Atmiņu viļņos vai svētlaimes nedēļa

Pirmoreiz uzzināju, ka klusajā Sauleskalna ieliņā 8 atrodas viesu māja “Relaks”, kur arī mitinājās viešņa. Ar Anfisu, mūsdienīgo apartamentu īpašnieci, mani kādreiz bija savedis žurnālista liktenis. Neierastā tūriste Irina izrādījās ārsta Aleksandra Šarkovska sieva. Senie Krāslavas iedzīvotāji gan jau saprata: tas ir slavenā profesora oftalmologa Josifa Šarkovska, kas 1961.gadā tika apglabāts mūsu poļu kapos, dēls. Ārsta liktenis pārtrūka Volgogradā, bet zinātnieka pēdējā vēlēšanās bija, lai viņa mirstīgās atliekas tiktu apglabātas dzimtenē — blakus tēvam, radinieki izpildīja viņa pēdējo vēlēšanos. Un vēl viens svarīgs vēstures fakts: Josifs bija Aleksandra Šarkovska (1867 — 1950) dēls, Krāslavas pils pārvaldes pēdējās grāfienes Marijas Broelas Plāteres pilnvarotais. Brīnišķīgās pils nacionalizācijas periodā Aleksandrs Šarkovskis pārstāvēja grāfu mantinieku īpašuma intereses, bet rezultāts ir zināms… Vēlāk pilnvarnieka ģimene no pils otrā stāva apartamentiem pārcēlās uz dzīvi klusajā Sauleskalna ielā, kurp pie tantēm arī atbrauca vasaras brīvdienās ciemoties profesora dēlēns Saša. Piebildīšu, ka gan slavenais zinātnieks, gan viņa dēls, kurš, ņemot piemēru no tēva, arī kļuva par ārstu, cauri visai dzīvei nesa līdzi apvainojumu par notikušo netaisnību. Dzīvot tālumā no dzimtās mājas bija drošāk: padomju vara, maigi runājot, neauklējās ar neproletāriska gājuma cilvēkiem. Pašlaik Volgogradas ārsts Aleksandrs Šarkovskis ir stipri saslimis, bet sieva pēc viņa lūguma atbrauca uz mūsu novadu iedegt svecītes uz radinieku kapiņiem. Krāslava viņai nav sveša pilsēta. Šeit viņa kopā ar vīru ciemojās pirms divdesmit gadiem un, pēc viņas teiktā, šis paradīzes nostūrītis tā ieauga sirdī, ka visus šos gadus nav laidis vaļā. Brīnišķīgs skaistums, miers un gaiss, par ko nevar beigt sajūsmināties… Līdz braucienam Irina sociālajos tīklos sarakstījās ar nepazīstamiem krāslaviešiem, un viegli uzminēja, ka starp respondentiem jābūt Allai Lomanovskai, muzeja fondu glabātajai. Pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā beidzot es pārsteidzu Allu: “Uzmini, ko es Tev atvedu uz muzeju!” Sekoja ilga pauze, nācās mazliet palīdzēt, sakot par pro-fesora Josifa Šarkovska radinieci. “Bet tā taču Irina no Volgogradas! Kāpēc nebrīdinājāt par vizīti?” — iesaucās senatnes glabātāja. Tur- pinājumā — mīļa saveicināšanās un dāvanu dāvināšana. Alla sajūsminājās no prieka, kad dāvanā muzejam saņēma vērtīgu eksponātu — formas vara pogu ar grāfu Plāteru ģerboni. Protams, pēc muzeja eksponātu apskatīšanas tika izpildīta viešņas karstākā vēlēšanās — apmeklēt pili. Skumjas un prieks mirdzēja viņai sejā: pagātni neatgriezīsi, bet senatnīgās pils kompleksa ārējais izskats, republikas mēroga arhitektūras pieminekļa statuss vienkārši viņu darīja laimīgu. Nenogurdinoši fotografējot pils fasādi un vāji apgaismotās itāļu freskas, Irina atkārtoja: “Kā Aleksandrs priecāsies! Tās viņam būs labākās zāles!”

Steidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka liktenis man dāvāja trīs tikšanās ar tālās Volgas zemes pārstāvi. Pirmajā dienā notika iepazīšanās pie tasītes zāļu tējas, ko bija sarūpējusi viesmīlīgā Anfisa. Nākamajā dienā, ievērojot viesmīlīgās Krāslavas likumus, piedāvāju autogida pakalpojumus. Ve- cajos pareizticīgo kapos mēs ne uzreiz atradām Emīlijas Kalmeisteres, pēdējā Plāteru īpašumu pārvaldnieka sievas, kapa vietu. Irinai nācās zvanīt uz Volgogradu, no kurienes Aleksandrs Šarkovskis sniedza precīzus orientierus, tā mēs atradām vecmāmiņas, kas šeit tika apglabāta 1921.gadā, kapiņu. Otro reizi radiniece iededza svecīti uz ievērojamā vīratēva kapa — poļu kapsētā pie galvenās alejas. Aizkustinošs un daudz- nozīmīgs uzraksts uz marmora plāksnes — “Profesors Šarkovskis Josifs Aleksandra dēls (1901-1961). Tu dāvāji cilvēkiem gaismu un laimi.” Spilgts liktenis, īsa dzīve. Un pateicība no tautiešiem un pēcnācējiem: profesora kapavieta un viņa tēva uzkalniņš vienmēr sakopts. Tagad, rudens zelta ieskauta, kapsēta atgādina nekropoli. Beidzās Ivanu ēra, kas nepārzina savu dzimtu. Krāslava māk glabāt senatni un atmiņu par labiem cilvēku sasniegumiem. Viss paliek cilvēkiem… Pēc klusuma brīža pie Kraņicka pieminekļa mēs apbrīnojām pārupes mežu ar dzeltenīgi brūnganajiem bērzu stāviem. Saules staros vēl mirdzēja sestdienas vakars, mēs nejauši satikāmies upes krastā: “Šodien mani interneta sarakstes draugi Jevģēnija un Dmitrijs Murašovi uzdāvināja ekskursiju uz Aglonu, uz Karaļa kalnu. Agrāk tikai lasīju, bet šodien pati ieraudzīju Čertoka ezera dīvaino mirdzējumu, biju Sauleskalnā. Divdesmit gadu laikā Krāslava ir izmainījusies, ka nepazīt: visur ir redzama piederība Eiropas Savienībai. Cik pie jums ir labi! Es pat jau paspēju uzkāpt Priedaines skatu tornī. Tā sajūsminājos par Daugavu, ka augšā aizmirsu brilles. Būs iemesls atgriezties vēlreiz šajos brīnišķī-gajos Daugavas krastos. Izveidoju simtiem brīnišķīgu fotogrāfiju, lūk, arī šodien neizturēja mana “Nikon” akumulators. Ir laiks aizskriet mājās, uzlādēt akumulatoru, lai var paspēt papriecāties arī par saulrietu pie Daugavas. Nododiet visiem no manis paldies!” uztraukusies runāja ceļotāja.

Visu iepazīstam salīdzinājumā. Nedēļas laikā Irina interesējās arī par mūsu dzīves apstākļiem. Godīgi secināja: “Pie jums visās jomās ir labāk nekā pie mums. Tikai viena nianse Krievijas labā — tur banāni ir lētāki. Bet kopumā — jūs esat malači! Uz tikšanos!”

Aleksejs GONČAROVS