Kādreiz mēs ar Jeļenu Šidlovsku mācījāmies vienā klasē, draudzējāmies, kopā apmeklējām tautas deju nodarbības. Es pat nenojautu, ka manā klasesbiedrenē slēpjas tāds talants. Pēc kāda laika uz kārtējo absolventu tikšanos Jeļena atnāca tērpā, uz kuru mēs, bijušie klasesbiedri, skatījāmies ar neslēptu sajūsmu.
Cik darbietilpīgs ir šis process — tamborēta mežģīņkleita un tādi paši zābaciņi! Jautājumi bira kā no pārpilnības raga: “Tu pati to tamborēji?”, “Kur iemācījies tādu skaistumu?”, “Cik laika tam vajadzēja?” Kā atbildi uz manu jautājumu, pastāstīt par savu talantu sīkāk, saņēmu no rokdarbnieces uzaicinājumu ciemos, ko es arī labprāt pieņēmu. Un atkal, līdzko ienācu viņas dzīvoklī, mani pārņēma sajūsma. Gaitenī uzreiz pamanīju plauktiņā saliktās meitai Katrīnai tamborētās cepurītes. Šeit arī ieraudzīju Jeļenas rudens/pavasara mēteli gaiši zaļā krāsā, ko viņa nepaspēja notamborēt līdz pavasarim, bet pašlaik labprāt to ģērbj un piesaista apkārtējo uzmanību ar meistardarba oriģinalitāti un spilgto krāsu. Jaunietes istabā uz galda bija tamborēti zaķīši un cālēni, kā arī liela sedziņa ar gulbjiem. Jeļena ar meitu noorganizēja man veselu modes skati, pārģērbjoties no viena apģērba citā. Pēc tā mēs vēl ilgi, dzerot tēju, runājām par daudz ko citu. Un, lūk, ko man pastāstīja bijusī klasesbiedrene: “Skolā tamborēju pavisam nedaudz — tikai to, kas bija nepieciešams pēc programmas, turklāt, arī to ar māmiņas palīdzību. 10.klasē pati izveidoju dekoratīvo spilventiņu, ko tamborēju ar garo tamboradatu. Tas ieinteresēja. Bet nopietni ar tamborēšanu sāku nodarboties pirms 4 gadiem. Viss sākās ar nelielām sedziņām. Tad izdomāju ietērpt lelli — notamborēju tai kleitu. Izdevās diezgan labi. Izmēģināju ko vairāk — meitai cepurīti, šallīti, vēl vienu cepurīti… Tā arī iegrimu tamborēšanas pasaulē, process aizgāja: jaciņas, tunikas, bolero, kleitas un pat lietussargi. Pārsvarā tamborēju, ar adāmadatām esmu uz “Jūs”, kaut gan ir arī daži tādi darbiņi. Nesen apguvu adīšanu ar dakšiņu, pīnīšu mežģīni, Īrijas mežģīni, adīšanu, izmantojot dažādus motīvus. Māmiņa palīdz veidot skices, ar visu pārējo pati tieku galā. Idejas darbiem smeļos internetā — tur ir tik daudz jauku lietu!” Jeļena tamborē ne tikai sev un meitai Katrīnai. Neaizmirst arī par māmiņu — dzimšanas dienā uzdāvināja viņai burvīgu rozā kleitu. Brālim nesen bija kāzas, gredzeni jaunlaulātajiem tika iznesti uz spilventiņa, rotāta ar baltiem gulbjiem, ko notamborēja mīlošā māsa. Rāpulīši, džemperi, čībiņas mazuļiem, kleitas un jaciņas labākajām draudzenēm — nevienu rokdarbniece neaizmirst. Dažreiz darbi jāveido pēc pasūtījuma, tam tiek veltīts vairāk laika, jo ir vēlēšanās paveikt labāk, lai nekur nerēgotos neviens lieks diedziņš. Uz jautājumu, cik laika ir nepieciešams vienas mantas pagatavošanai, Jeļena atbild: “Viss ir atkarīgs no apjoma, diegu biezuma, no izvēlētā raksta un, protams, no garastāvokļa. Nezinu, varbūt mēness fāzes ietekmē, bet reizēm varu darboties ilgi un noadīt ko lielu vienas nedēļas laikā, bet citreiz mazu lietiņu darinu veselu mēnesi. Gadās arī tā, ka iesāku un atlieku, un darbu pabeidzu tikai pēc gada (smejas) ”
Natālija ZDANOVSKA
.jpg)
