Svariņietei Romualdai Indrānei patīk aktīvs dzīvesveids, tālab viņa ne mirkli nesēž rokas klēpī salikusi. Jau rakstījām par viņas aizraušanos ar aušanu, bet, izrādās, viņai patīk eksperimentēt dārzā un katru gadu pensionāre piedalās Svariņu tautas namā rīkotajās dārzeņu un dārzeņu kompozīciju izstādēs. Šoreiz viņa pārsteidza ar lielogu dzērvenēm, kas izaudzētas piemājas dārzā.
Garšo pašas audzētās
“Sākās viss pirms gadiem astoņiem,” stāsta Romualda. “Dag- das tirgū nopirku četrus rādītājpirksta izmēra stādus. Kaimiņienes tantes Vaļas dobes bija turpat blakus, viņa ar interesi vēroja manu darbošanos. Izraku tranšeju metrs reiz metrs, piepildīju sagatavotu augsni — tai jābūt vieglai, irdenai un trūdvielām bagātai. Visus mežus un purvus izbraukāju, līdz tādu atradu Puščā, kur vairs neviens nedzīvo. Kaimiņiene sacīja: “Gribētu redzēt, kas tev te būs izaudzis...” Atbildēju, ka uzreiz nekas nebūs, jāpagaida. Jau pirmajā gadā izauga 25 odziņas. Abas skatījāmies un priecājāmies, bet tad kādu dienu to palika mazāk — putni pamanīja un noknābāja. No gada uz gadu ogu kļuva arvien vairāk un vairāk. Pirms četriem gadiem ievācu 3,5 litrus dzērveņu un priecīga ziņoju kaimiņienei. Dzērveņu krūms dzen ūsas un tas sagādā lielas raizes — vajag nogriezt liekās, bet, neapdomīgi paceļot krūmu, var sabojāt visu sakņu sistēmu, kas ir ļoti, ļoti vārga. Aizpagājušajā gadā nolēmu, ka man vajag vēl vienu kvadrātmetru un paplašināju savu ražotni līdz diviem. Tālāk nelaidīšu, šogad salasīju septiņus litrus un man šī ogu daudzuma pietiek. Turklāt nedomājiet, ka tās iegūt vieglāk nekā uz mežu iet. Dārza dzērvenes ir gan jālaista, gan jāravē, gan citādi jākopj. Palasīju literatūru, kā mēslot, ko drīkst, ko nedrīkst. Arī no putniem ogas jāsargā un es izmantoju tīklu. Tur arī jāzina, cik lielām jābūt tīkla acīm. Šogad viss zem tīkla bija un tomēr viena nianse paslīdēja garām. Netālu dīķis, no turienes pīles nāca uz dārzu un ar savām kājām bradāja pa tīklu un spieda dzērvenes. Nācās tīklu iestiept.”
Romualda neslēpj, ka viņai vairāk garšo pašas audzētās dzērvenes. Ne tālab, ka uz mežu nav jāiet, bet tālab, ka mājas dzērvenēm ir maigāka garša. Ievārījumu viņa nevāra, vienkārši samaļ ogas gaļas mašīnā, pievienojot cukuru. Tā labāk garšo. Pensionāre audzē arī jāņogas, upenes, divu veidu zemenes, bet šīs ogas tikpat kā neievāc, jo visas nevar apēst.
Bumbuļi - milzeņi
Patiesībā šodien lielogu dzērvenes piemājas dārzā vairs nav liels brīnums, savukārt Romualdas eksperiments ar kartupeļiem nudien atgādina pasaku. Vienu gadu uz izstādi viņa atnesa nelielu grozu kartupeļu, kurā ietilpa vien trīs bumbuļi — milzeņi! Šogad bija iedēstījusi septiņas vagas ar milzu kartupeļiem.
Romualda: “Ticiet vai nē, bet skan kā pasaka. Kaimiņiene no citas kaimiņienes nopirka kartupeļus. Mizo vienu, otru, pag, viens kartupelis kaut kāds smags rokā. Tieši tobrīd pie viņas ienācu es. Saka man: “Skaties kāds man kartupelis!” Palūdzu vienu sev, domāju, kaut arī jūlijs, bet stādīšu! Ražā ievācu pavisam sīkus kā plūmes. Labi, ieliku burkā, pieliku klāt zīmīti, lai zinu, kādi tie ir un nesu uz pagrabu uzglabāšanai. Kaut kā aizliku ar citām burkām un aizmirsu. Reiz sāku šķirot burkas — skat, mani kartupeļi! Atkal ir jūlijs, bet stādīšu. Izauga. Pēc gada vēl iestādīju, skatos kaut kas nav labi — laksti kalst. Atraku, bet tur zemes vēži uzdarbojas. Vienu stādu izglābu, katru dienu rūpīgi uzpasēju, laistīju un izauga īsti milzeņi. Nezinu, kas tā par šķirni, bet kartupeļi ir raibi un rokā smagi, laikam satur daudz cietes.”
Atrast baznīcas liliju
Vēl Romualda audzē puķes. Ja izdomā, ka viņai vajag kādu konkrētu šķirni, viss tirgus būs uz ausīm nolikts, kamēr viņa savu vēlmi piepildīs. Šobrīd pensionāre meklē vienkāršo baznīcas liliju. Jau ne pirmo gadu interesējas.
Romualda: “Man ir karaliskā lilija, ļoti smaržīga un liela — augšā katrai septiņi ziedi kā zvani. Sākumā nopirku sev divas, nav no lētajām. Ievācu sēklas un nākamajā gadā man jau bija aptuveni 20. Smarža izplatās tālu, visi tik groza galvas un spriež, kur te kas tik jauki smaržo. Bet es vienalga gribu atrast baznīcas liliju. Atšķirība ir liela, baznīcas lilijai ziedi ir pa visu stādu, bet šīm importētajām ziedi ir čemurveidīgi.”
Bet kā gan pensionāre, kurai rit astotais gadu desmits, spēj visu atcerēties? Lai gan par atmiņu viņa nesūdzas, tomēr pašu svarīgāko pieraksta uz ma- zām papīra lapiņām un kā pati smejas: “Visa gudrība vienmēr līdzi maciņā, dodoties uz tirgu vai kur citur!”
Juris ROGA