Marija: “Var šodien dzīvot, lai arī ne ar šiku, bet var!”

Bērnība

Marija bija ceturtais bērns desmit cilvēku ģimenē, kurā vecāki audzināja kopumā sešus bērnus: četrus brāļus un divas māsas. Bija vēl viens brālis, kurš maziņš nomira. Nelielajā lauku mājā Duboviķos (tagadējā Šķaunes pagasta teritorija) pietika vietas arī vecvecākiem. Skolas gaitas mazā meitene uzsāka Upmalas septiņgadīgajā skolā, kuru veiksmīgi pabeidza. Vidusskolas izglītību varēja iegūt Istras pagasta Slobodā, bet tā atradās deviņus kilometrus tālu. Šķaunes skola bija tuvāk, bet septiņi kilometri pa mežu — kur tu piestaigāsi! Līdz ar to ceļš uz labāku izglītību izrādījās slēgts. Bērnībā un skolas gados Marijai nācās pamatīgi pastrādāt ģimenes labā.

“Skatos, kā bērni tagad dzīvo un nezinu, kā to nosaukt,” pensionāre kavējas atmiņās. “Tā ir kaut kāda greznība, tāpēc izaug daudzi sliņķi un palaidņi. Kad man apritēja septiņi gadiņi, jau vasarā pie bagātniekiem ganīju lopus. Par bagātiem uzskatīja tos, kuriem bija daudz labas zemes un lopu, bija mežs, bija strādnieki. Par nabadzīgiem sauca tādus kā mēs — nedaudz mazauglīgas zemes, viena govs un desmit mutes. Jau atjaunotajā Latvijas brīvvalstī noskaidroju, ka vecākiem bija apmēram četri hektāri zemes, pāris hektāru meža. Tad lūk, pie bagātajiem visu vasaru ganīju govis, aitas, bet brīvajā laikā, kad lopi stāvēja kūtī, ravēju dārzu. Tolaik neviens zariņš negāja zudumā. Saimnieki zāģēja mežu, lietas koksni savāca, bet zari palika. Man iedeva cirvīti, kamēr lopi ganās, es sacirtu zarus nepieciešamajā garumā, lai krāsnī var ielikt, sasēju kūlīšos un saliku tos kārtīgi grēdā. Tai pat laikā bija jābūt ļoti acīgai, jo man stingri piekodināja — ja kaut vienu aitu nokodīs vilks, rudenī nesaņemšu nekādu samaksu par darbu. Govis, teļi un aitas visi kopā ganījās pa mežmalām, purvainās vietās, kādā nelielā meža pļaviņā un tamlīdzīgās vietās, jo visi labie lauki tika apsēti. Tur auga griķi, rudzi, kvieši, vārdu sakot - maize. Ganīju viena. Reizes trīs vilks bija atnācis, bet ar Dieva palīdzību tiku sveikā cauri — nevienu lopu nenokoda. Par samaksu vienojās ar vecākiem, parasti tie bija daži pudi maizes, kartupeļi, kaut kādi apavi, apģērbs skolai. Bet mans tēvs pats apstrādāja aitādu un teļa ādu, šuva apavus — kurpes un zābakus. Ne jau tādus kā tagad, tomēr tie bija apavi. Arī velteņus pats taisīja no aitas vilnas. Tajos laikos ļaudis visu darināja paši, arī diegus vērpa, šuva kostīmus un citas drēbes. Sēja linus, apstrādāja, vērpa diegus, arī auda gultasveļu”

Putnēns aizlido...

Sarunbiedrene apgalvo, ka viņas bērnībā par darbu maksāja tikai graudā, naudu nedeva. Sanāca tā, ka tolaik bērni un jaunieši strādāja ģimenes labā, nevis personīgi savam labumam, kā tas notiek tagad. Marija un viņas gadu vecākais brālis Nikolajs Rutka bija paši nodarbinātākie bērni ģimenē. Nikolajs pēc dienesta armijā apprecējās un palika uz dzīvi Kazahstānā, izaudzināja piecus bērnus un par dzīvi nesūdzas. Tuvāk pilngadībai arī Marija vēlējās pārmaiņas savā dzīvē un pameta vecāku mājas.

“Jaunībā gribējās kaut ko nopelnīt sev, nopirkt kaut ko mūsdienīgu,” turpina pensionāre. “Vairs negribējās dzīvot tā, kā bērnībā — iedeva pudu rudzu un esi laimīgs! Es aizbraucu uz kūdras izstrādes purviem Olainē, aiz Rīgas. Bet ilgi tur nepaliku, atgriezos mājās un gāju strādāt kolhozā.”

Sava ligzdiņa

Marija apprecējās ar vietējo puisi 19 gadu vecumā. Jāzeps bija pārnācis no armijas, par 8 gadiem vecāks nekā līgava. Savu ligzdiņu jaunā ģimene savija Jāzepa vecāku mājās. Pasaulē nāca dēls Leons, pēc sešiem gadiem arī meita Viktorija, kuru piemeklēja smaga slimība un viņa nomira 38 gadu vecumā. Viņa strādāja veikalā par grāmatvedi un pār- devēju. Savukārt Leons pabeidza Zilupes lauksaimniecības skolu, ieguva traktorista un šofera tiesības. Mazliet pastrādāja, aizgāja dienēt armijā, tagad ir bezdarbnieks.

“1969. gadā ar visu ģimeni pārcēlāmies uz Bērziņu pagasta Punduriem, jo tur kolhozs “Dzimtene” iedeva mums savu dzīvokli,” stāstījumu turpina sirmgalve. “Pirmais vīrs nomira, dzīvoju ar otru, bet pēc 27 gadiem arī viņš nomira. Paliku viena, māja milzīga — agrāk tajā bija četrklasīga skola. Par laimi radās izdevība pārcelties uz pagasta centru — divstāvu mājā viss būtu labi, tikai viena bēda — ziemā atslēdz centrālo ūdensapgādi, jo māja nav pilnībā apdzīvota, un ūdens jānēsā uz otro stāvu, tāpat arī malka. Nākas prasīt kādu cilvēku, maksāt viņam.

Mana dzīve nebija viegla, es sacītu — smaga, bet tas nepadarīja mani par noslēgtu un drūmu cilvēku. Neesmu radusi raudāt un sūkstīties. Vai tas kādam palīdzējis? Tas nepalīdzēs. Šodien dzīvi dara skaistāku televīzija, radio, magnetola. Gribu — ieslēdzu kasetes, gribu — paklausos kompaktdiskus. Ja mani kāds pamācītu, arī datoru viegli apgūtu. Es visu laiku domāju, ka man lieti noderētu neliels datoriņš, lai sazinātos ar mazbērniem un mazmazbērniem. Tikai nezinu, vai tāds man būtu pa kabatai... Vispār ar tehniku esmu uz tu, es pat ar velosipēdu nebraucu — man bija mopēds!

Ļoti patīk dziesmas un mūzika. Ja tā nebūtu, būtu pavisam grūti. Mans dēls, kad vēl nebija precējies, spēlēja ģitāru, sitamos instrumentiem, joniku un akordeonu vietējā klubā. Bet viss sākās ar to, ka meita palika pa dienu mājās viena un viņai bija garlaicīgi. Palūdza nopirkt akordeonu. Domāja, ka būs viegli, bet spēlēšana nepadevās un meta to pie malas. Dēls paņēma akordeonu un ātri to apguva. Pēc kāda laika nopirkām viņam lielo akordeonu. Savukārt meita man bija izcila rokdarbniece — tas viņai ļoti padevās.”

Visu, ko vajag

Marija darba nekad nebaidījās un apgalvo, ka kāds neredzams spēks visu laiku vilka strādāt. Padomju varas gados viņa strādāja gan klubā par apkopēju un biļešu pārdevēju, gan par cūkkopi, gan par slaucēju, gan piecus gadus bija putnkope Istras pusē, kur fermās gaļai audzēja tūkstošiem cāļu. Par sūra darba gadiem nopelnīja tik “lielu” pensiju, ka ar to grūti iztikt...
Šodien pensionārei vairs nav dārza, bet, savulaik, Punduros audzēja vis kaut ko. Kad Marijas ģimene ievācās savā pirmajā pastāvīgajā dzīvesvietā, sākumā tur nekā nebija — cilvēki vienkārši dzīvoja dzīvokļos un viss. Briči pie tādas savdabīgas kārtības nebija raduši un iestādīja Latvijai tradicionālos augļu kokus un ogu krūmus. Pēc kāda laika meita Viktorija mammai atveda ciedru riekstus no Ukrainas. Marija tos rudenī iestādīja vāzē un turēja istabā, bet pavasarī izstādīja laukā un šobaltdien Punduros aug četri lieli koki, kas ražo. Māja gan nodegusi, palika vien dārzs. Uz vietas dzīvojot, spaiņiem varēja lasīt. Bet tagad rieksti iet zudumā, jo nogatavojas ne visi reizē, pakāpeniski. Lai novāktu ražu, jāseko līdzi nogatavošanās procesam, bet to tur vairs nav kam darīt. Savulaik mana sarunbiedrene pat saldos arbūzus zem mājas loga audzēja. Sākumā istabā ļāva iesakņoties, tad izstādīja ārā un līdz rudenim izauga. Apelsīni un mandarīni šodien aug podos mājās. Marija kopš bērnības pazīst daudz ārstniecības augu, pat audzēja dažādas zāļu tējas.

Juris ROGA

(Nobeigums nākamajā avīzes numurā)