Roku rokā

Šķirstot albumu, kur ir savāktas visu toršu, ko pēdējo triju gadu laikā Marina ir gatavojusi pēc individuālajiem pasūtījumiem, fotogrāfijas, nav iespējams nesajūsmināties. Žēl, ka šīs brīnišķīgās Bārbijas, spēļu mašīnītes, jaundzimušā čībiņas un citus tēlus vajag “atdot nazim”. To, ka dzīvesbiedres ceptās tortes ir patiess gardums, Genādijs pārliecinājās ne vienu reizi vien. “Reizēm atdodam pasūtītājam torti, bet pēc dažām stundām viņš zvana un jautā — vai mums krājumos nav kāda tortīte?” viņš stāsta. Rezerves tortes, kā saka Marina, viņiem nekad nav. Katra torte — tas ir ekskluzīvs darbs, kas uzreiz tiek nodots pasūtītājam rokās. Šo produkciju ilgi glabāt nedrīkst, jo tā tiek pagatavota no olbaltumvielām un krējuma. Izcept medus vai biskvīta torti — mūsdienās nevienai saimniecei tas nesagādā grūtības. Vēl jo vairāk, ka blakus ir internets. Bet, lūk, tortei radīt pasakainu izskatu, kā tas izdodas Marinai, var tikai profesionālis un cilvēks, kurš iemīlējis savu darbu, kā reizēm saka, līdz matu galiņiem. Prasmes, kas tika iegūtas Rīgas kooperatīvajā skolā, protams, noderēja, bet meistarību pilnveido vēl joprojām. Marina atzīstas, ka reizēm nesaprot, kā radušos ideju īstenot dzīvē, bet padoms nāk pats, gadās pat pusnaktī.

Marinai ir viss, kas nepieciešams ražošanas procesam: laba krāsns, mīklas maisītājs, mikseris un viss nepieciešamais inventārs. Bet meistares pats galvenais instruments — konditorejas šļirce, acumērs un pacietība. Un vēl iedvesma, vēlme cilvēkiem dāvināt brīnumu, pateicoties kam katra torte pārvēršas par pilnīgu kulinārijas šedevru. Jāpiebilst, ka Marinas Dorožko kulinārijas brīnumus krāslavieši varēs ieraudzīt decembrī, kārtējā amatnieku tirdziņā kultūras namā. Bet dotajā brīdī uzņēmums “M.Dorožko” piedalās konkursā, ko organizē novada dome, nominācijā “Gada ražotājs”. Tā rezultāti būs zināmi pēc 31.oktobra.

Visu darbu meistars

Konditorejas mini cehu Genādijs savai sievai izveidoja savas mājas teritorijā. Tā ir neliela piebūve, kurp atnāk ne tikai pasūtītāji, bet arī Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki. Jāsaka, ka šeit viss ir pārdomāts līdz sīkumiem. No kompaktas mini krāsniņas līdz mehāniskam pacēlājam, ko daļēji var pat nosaukt par liftu, kad gatavā torte no otrā stāva tiek transportēta uz pirmo. Piebildīšu, ka vislielākā kāzu torte, kas Marinai bija pasūtīta, svēra 7 kg! Redzot, cik skaisti un mūsdienīgi ir iekārtots ģimenes uzņēmums, rodas jautājums — vai tiešām Dorožko ģimene ir iztikusi bez bankas kredīta. “Visa nauda ir nopelnīta šajos trijos hektāros,” skaidro Genādijs, aicinot ekskursijā uz piemājas dārziņu. Un tas ir nopietni! Es tam piekritu, kad aplūkoju trīs lielas siltumnīcas, kur jau no ziemas vidus tiek audzēti gurķi, tomāti un puķu stādi. Vai tas ir vienkārši — to zina siltumnīcu īpašnieki. Bet zem guloša akmens, kā zināms, arī ūdens netek. Dievs Genādijam dāvājis ne tikai darba sparu, bet arī celtnieka talantu. Viņš pašmācības ceļā apguva ne tikai to, kā pašam uzbūvēt māju, bet arī veikt visus iekšdarbus. Genādija paziņas saka, ka šajā jomā viņš pārspēj pat dažu labu profesionāli. Un viss, kas pašlaik saistās ar viņa mājas apkārtni un dārzu — viņa roku veidots.

Bet vairāk nekā savas dzīves 20 gadus Genādijs ir veltījis citam darbam, konkrētāk, dienestam Krāslavas iekšlietu institūcijas nodaļā. Pelnītā atpūtā viņš ir devies 2009.gada 1.janvārī kā majors. Jāiebilst, ka bijušie kolēģi viņu atceras ar cieņu. Varbūt tagad atklāšu noslēpumu, bet fotogrāfija, kurā majors Dorožko raksta ziņojumu par atbrīvošanos no dienesta, mājās atrodas goda vietā. Ko te lai piebilst? Vienīgi to, ka bijušo policistu nav. Un kad Genādijs stāstīja par savu darbu policijā, viņa acīs, kā man izlikās, parādījās skum- ju atblāzma.
Viņš joprojām ir labā sportiskā formā. Genādija darba kabinetā tik kausu un medaļu, ka tās pat nav iespējams saskaitīt. Balvas tika iegūtas policijas darbinieku futbola maču laikā, kā arī 5 km krosa distancē, kas ik gadu notiek Krāslavā 4. maijā.

Nedziestošais ugunskurs

29.oktobrī Marina un Genādijs svinēs sudraba kāzas. Droši vien šai dienai Marina izceps savu visskaistāko torti, svētku galdam pievienosies arī meita Jūlija ar vīru, radinieki un draugi. 25 kopdzīves gadi Marinai un Genādijam ir aiztraukušies vēja spārniem. “Pa šo laiku pat pa īstam sastrīdēties nepaspējām,” saka Genādijs, lūkojoties uz dzīvesbiedri. “Un kā gan var strīdēties, ja katram sava teritorija?!” joko viņa. Dzīvesbiedru Dorožko darba grafiks ir izplānots līdz minūtei. Pretējā gadījumā nebūtu visa šī daiļuma. Katram savi pienākumi saimniecībā. Bet mājās galvenais, protams, ir Genādijs. Marina saka, ka labprāt pakļaujas vīram — majoram, jo viņš tai ir visdrošākā aizmugure. Arī raksturi saskan: abi strādīgi, cenšas labiekārtot savu māju un palīdzēt meitai. Jūlija pabeidza Daugavpilī “Saules” skolu, universitātē ieguva zīmēšanas skolotājas specialitāti, tagad turpina mācības maģistrantūrā.

25 gadu jubilejai Genādijs Marinai sagādāja labu dāvanu. Pilsētas centrā viņš uzbūvēja nelielu, bet ļoti mājīgu veikaliņu, kur tiks pārdotas tortes, kūkas, smalkmaizītes, pīrādziņi. Visus šos gardumus turpat apmeklētāji varēs arī nogaršot pie ērtiem galdiņiem, pasūtot tēju vai kafiju. Veikals tiks atvērts, visticamāk, nākamajā vasarā. Dorožko dzīvesbiedri aicināja mani apskatīt veikalu, kas tiek būvēts. Un atkal, kā saka, cepuri nost. Jo jau tagad ir redzams, ar kādu mīlestību un cieņu pret cilvēkiem Genādijs un Marina to labiekārto. Bet vēl cik daudz ir jāpaspēj, pa dzīvi roku rokā ejot. Un dod viņiem, Dievs…

Valentīna SIRICA