Ak, gadatirgus, gadatirgus…

Septembra gadatirgus gan notika, bet nosaukt to par himnu laukiem un ražīgajam rudenim nekādi nevarēja. Vietējās pārtikas preces bija piedāvātas ļoti pieticīgā daudzumā, un radās pat jautājums — vai latgaliešu zemnieks — īpašnieks vispār vēl ir dzīvs? Dzīvs, protams, tikai vietējos zemniekus un lopkopjus nepiemānīsi. Rūgtā pieredze lauku komersantus jau ir labi iemācījusi: Krāslava nav tā pilsēta, kur var veiksmīgi pārdot lauku preci. Pieprasījums rada piedāvājumu, bet pilsētiņa Daugavas lokā, pēc maniem novērojumiem, ir zaudējusi lielāko daļu iedzīvotāju kopš tiem laikiem, kad pie mums varēja saskaitīt gandrīz desmit tūkstošus iedzīvotāju. Kas palika uzticīgs dzimtajam novadam? Pensionāri ar nožēlojamām pensijām, valsts sektorā strādājošo ģimenes ar vairāk nekā pieticīgām algām, ka arī “simtlatnieki” un sociāli apgādājamie, kuri mērķē dzīvot ar dažādu atbalstu palīdzību, ka tik nestrādāt. Vai var būt nauda tam, kurš pieradis veselu dienu slaistīties bez darba un sapņot tikai par lētu alu? Normāliem cilvēkiem, kuri, par laimi, vēl ir vairākumā, ir savi dārziņi, vasarnīcas, mantotā zeme un, noteikti, radinieki vai draugi, kuri dzīvo laukos. Lūk, kāpēc zūd lielo gadatirgu aktualitāte. Tie nav tikai tirgošanās vieta, bet arī visas tautas svētki, bet vēl — dvēseles stāvoklis.

Vēl kopš bērnības atceros savu vecāku un pilsētas iedzīvotāju stāstus par slavenajiem Krāslavas gadatirgiem, kad lielais pilsētas laukums bija pārpildīts ar tirgotāju rindām. Simtiem pajūgu, tūkstošiem cilvēku, kņada, sarunas un ab- pusējs pārdevēju un pircēju prieks. Klāt vēl skats un noteikta komunikācija — krogā, pie ratiem, kur uzklāts “galds”, upes krastā. Gadatirgus gaidīja, tos mīlēja, par tiem runāja pastāvīgi…

Padomju vara, kas iesāka nāvīgu cīņu ar privātīpašumu un pasludināja vispārējās kolektivizācijas ēru, radīja gandrīz postošu triecienu tautas tradīcijām. Kolhoznieki bija vīlušies par nabadzīgo algu, ko pirmajos gados saņēma par nostrādātajām dienām, tāpēc rezultātā — ka tik ko izaudzēt, lai varētu izskolot bērnus. Skaidri atceros: 50. un 60.gados lauku strādnieki, kam bija liegti stabili ienākumi, pilsētas pagalmos “pa kluso” tirgoja burciņas, pildītas ar īstu, biezu krējumu, tumši dzeltenu sviestu, kas bija ietīts burtnīcu rūtiņu vai līniju lapās. Grozos tika piedāvātas olas, varēja nopirkt vistu vai gaili ar sasietām kājām. Vienkārši — līnis, karūsa, līdaka, plaudis. Līdz pat šim laikam nebeidzu brīnīties: kā nabadzīgajā pēckara laikā mūsu vecāki mācēja ne tikai sātīgi pabarot savus bērnus, bet arī palutināt ar delikatesēm, kas tagad pat sapņos nerādās. Pavasaros māmiņa lika mums, trim bērniem, ēst galertu, pagatavotu no piena teļa gaļas…bez maizes. Tāpēc, ka piepilsētas laukos dzīvoja daudz cilvēku, un pavasaros par telēnu maksāja ļoti lēti.

Cilvēkiem, kas mācēja strādāt, bija atļauts turēt vienu govi, cūku, aitu, vistas. Kaut arī naudas nebija, uz pilsētu tie nesa tā saucamos “pārpalikumus”, bet krāslaviešiem kabatā arī nauda neskanēja… Tā arī izlīdzēja viens otram… Neskatoties uz to, tirgus Krāslavas centrā, upes krastā, turpināja eksistēt, tur pat tika tirgota gaļa — cūkas, liellopu, jēra… Bija lemts izdzīvot arī gadatirgiem: un “lielais tirgus” slimnīcas rajonā notika pāris reizes gadā, kur, līdzīgi pēckara laikam, lauksaimniecības produkcijai paralēli tika demonstrētas vaislas govis, cūkas, zirgi.

Lūk, tāds paradokss: Latvijas Sociālistiskā repub- lika Maskavai un Ļeņingradai piegādāja tūkstošiem tonnu labākās gaļas — piena produkcijas, saviem iedzīvotājiem atstājot tikai “ragus un nagus”, bet kon-krētāk — subproduktus. Ilgi dzīvoja tautā anekdote par pasaulē garāko Latvijas cūku, kam galva ir Rīgā, bet viss pārējais — Maskavā. Augsti attīstītās agrārās republikas iedzīvotājiem vajadzēja izstāvēt garās rindas, lai nopirktu (ne labākās kvalitātes) malto gaļu, desas gabalu vai gurniņu... Lielie rudens gadatirgi pulcēja cilvēku masas: kolhoziem un sovhoziem, ievērojot stingru limitu, vienam cilvēkam drīk- stēja pārdot tikai piecus kilogramus cūkgaļas vai liellopu gaļas. Rindas tika ieņemtas jau vairākas stundas pirms tirgošanas sākuma, tajās stāvēja veselas ģimenes, un laimīgajiem izdevās diezgan labi papildināt savus krājumus. Ja godīgi, neskatoties uz pustukšajiem veikaliem un gaļas — piena produktu pastāvīgo deficītu, krāslaviešiem vienalga izdevās kaut ko sagādāt arī ledusskapjos. Desu, sierus un ļoti garšīgo maizi mēs iepraktizējāmies dabūt no kaimiņu Lietuvas. Arī uz Maskavu, pārpilnības galvaspilsētu, ar slavenajiem “desu” elektrovilcieniem tikt “lētā dzelzceļa” laikā nesagādāja nekādas grūtības.

Tajā laikā strādāja visi, katram bija naudiņa. Bet iepirkāmies ar grūtībām, visbiežāk caur pazīšanos, “pa aizmugurējam durvīm”, pie visur esošajiem spekulantiem, ar kuriem cīnījās kompetentie orgāni. Lūk, kāpēc pārbūves (perestroikas) gados padomju cilvēki naudas reformās zaudēja kolosālas summas.

Pašlaik viss ir otrādi: preču — vesela jūra, bet naudas maki pamatā — tukši. Kas mums nedod tiesības zaudēt īsto rudens gadatirgu tradīcijas. Pat visgrūtākajos deviņdesmitajos gados tie paplašinājās līdz apjomiem, kas ieņēma ne tikai laukumus, bet arī stadionus. Pēc padomju laika patēriņa preču deficīta gadatirgi pieņēma neglīto “blusu tirgu” formu, kaut arī šiem ķīniešu lēto preču krājumiem arī beidzot pienāk gals. Nu ir laiks atcerēties tradicionālos gadatirgus, kas, kā izrādījās, vairs nemaz nav tik viegli. Vispārējās birokrātijas, ko pieprasa Brisele, priekšā, lauku pārdevēji neriskē pilsētas pircējam piedāvāt sierus, žāvētu gaļu, lauku desas. Vai ievērojāt, ka nesen notikušā gadatirgus pārtikas preču tirgošanās vietās naudu no pilsētniekiem ņēma pārsvarā iebraucēji, tajā skaitā lietuvieši? Tā ir absurda situācija — vietējā mazā un vidējā biznesa, kas jau sen gaida atbalstu no valsts un vietējās valdības, stāvokļa atspoguļojums. Zilo ezeru novadā par visaugstāko deficītu jau ir kļuvusi saldūdens zivs. Tā mēs, saimnieki, vienaldzīgi vērojam, kā zūd ne tikai lauki, bet arī “zilā druva”. Un vai tie ir tirgi — bez šašlikiem, reibinošā un īstā miežu alus?! Lai atdzīvinātu seno gadatirgu tradīciju, nedrīkst aprobežoties vien ar skopu reklāmu avīzēs un internetā. Radās steidzami organizatoriski jautājumi, par ko jaunajiem deputātiem laiks padomāt. Ceru, ka dotais raksts būs labs iesākums ilgi gaidītajai sarunai.

Aleksejs GONČAROVS