Māra NIZINSKA: “Prese ir tik brīva, cik tā ir brīva no varas”

Preses brīvība: mīts vai realitāte?

“Prese ir tik brīva, cik brīvs jūtas žurnālists. Ja pēdējais grib labi, sātīgi dzīvot, kā arī ja cenšas uzturēt savas avīzes, televīzijas kanāla dzīvotspēju, izmantojot vieglākos veidus — viņam ir visas iespējas no valsts saņemt dažādas dotācijas, kas arī bieži vien mūsu valstī ir novērots. Diemžēl lielākā daļa žurnālistu (un nevienam, domāju, tas nav noslēpums), īpaši tie, kas pārstāv republikas lielās avīzes, nav šajā jomā brīvi jo viņiem jāsaka tas, ko diktē īstenībā neliela varas pārstāvju grupiņa. Avīze būs brīva tik lielā apjomā, cik tā nav atkarīga no varas. Bet darba vissvarīgākais vērtējums — lasītāju attieksme: nebrīvu avīzi viņi arī attiecīgi novērtē, un nedomāju, ka tas ir izdevīgi.”

Sociālie tīkli: laikrakstu konkurenti?

Jaunie cilvēki mūsdienās arvien biežāk dzīvo internetā. Mūsu avīze cenšas būt interesanta arī viņiem: reizi mēnesī top lappuse jauniešiem “Pakavs”. Jaunieši, kas sapņo par žurnālista profesiju, labprāt tai gatavo rakstus. Kaut gan nemelošu, ka mūsu lasītāji — tie ir vidējā un cienījamā vecuma cilvēki. Bet spriedelēt par to, kad būs drukātās preses pēdējais numurs, kā to daudzi jau šodien mēģina darīt, nav jēgas — es nemēģinātu noteikt “pēdējās atnākšanas” laiku. Mēs brīnišķīgi atceramies, cik mūsu dzīves laikā vien ir bijis dažādu inovāciju. Tās uzliesmoja, izplauka, bet pēc tam tikpat ātri pazuda nebūtībā. Es diezgan optimistiski skatos preses izdevumu nākotnē. Pieņemsim, daudzi zemnieki abonē avīzi attiecīgās informācijas dēļ, kuru mēs cenšamies pasniegt ļoti kompakti — par semināriem, maksājumiem, finansējumu utt. Jo vakarā palasīt avīzi ir daudz ērtāk, nekā sērfot internetā. Avīze noteikti dzīvos, ja tā būs nepieciešama, ja tā sniegs vajadzīgo informāciju. Un ja tā būs vajadzīga visiem — cilvēkiem gados, bērniem, jauniešiem… Ka arī tiem, kas vairs nezina, kur lūgt palīdzību.

Nevienam tas nav noslēpums, ka pat visdemokrātiskākā valdība mūsu domēs ātri pārvēršas par kundzisku varu. Un viņiem nepatīk, kad lūdz palīdzību, bet jo vairāk, kad nāk ar sūdzībām. Kad cilvēkiem vairs nav kur iet, viņi iet uz redakciju. Bet laikraksts — tas ir spēks, ko nevar ignorēt: tā vienreiz atgādinās par neizpildītiem priekšvēlēšanu solījumiem, otrreiz… Rezultātā problēma tiks atrisināta, un vēl vairāk — cilvēki sapratīs, ka viņiem ir aizsardzība…

Latgale dzīvos, neskatoties ne uz ko

Domāju, ka mūsu novads šodien jūtas ļoti slikti… Tāds secinājums rodas pēc sarunām ar lasītājiem un pēc redakcijas pasta izskatīšanas — cilvēki arvien biežāk sāk atcerēties laiku, kas bija līdz 1991.gadam. Bet šis tautas uzskats neliecina neko labu ne par pastāvošo valdību, ne par to, kā mēs paši šeit saimniekojam. Bet atcerieties: kādreiz visi bija sajūsmā par valdības maiņu, par jauno attieksmi… Vai Latgalei ir nākotne? Atcerieties! Novads bija praktiski izmiris pēc briesmīgā mēra, kas plosījās no 18.gadsimta beigām līdz 19.gadsimta sākumam. Feimaņos es tikos ar kādu sievieti, kura bija pierakstījusi savas vecmāmiņas stāstu par to laiku: bija tā, ka izgāja viņi kalna galā, un tikai ļoti skaidrā rudens rītā varēja dzirdēt, ka kaut kur tālumā ir cilvēki. Bet Latgale izdzīvoja. Izdzīvoja viņa arī tad (par ko tagad mēģina sapņot), kad tika iznīcināts viss, kas kolhozu un sovhozu laikos tika iedzīvots, kad kāva lopus — govis, zirgus… Bet cilvēki, nespējot pārdzīvot visu notiekošo, veica pašnāvības. Tieši tāpēc manī ir veidojusies divējāda attieksme pret to, kas valstī risinājās pirms 25 gadiem. Mēs atguvām neatkarību, taisnība. Bet tajā pašā laikā, kā izrādījās, mēs nebijām gatavi saimniekot savā zemē. Tika iznīcināti visi cilts ganāmpulki, izsaimniekojām daudzas tā laika inovatīvās tehnoloģijas…

Domāju, ka saknes visam tam, kas pašlaik notiek valstī, slēpjas tās paaudzes zināšanu trūkumā un skopumā, kas diezgan viegli pārņēma valsti, kad tauta vēlējās mainīt iekārtu. Un šie ļaudis joprojām turas pie šīs barotavas — cilvēki, kuri ir inficējušies ar egoisma un alkatības vīrusu. Un tajā pašā laikā sajēgas par saimniekošanu valstī tiem nav absolūti nekādas. Mūsu politiķi vienkārši nemāk “nolaisties” tautas līmenī un saprast, par ko tiem sāp dvēsele.

Rodas jautājums, kāpēc šīs “apakšas” pastāvīgi ievēl tos, kas regulāri melo? Atbilde ir ļoti vienkārša. Bet kāpēc, atbildiet, visa Vācija kādreiz sekoja Hitleram? Vai tiešām neredzēja, ka ebrejus viņš sāka iznīcināt jau Kristāla naktī?! Bet tauta noticēja šim mežonim un sekoja tam. Un tautai kaut ko pārmest, domāju, nedrīkst. Ļoti spēcīga mašīna ir iedarbināta, kas apstrādā prātus, ko nevar salīdzināt pat ar padomju laiku. Jo pašlaik darbojas ar pašu svētāko — nacionālo identitāti un piederību savai valstij. Es pilnībā atbalstu šīs idejas, bet ne tās valsts iedzīvotājiem ir primāras. Visos laikos svarīgākais bija — lai cilvēki dzīvotu mierā un saticībā, bet pie mums tā, diemžēl, nav...

*** Uzziņai

Māra Nizinska ir dzimusi 1937.gadā Abrenes novada Susaiskas pagastā. Pabeidza vietējo pamatskolu un Viļānu ģimnāziju, pēc tās absolvēšanas veiksmīgi iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā. Dažus gadus nostrādājusi specialitātē Viļakā, pārcēlās dzīvot uz Rēzekni. 60.gadu sākumā sāka strādāt rajona avīzes redakcijā. Mācījās Maskavas Poligrāfijas institūta Redaktoru fakultātē. Kopš 1989.gada — redaktore avīzē “Rēzeknes Vēstis”, kas šodien tiek izdota divās valodās un ir viens no lielākajiem reģionālajiem izdevumiem ar tirāžu 9000 eksemplāru gadā.

Mārai Nizinskai 2004.gadā piešķirts Rēzeknes pilsētas Goda pilsoņa nosaukums.