Marija: “Var šodien dzīvot, lai arī ne ar šiku, bet var!”

Tad atcerējos, ka tēvs reiz sacīja: ”Vajag katru gadu, kopā trīs reizes, ābelīti pārstādīt no vietas uz vietu un tā augs kā potēta. Es tieši tā izdarīju un tiešām viņam bija taisnība. Mans tēvs bija gudrs, lai arī nebija skolojies. Arī mamma prata visus darbus no dzīves pieredzes. Viņa spēja visu — šuva, lāpīja, adīja, auda, vērpa un darīja daudz ko citu. Tas, ar ko tagadējās sievietes lepojas, proti, ar rokdarbiem, manā jaunībā bija ierasta lieta. Rudenī kā ienes istabā stelles, tā tās tur klaudzēja līdz pavasarim. Auda visu ko vien saimniecībā vajadzēja. Man bija gadi piecpadsmit, es pilnībā strādāju ar vērpjamo ratiņu un vērpu visādus diegus. Zvejnieki no lina diegiem taisīja savus tīklus. Lins bija ļoti vērtīgs, linsēklas arī lika lietā — spieda eļļu. Arī rudzu maizi cepām paši — nedēļai septiņus klaipus. Kurināja krievu krāsni un cepa. Maizes garšu atceros šobaltdien. Kad dzīvoju Punduros, tādu cepu apaļajā krāsnī un arī šodien ar prieku izceptu un apēstu, jo tajā maizē visas izej- vielas bija dabīgas, pašu izaudzētas. Ar veikala mazi pat nesalīdzināt. Manā jaunībā, ja ciema vienā galā cepa maizi, otrā juta tās smaržu. Tagad paiesi garām maizes ceptuvei un pat nezināsi, ka tur cep maizi.”

Bagātība

Marija par vecmāmiņu kļuva 43 gadu vecumā. Vecākais no mazbērniem — Oļegs — dzīvo un strādā Daugavpilī, Valērijs - Baltkrievijā, Aleksandrs — Ukrainā. Vēl viņai ir mazmazdēls Oļģerts un mazmazmeita - Evelīna (abi vecākā mazdēla bērni), kā arī mazmazdēls Igors, kurš dzīvo Baltkrievijā. Pateicoties ārzemēs dzīvojošiem tuviniekiem, pensionāre zina, kā izskatās eiro un ir pārliecināta, ka viņa naudas maiņu pārdzīvos bez problēmām. Viens pie otra ciemos tagad gan nebrauc, jo ir dārgi uz ārzemēm braukt. Uz Baltkrieviju vēl ir vienkāršāk, bet uz Ukrainu vispār sarežģīti — jābrauc uz Rīgu, tad uz Ļvovu, un tad uz Hmeļņickas apgabala Voločicku.

Ahileja papēdis

Pensionāre nav no bailīgajām, tomēr atzīstas, ka Ahileja papēdis ir arī viņai — baida vientulība. Šodien ciematā viņai nav draudzeņu. Kā pati saka: “Manā vecumā nav jau ar ko draudzēties. Ja gribi draudzēties, vajag iedzert, ja nē, draudzība nesanāk. Es nedzeru un nesmēķēju, tāpēc citiem ar mani nav interesanti.”
Mūsu sarunā ieklausās Bērziņu pagasta bibliotekāre un tautas nama vadītāja tūlīt pat piedāvā pensionārei nākt uz rokdarbu pulciņu Tautas namā. Viņa atjoko: “Larisai jau sacīju, lai rīko izrādi, kurā es nospēlēšu raganu. Kam citam es derētu? Tikai raganas lomai!”

Man bija grūti iztēloties dzīvespriecīgo, sirsnīgo, smai- dīgo sarunbiedreni raganas lomā, kuras tēls ir pilnīgs pretstats Marijai. Bet varbūt ir arī labsirdīgās raganas — tāda loma derēs!

Pārsteidza pensionāres atzīšanās, ka viņa nelasa grāmatas un visu dzīvi viņai to nav paticis darīt. Taču labprāt lasa avīzes un žurnālus, ko pērk pastā. Bibliotēkas jaunās telpas viņa gan novērtē atzinīgi, bet piebilst: “Kā šeit derētu liels televizors! Pavisam cita lieta būtu, arī man būtu interese vairāk laika pavadīt šeit. Tagad televizoru skatos mājās caur satelītu — Baltkrieviju un Krieviju. Vairāk patīk Krievijas raidījumi, labas filmas. Sākumā satelītšķīvis rādīja arī Latvijas pārraides, bet man nepatika, jo tikai slikto rādīja — mūs apzog, apmāna. Man tas nepatīk un nav interesanti. Es pati mūžā neko svešu nepaņemu, savus bērnus un mazbērnus mācīju, lai neņem svešu. Nekļūdīšos apgalvojot, ka manā jaunībā cilvēki bija daudz atbildīgāki! Ko šodien dara bērni, pārnākot no skolas? Es uzreiz meklēju darbu, ja nebija nekā, tad kaut vai adīju un tālab šodien varu izadīt visu, lai tikai būtu no kā un redze nepieviltu. Mans brālis Antons Rutka dzīvo Šķaunes pagastā, audzē aitas, vilnu maina pret diegiem, bet arī man kādu vilnas daudzumu iedot. Savērpju un adu mazbērniem zeķes un cimdus. Žēl, taču viņi nelabprāt to visu nēsā — pirktie, saka, labāki. Nav raduši pie īstas vilnas produkcijas.”

Gribas vēl padzīvot

Savā mūžā Marijai nācās piedzīvot karu: “Mūsu ciemu nebumboja, bumbas krita purvā Landskoronas pusē, kur bija robežsardzes kordons — tajā tās netrāpīja. Taču vācu karavīri izgāja cauri mūsu ciemam, un, ja kādam pie ceļa bija saimniecība, atņēma lopus, vēl ko noderīgu. Mani vecāki lopus laikus aizveda uz mežu, tā mums tos izdevās nosargāt. Atceros vēl vienu gadījumu, kad pie mums bija saskrējuši spēlēties kaimiņu bērni. Sētā ienāca vācietis un lika mammai iet uz klēti. Pagalmā bija vistas, tās tipināja abiem pakaļ un arī mēs, visi bērni, lielā barā gājām pakaļ aiz mammas. Vācietis paskatījās uz mums un jautāja mammai: “Tie visi tavi?” Māte klusējot pamāja ar galvu. Ap- stājās, lika mātei no- ķert vienu vistu, pasita padusē un aizgāja. Vairs neko ne- paņēma, pažēloja bērnus. Bet varēja būt arī citādi. Vācieši bija dažādi cilvēki, tāpat kā visi mēs. Bija tādi, kuri cienāja bērnus ar šokolādi, nedzina nekādos darbos. Lai gan mēs vienalga no viņiem baidījāmies. Mūsu ģimenei vispār ļoti paveicās: gan tēvs no kara pārnāca necietis, gan komunisma režīma represijas mūs neskāra.

Visiem gribas dzīvot, man arī gribas vēl padzīvot. Mazdēls Ukrainā neprecēts, gribu paskatīties, kā viņš iekārtos savu dzīvi, kā viņam klāsies, jo bērnībā bija palicis bez mātes un dzīvoja ar pamāti. Lūk, lūdzu Dievu, lai dod man vēl kādus dzīves gadus...
Grūtībās nevainoju ne valsti, ne valdību. Kurš grib dzīvot, tas atradīs izeju, bet kurš negrib, tam darbs nepatīk, vara slikta un visa dzīve paiet pudelē. Strādāt negrib, slinki, un visu gāž uz varu. Var šodien dzīvot, lai ne ar šiku, bet var! Tikai veselības problēmu dēļ pēdējos trīs gadus vairs neturu lopus, pirms tam man bija vistas, sivēni, trīs govis, pārdevu pienu.”

Juris ROGA