezināms. Dzeja latvietim ir gandrīz kā sālsmaize — nu nekā bez tās ne godos, ne bēdās. Ar Dagdas novada dzejniekiem mēs varam lepoties arī tāpēc, ka starp tiem ir esošie un topošie krājumu autori.
Bibliotēkā sapulcējušies ļaudis gaidīja tikšanos ar Ritu Kuzminu, Magdalēnu Vjateri, kura, acīmredzot, drīz mūs iepriecinās ar savu dzejoļu krājumu, un Elīnu Kairo, kura diemžēl nevarēja ierasties ģimenes apstākļu dēļ, taču dzejas pēcpusdienā skanēja arī viņas dzeja.
Magdalēna Vjatere pastāstīja, ka dzeju raksta tikai tad, kad rodas tāda vēlme. Skolā labi rakstījusi sacerējumus, kurus sko- lotāja lasīja priekšā un lielīja meiteni par loģisko domāšanu. Magdalēna ir izmetusi vienu burtnīcu ar saviem pirmajiem dzejoļiem, jo, pieaugot, šķita, ka tie ir muļķīgi. Pensionāre savu dzeju lasīja latviski, turklāt viens no jaunajiem dzejoļiem tika veltīts bibliotekārēm.
Arī Rita dzeju sāka rakstīt vēl skolas gados, bet tad atmeta šai nodarbei ar roku un atsāka dzejošanu tikai nesenā pagātnē. Viņa raksta dzeju krievu valodā. Rita ir trīs bērnu māmiņa un kādā no tuvākajiem numuriem būs publikācija par šo strādīgo sievieti. Ceru, ka būs iespēja tikties arī ar Elīnu Kairo, lai “Ezerzemes” lasītājus iepazīstinātu arī ar viņu, jo pieredze rāda, ka tauta mīl radošus cilvēkus un vēlas vairāk par viņiem uzzināt.
Pasākums noslēdzās ar to, ka bibliotekāres pateicās dzejniecēm, dāvinot suvenīrus un ziedus. Atliek vien piekrist tam, ka skaistas un patīkamas lietas jēga runā pati par sevi, tā nav jāmeklē. Mums, kas dzeju lasa un mīl, Dzejas dienām ir nepārprotama jēga, tie ir arī svētki dzejniekiem, ka tieši viņi nokļūst notikumu centrā, svētki ir arī pašai dzejai, kad tā tiek godināta citu mākslu vidū.
Juris ROGA
.jpg)
