10 gadi Eiropas Savienībā

Aleksandrs Jevtušoks, (attēlā), Krāslavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks, valdes loceklis — Krāslavas slimnīcas galvenais ārsts: “Domāju, ka šos desmit gadus, ko esam nodzīvojuši Eiropas Savienībā, šodien vienā vārdā raksturot ir diezgan grūti, kā attiecībā uz Latgali, tā arī uz visu valsti kopumā. Un nevienam tas nav noslēpums, ka citi reģioni — Kurzeme, Vidzeme un Zemgale — daudz vairāk ir sasnieguši savā attīstībā, pateicoties Eiropas fondiem. Iemeslu tam ir daudz, bet galvenais — līdzekļu centralizētā sadale. Tas nozīme, lai arī cik nozīmīgus projektus veidotu novada dome, lēmums par to realizāciju tiek pieņemts “augšā”. Var teikt, ka Eiropas atbalstu mēs daudz vairāk sajutām tikai pēdējos gados un tikai tamdēļ, ka mainījās Krāslavas un pagastu pašvaldību infrastruktūra. Valsts iedalīto līdzekļu diemžēl pietiek tikai iestāžu, kas atrodas pašvaldības tiešā pakļautībā, uzturēšanai. Protams, daudz kas ir atkarīgs no pašvaldības mērķtiecības un darbaspējām. Par to, ka iepriek- šējais un tagadējais domes sastāvs neslinko, manuprāt, liecina Krāslavas tēls, vēsturiskie pieminekļi, ēkas, trotuāri un ceļi. Darba vēl daudz. Latgales reģionam un mūsu novadam kā nevienam citam ir nepieciešamas jaunas darbavietas.


Lai cilvēki nebrauktu uz ārzemēm, lai nesamazi- nātos pilsētas skolas un neiznīktu lauku skolas. Vēl viens svarīgs uzdevums — ceļu remonts un būve, jo ceļi — tā ir dzīves svarīga artērija, no kuras ir atkarīga ekonomika. Latvijas, jo īpaši Latgales, ceļi diemžēl nevar līdzināties ne ar Lietuvas, ne Igaunijas un pat ne ar Baltkrievijas ceļiem. Saprotot ceļu nozīmīgumu, Krāslavas novada dome zināmu līdzekļu daļu novirza piebraucamo ceļu (uzņēmumiem, kas atrodas pilsētas teritorijā) būvei un remontam. Ir nepieciešams normalizēt ceļus arī pagastu pašpārvaldēs, bet pagaidām nav zināms, kādi līdzekļi būs pieejami 2014.gadā un turpmākajos gados. Tagad par veselības aizsardzību. Domāju, ka ir pietiekami, ja teikšu, ka Krāslavas slimnīcai pēdējo gadu laikā no Eiropas fondiem tika iedalīti 500 tūkst. latu — solīto 900 tūkstošu vietā. Bet līdz šim, jāpiebilst, mēs nesaņēmām vispār neko. Protams, tas ir “piliens jūrā”, un šo līdzekļu mums knapi pietika, lai sakārtotu stacionāru un ambulatoro daļu. Kā zināms, finansiālo prioritāti Veselības aizsardzības ministrija piešķīra reģionālajām slimnīcām. Tajā pašā laikā ir piemēri, kad nau-da, maigi runājot, tika izmantota neracionāli. 2009.gada aprīlī ļoti svinīgi, daudzu svarīgu viesu klātbūtnē tika atvērta Ludzas slimnīca, kuras celtniecībai tika izmantoti 7 milj. latu. Bet jau šī paša gada septembrī tā mainīja savu statusu, kļūstot par stacionārās aprūpes iestādi. Bet “vissāpīgākais”, protams, ir kadru jautājums. Mums katastrofāli pietrūkst ārstu un vidējā medicīniskā personāla. Piemēram, uz Krāslavas slimnīcu kopš 1991. gada nav atnācis neviens jauns ārsts. Reāli ir tā, ka vajadzīgo speciālistu nav iespējams aizvietot ne ar kādu mūsdienīgu aprīkojumu — ja nu tikai ar algu… Atgriežoties uz mūsu sarunas sākumu, gribētu atzīmēt, ka novada domes valde un deputāti ir gatavi pielikt visus spēkus, lai maksimāli varētu realizēt infrastruktūru, atrisināt ekonomiskās un sociālās problēmas. Un gribas ticēt, ka piederība Eiropas sabiedrībai mums neliks vilties.”

Ludmila Senčenkova (attēlā), Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas direktore: “Šodien var teikt, ka, pateicoties dalībai vairākos Eiropas projektos un programmās, “Varavīksnes” skola ir kļuvusi par mūsdienīgu mācību iestādi ne tikai no interjera un nepieciešamo mācību līdzekļu skatupunkta, bet arī ir zaudējusi “provinces” kompleksu. Ir svarīgi, ka mūsu bērniem būtiski ir paplašinājušās saskarsmes iespējas, bet līdz ar to arī iespējas pašaktualizēties, pierādīt sevi. Kopš 2007.gada “Varavīksne” piedalās Eiro- pas programmā “Comenius”, kas paredz vienaudžu sadarbību starp Latviju un Vāciju, Ziemeļīriju, bet kopš šī gada vēl ar septiņām Eiropas valstīm. Projekta vadītāji — Irēna Bovtramoviča un Andrejs Jakubovskis. Runājot par pašu svarīgāko uzdevumu — mācību procesu — vēlos uzsvērt, ka tālākajam “Varavīksnes” pedagogu pilnvērtīgajam darbam ir attiecīgi apstākļi. Piemēram, mums izdevās mūsdienīgi aprīkot četrus kabinetus — fizikas, ķīmijas, matemātikas un bioloģijas. Piebildīšu, ka skolai ne vienu reizi vien bija izteikta pateicība par bērnu, kuri savas studijas turpina ārzemēs, labo sagatavošanu. Pie-cu gadu laikā mū-su skolotāji varēja apmeklēt bezmaksas kursus profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai — gan priekšmetu skolotāji, gan klašu audzinātāji. Projektu un programmu pa šiem desmit gadiem patiešām bija ļoti daudz, piemēram, “Skolas augļi” un “Skolas piens”, pateicoties tam 1.- 9.klašu audzēkņi saņem bezmaksas ābolus un pienu. Bet vēlos runāt par materiālo bāzi, kas skolās vienmēr tika uzskatīta par vienu no “sāpīgākajiem” jautājumiem.

2006.gadā, pateicoties Eiropas finansējumam, mēs realizējām savu vissvarīgāko pro- jektu — renovējām sporta zāli. Mūsu skola, kā zināms, uzbūvēta uz tā saucamajām “plūstošajām smiltīm”. Grants, piesātināta ar ūdeni, diemžēl, ļoti ātri izveidoja bēdīgu skatu — sporta zālē nācās pilnīgi mainīt grīdu, siltināt logus un veikt citus steidzamus pasākumus. Celtniecības darbiem bija nepieciešams viens gads, tomēr tagad mums ir labi aprīkota zāle ar profesionālu basketbola laukumu, ko izmanto gan sporta skola, gan dažādu sacensību dalībnieki. Jāuzsver, ka sporta zāle ir vissiltākā telpa skolā. Bija siltinātas telpas, kur mācās 1.- 4.klašu skolēni. Bet vēl pēc trim gadiem izdevās izveidot mūsdienīgu skatu “lielās” skolas foajē un izveidot liftu bērniem ar īpašām vajadzībām. Par laimi, šī iekārta mums nav pieprasīta. Izņēmums bija viens gadījums, kad skolēns, kam bija lauzta kāja, divus mēnešus izmantoja liftu. Ļoti liels projekts tika realizēts 2011. gadā: “lielajā” skolā tika nomainīti visi logi un jumts, nosiltināta pati ēka. Modernizēti siltummezgli abās skolas ēkās. Pēdējais, bet arī ļoti nozīmīgs skolas dzīves elements — ēdnīcas renovēšana, kur bija izmantoti līdzekļi no pilsētas budžeta. Jāuzsver, ka lielākā daļa Eiropas projektu tika realizēti, pateicoties Krāslavas novada domes līdzfinansējumam un tiem cilvēkiem, kuri projektus sagatavoja. Jo mēs taču saprotam, cik svarīgi ir laicīgi projektu “satvert”, cik spēka ir jāieliek, lai projekts tiktu novadīts līdz loģiskām beigām. Krāslava kļūst arvien skaistāka, mūsdienīgākas kļūst skolas, patiecoties daudzu cilvēku centieniem, mūsu pilsēta kļūst eiropeiskāka. Mēs ne tikai mīlam, bet sākam arī lepoties ar mūsu Krāslavu.”

Sergejs Zakrevskis (attēlā), SIA “Zalers” valdes loceklis:

“Protams, es šodien nevaru runāt visu zemnieku vārdā, kuri, kaut arī žēlojas par Eiropas subsīdiju nepietiekamību, bet paši ir ieinteresēti audzēt graud-augus, rapsi un citas kultūras. Varu tikai pateikt, ka neapskaužams liktenis šodien ir liniem un kaņepēm — šīs senās kultūras, kas pasaulē ir ļoti pieprasītas augstas kvalitātes audumu izgatavošanā, bet to, tā sau- camie, pārstrādes atkritumi tiek plaši izmantoti kā ekoloģiski tīrs siltināšanas materiāls, biodegviela un tie pat nes labumu militārajai rūpniecībai. Protams, tās ir specifiskas un diezgan delikātas lauksaimniecības kultūras, ko ļoti ietekmē klimatiskie apstākļi. Un mums pagaidām neizdodas tās popularizēt, jo bankas pārapdrošina un neizsniedz kredītus mūsu vajadzībām. 2011.gadā mēs sagatavojām nopietnu projektu, kas paredzēja uzstādīt mūsdienīgu augstas tehnoloģijas līniju linu pārstrādei Rēzeknē. Sākumā ierēdņi mūsu ideju pieņēma, bet kad runa bija par kredīta izsniegšanu, Hipotēku banka mums atteica. Mēs vērsāmies pie mūsu eirodeputātiem, bet pagaidām ir tikai “atrakstīšanās”. Projekts tā arī palika gaisā karājoties. Bet cerība, kā saka, mirst pēdējā. Mēs darīsim visu,kas ir mūsu spēkos, lai realizētu šo projektu, jo tas skar vienas Latgales grupas — Krāslavas, Rēzeknes un Preiļu novada — intereses.

No 1999.gada līdz 2008. gadam darbojās, manuprāt, ļoti efektīva valsts programma, kas subsidēja tādu darbietilpīgu kultūru kā lini. Linu lauki Krāslavas rajonā vien pārsniedza 2 tūkst. ha. 2009.gadā linus mūsu novadā sāka audzēt ne viens vien saimnieks. Šī tendence diemžēl turpinās arī pašlaik. Zemnieki, kam nav fi- nansiāla atbalsta, nodarbojas ar to kultūru audzēšanu, kas atmaksājas un ir ātri ienākumi. Savukārt linu audzēšana, pārstrāde un realizācija ir veselu gadu gara. Linu audzētājiem izmaksāt pelnīto atlīdzību mēs varam tikai tad, kad raža būs pārstrādāta, eksportēta uz Eiropu un tiks veikts aprēķins ar pircēju.

Uzskatu, lai tādas vērtīgas kultūras kā lini un kaņepes nepazustu no mūsu zemes, valsts ierēdņiem vajag izrādīt atbalstu un finansiāli atbalstīt zemniekus.

Sagatavoja Valentīna SIRICA