Viņas dzīvē viss ir noslēpums. Materiāli par viņas lietu joprojām ir slepeni. Pagājušo 100 gadu laikā viņas vārds ir apaudzis ar baumām, leģendām, mītiem. Bet patiesībā, visa viņas dzīve — traģēdija… Un vispār — ko mēs patiesi par viņu zinām?
Viņas īstais vārds Margareta Ģertrūde Zelle.
Viņa piedzima Holandē, nelielā pilsētiņā, veiksmīga uzņēmēja ģimenē. Bērnība, kas pagāja draudzīgā un lielā ģimenē, arī bija vislaimīgākais periods viņas dzīvē. Pēc tam… Tēvs bankrotēja. Nomira māmiņa. Tēvs steidzās atbrīvoties no bērniem, atdodot tos radiniekiem. Margareta bija nosūtīta uz Laideni, kur viņai vajadzēja apgūt bērnudārza audzinātājas profesiju. Šeit viņas dzīvē notika pirmais skandāls: skolas direktors savai jaunajai studentei sāka izradīt īpašu uzmanību. Radinieki izņēma Margaretas dokumentus no šīs skolas. Tā kā jaunietei jau bija 18 gadi, bija nolemts viņu izdot pie vīra. Līgavaini īpaši nemeklēja — speciālā avīzē ielika sludinājumu. Līgavaini atrada ātri — holandiešu armijas oficieri Rūdolfu MakLeodu, kas bija divas reizes vecāks par Margaretu, viņam bija vajadzīga sieva, jo viņam piedāvāja dienēt Indonēzijā, brīnišķīga vieta, kā arī solīja paaugstināšanu amatā, bet neprecētus turp nenosūtija. Šīs laulības Magaretai izvērtās par briesmām.
Kā izradījās, Rūdolfs bija alkoholiķis, vēl jo vairāk - viņam piemita ļoti pieticīgas prasmes, un līdz ar to ne par kādu paaugstināšanu amatā pat nevarēja būt runas. Sarūgtinātais Mak-Leods sāka izgāzt dusmas uz savu sievu, bērniem (viņiem piedzima dēls un meita). Mierinājumu Margareta meklēja, apgūstot indiešu un malaiziešu dejas un piedaloties vietējās deju grupas darbā… Beigu beigās notika kas briesmīgs. Mak-Leods savus bērnus inficēja ar sifilisu, meitene izdzīvoja, bet puika nomira… Uzreiz pēc atgriešanās Eiropā Margareta izšķīrās ar savu vīru, reizē zaudējot tiesības audzināt savu meitu… Margaretai 27 gadi, viņa ir Parīzē, nav nekādas profesijas, nav naudas… Vienīgais, kas viņai atlika — atcerēties austrumu deju nodarbības un piedāvāt savus pakalpojumus Parīzes kafejnīcām un kabarē… Eiropā tolaik bija “austrumu bums”, viss kam bija saistība ar austrumiem, bija populārs. Darbu Margareta atrada ātri. Stop, viņa vairs nav Margareta, viņas skatuves pseidonīms — Mata Hari, kas tulkojumā no malaiziešu valodas nozīmē “dienas acs”. Ātri vien viņu piemeklē veiksme… Viņas dejas fascinēja, vīrieši zaudēja prātu un bija gatavi maksāt lielu naudu par Mata Hari uzstāšanos. Viņa dažas reizes uzstājās barona Rotšilda mājā. Tā jau ir augstākās sabiedrības atzīšana. Starp viņas karstasinīgajiem līdzjutējiem bija arī ietekmīgi cilvēki… Mata Hari izdomāja sev biogrāfiju. Viņa apgalvoja, ka austrumu dejas viņa pazīst kopš bērnības, ka viņa ir angļu karaļa un indiešu princeses meita, ka viņa ir Šivas priesteriene utt. Avīzes visā pasaulē aizgūtnēm rakstīja par slaveno dejotāju. Viņai notika koncerttūres Berlīnē, Madridē, Romā…Bet tad sākās karš, Pirmais pasaules karš… Mata Hari, esot neitrālās Holandes pilsone, varēja brīvi šķērsot Francijas robežu, aizbraucot no tās uz dzimteni un atgriežoties atpakaļ… Bet starp valstīm ir frontes līnija, tāpēc ceļš mājup ir caur Spāniju un Lielbritāniju… Un šeit viņai uzmanību pievērsa uzreiz vairāku valstu izlūkdienesti… Dejotājas popularitāte bija satriecoša, viņas fanu vidū bija vairāku valstu augsta ranga oficieri, ministri, karaliskās personas, ražotāji… Un šeit jau beidzās lietiskie pieradījumi un sākās baumas… Nav zināms, kas pirmais nolīga Mata Hari… Un kāpēc viņa tam piekrita… Nauda viņai nebija vajadzīga, viņas honorāri bija fantastiski, viņas līdzjutēju vidū bija slavenākie cilvēki Eiropā, kas neskopojās ar dāvanām… Taisnība… Stāsta, ka dejotājai patika spēlēt azartspēles (kazino-ruletes), un tur viņa zaudēja pasakainas naudas summas… Arī par pašu nolīgšanas faktu joprojām strīdas… Pierādīts ir vienīgi tas, ka vairāki Mata Hari mīlnieki bija ar viņu ļoti atklāti, izlūkdienestam tas noteikti bija interesanti, bet tad… Līdzko Mata Hari uzzināja, ka viņa tiek turēta aizdomās par informācijas sniegšanu Vācijas izlūkdienestam, viņa aizgāja uz franču pretizlūkošanas dienestu un piedāvāja tiem savus pakalpojumus. Tad notikumi attīstījās ļoti strauji un neticami vienkārši…Sūtīta neievērojamā misijā uz Madridi, Mata Hari atmasko vācu pretizlūkotāji. Šifrēto informāciju par viņas darbību, kas tiek nosūtīta uz Vāciju, dīvainā kārtā atšifrē franči… Līdzko dejotāja atgriežas Francijā, viņu arestē. Tiesa notiek aiz slēgtām durvīm. Materiāli par viņas lietu ir slepeni joprojām… Rezultāts ir zināms: Holandes pilsonei Margaretai Zellei tiek piespriests nāvessods nošaujot. Advokāts, viņas mīļākais, piedāvā viņai viltību — paziņot, ka viņa ir stāvoklī. Tad būs iespējams izvairīties no nāvessoda. Mata Hari atsakās…
1917.gada 15.oktobrī Parīzes priekšpilsētā Vensēnā 11 karavīri ir gatavi izpildīt kara tiesas pavēli. Mata Hari atsakās no acu apsēja… Savam konvojam viņa uzdod tikai vienu jautājumu: “Vai tiešām mani pirms nāves pat nepabaros?” Ieraugot savas bendes, Mata Hari sūta tiem gaisa skūpstu un skaļi sauc: “Kungi, esmu gatava, rīkojieties!” Nogranda šāvieni… Ārsts, kas pieskrēja klāt, sadzirdēja viņas pēdējos vārdus: “Paldies, kungi!”
Uzzinot par sodu, laikraksti Eiropā izteica tūkstošiem dažādu versiju… Vairākums piekrita tam, ka Mata Hari nespēja būt labs aģents. Viņas sodīšana bija nepieciešama franču valdībai, lai attaisnotu savas neveiksmes, ka arī nomierinātu sabiedrību, kas bija šokēta par elites izklaidēm kara laikā. Vārdu sakot, Mata Hari bija izvēlēta par “pārmijnieku” (sarunvalodā — “malējais”) … No citas puses lūkojoties, kā ir sanācis, ka slavena dejotāja, kam nebija ne mazāko iemaņu informācijas iegūšanā un, kā to var saprast, īpašu prasmju arī citās jomās kā tikai dejošanā, radīja tādu interesi uzreiz diviem izlūkdienestiem? Ir vēl kāda versija… Tā bija atriebība, ko īstenoja kāds no amata atlaists, bet ļoti ietekmīgs mīļākais, tik ietekmīgs, ka pat viņa pēctečiem ir iespēja “spiega” Mata Hari lietas materiālus turēt ar virsrakstu “slepeni”… Bet kādreiz mēs noteikti uzzināsim patiesību…
Nu… Par Mata Hari!
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
