Lai katra kvēlākie sapņi piepildās!

— Pirmoreiz fotogrāfiju un keramikas izstādi rīkoju savā 40 gadu jubilejā Krāslavas vēstures un mākslas muzejā. Pēc tam bija fotoizstāde Dagdas tautas namā, pēc kuras sekoja garš pārtraukums un pērn neliela fotoizstādīte tika sarīkota Augst- kalnes bibliotēkā. Vēl vienu fotoizstādi rīkoju Krāslavas kultūras namā. Krāslavas bibliotēkā sanāca piektā, var sacīt, jubilejas izstāde. Tajā faktiski ietvertas divas tuvas tēmas: cilvēki un amata brāļi — podnieki.

— Savulaik abi esam gājuši vienā skolā, bet nepamanīju, kam pievērsies agrāk — fotogrāfijai vai podniecībai?

— Īstenībā pirmā bija fotogrāfija. Kad mācījos 5. klasē, tiku pārcelts uz Ezernieku vidusskolu un tajā laikā krusttēvs man atdeva savu fotoaparātu “Smena-8M”. Kādu reizi parādīja, kā tās bildes taisīt, kas man asociējās ar burvestību — no nekā uz balta papīra sāk parādīties attēls! Pēc laiciņa krusttēvs sa- cīja: “Ņem visus šos krāmus uz savām mājām...” Tai pat laikā Ezernieku vidusskolas pagrabstāvā bija fotolaboratorija, kurā strādāja mans darb- mācības skolotājs Aleksandrs Žurovs un vadīja fotopulciņu. Es uzodu, ka tur kaut kas notiek, bet nezināju kas! Bija interesanti uzzināt un es pavēru durvis, bet skolotājs paaicināja mani iekšā. O, te fotoaparāti! Atceros, “Zenit” markas nebija, vienkāršāki. Uzreiz jautāja: “Esi taisījis bildes?” “Esmu!” Tajā brīdi skolā brieda kaut kāds vakars un man piedāvāja nākt palīgā taisīt fotogrāfijas, kas bija vajadzīgas lielā daudzumā. Interesanti taču, mājās es nevarēju atļauties kopēt tik lielus apjomus, bet te vajadzēja dažus simtus. Pat necentos paspēt uz autobusu - gāju kājām deviņus kilometrus tikai tāpēc, lai varētu ilgāk pastrādāt laboratorijā. Vēlāk tas kļuva par ieradumu.

— Vai nav tā, ka fotogrāfija palīdzēja kļūt par podnieku?

— Varbūt kaut kādā veidā tās zvaigznes bija tā sastājušās, aizķēra ar kādu šķautni, pagrieza un ievirzīja. Podniecībai pievērsos 7. klasē. Pamatakmeni ielika ģeogrāfijas skolotājs Pēteris Einbergs. Kādam no skolēniem viņš nepatika, bet man tieši pretēji — labs skolotājs bija. Puišeļi skrien un lauž visu, bet viņš mācīja ieskatīties dabā un saskatīt tajā skaisto. Tik daudz smuku mantiņu var uztaisīt! Skolotājs mācīja paņemt kādu zariņu vai koka saknīti, kuru dažs labprāt salauztu, pagrozīt rokā, bišķiņ pielabot ar nazīti un iegūt interesantu figūru. Nedaudz pārveidojot vienkāršu saknīti, var iegūt izstādes darbu labā kvalitātē. Laikam tas bija 1978. gads, kad bija pamatīga vētra un mūspusē ar vi- sām saknēm tika izrautas priedes. Salasīju sakņu zarus, sataisīju visādus dzīvniekus, putnus, čūskas un aiznesu parādīt skolotājam. Viņš paskatījās — oho, baigi labi! Un aiznesa uz skolotāju istabu. Rajona pionieru namā (bija tajos gados tāds) rīkoja kaut kādu izstādi, kas veltīta jaunatnes prasmīgajām rokām, kurā nonāca arī mani darbi. Nokļuvu arī rajona avīzē, tas mani pacēla spārnos. Skolā bija informācija uz ziņojuma dēļa, kas vairoja lepnumu par paveikto. Tagad publikāciju laikrakstā uztveru kā nepieciešamo ļaunumu, bet toreiz tas bija liels notikums. Es domāju, ka arī tagad tas darbojas, varbūt mazākā mērā, bet darbojas”.

— Kā lai šajā stāstā ieraugām koktēlniecības saikni ar podniecību?

— Tajā sava loma bija vēl diviem cilvēkiem. Skolotājs Einbergs ieteica aizbraukt uz Rēzeknes mākslas skolu un paskatīties, ko tur varu iemācīties. Es gan zināju, ka mana kārts augstākajos ešelonos jau bija sista. Kādreiz visiem bija piecgades plāni — tik skolēnu jānosūta uz Lauksaimniecības akadēmiju, tik — uz Politehnisko institūtu. Man bija lemts Politehniskais institūts, jo padevās matemātika, piedalījos olimpiādēs. Bet viss mainījās, kad apmeklēju Rēzeknes mākslas skolu. Aizbraucu, bet koktēlniecības tur nav. Direktors Pēteris Gleizdāns, uzsverot, ka no Ezerniekiem uz šo skolu nākot labi cilvēki, aicināja mani nokāpt ar viņu lejā uz keramikas nodaļu. Sacīja, ka keramika vēl labāk. Es tagad saprotu, ka viņš lielījās par to, kas tur bija, bet mani tas ieinteresēja. Lejā ieraudzīju meitenes ar māliem nocūkotas tā, ka vien acis spīd... Cik netīrs darbs, nodomāju. Vēlāk pats pirmos mēnešus mazgāju savu kombinezonu, bet tad sapratu, ja ne es, tad cits atnāks un noslaucīs tajā savas rokas. Kopš tā brīža tas atgādināja bruņas — apkārt netīrs un sacietējis, iekšā — tīrs.

Tajā laikā manā dzīvē bija vēl daži zīmīgi notikumi. Par piedalīšanos olimpiādēs man bija uzdāvinātas vairākas vienādas grā- matas — “Vīriešiem līdz 16 gadiem”, autors Anatolijs Markuša. Skolā uzdāvināja, tad rajonā, tad Rīgā. Tā tiku pie piecām vai sešām vienādām. Bet man patika tehniskas grāmatas. Konkrētā bija ļoti veiksmīgi uzrakstīta — no paša vienkāršā, kā iedzīt nagliņu sienā, līdz sarežģītam, pat dažu iekārtu elektroniskās shēmas bija. Pa vidu gudri padomi, kā izkļūt no dažādām situācijām un cita informācija. Vienā no lappusēm attēloti pievadu veidi, piemēram, ķēdes, zobrata un siksnas pievads. Ātrumkārbas tajā laikā nejaucām, pat sapnī neredzējām, bet vecu pulksteni gandrīz katrs puika bija izjaucis un zināja, kā zobratiņi griežas. Siksnas pievads vairāk asociējās ar tēva stipro roku. Pēkšņi skatos — attēlots primitīvs podnieka ripas princips: centrālā ass, apkašā liels ripulis, augšā mazāks ripulis, virsū tāds kā piena pods un vīrietis ar rokām viņu tver. Es visu grāmatā sapratu, bet šo nevarēju saprast. Kā tas darbojas? Ieslēdzu loģisko ķēdi — podnieka ripa, tātad podi, ja podi, tas nozīmē, ka māls, ja māls, tad es zinu, kur tas dārzā atrodas. Kartupeļi auga lieli un rakt vajadzēja gandrīz ar lauzni. Augšējais slānis bija labi iebarots ar kūtsmēsliem, bet dziļāk — īsts podnieka māls.

Biju audzināts tā, ka bez tēva un mātes ziņas neko nevar darīt — vienmēr jāpajautā, ja gribi. Pat ja nedrīkstēs, vienalga atļaus. Arī savu bērnu audzinu pēc šī principa. Taču tajā dienā sanāca tā, ka tēvs kaut kur aizbraucis, mamma arī aizgājusi darīšanās. Es mājās uz pilnu slodzi piestrādāju par aukli — brāli auklēju, bet tā kā vecāku nebija mājās, man bija brīvība. Kamēr brālis spēlējās pagalmā, es ātri izdomāju, kā uztaisīt podnieka ripu. Pirmo atradu koka brusu. Ja ticēt zīmējumam, vajag ripu. Tēvam bija rezerves ritenis zirga ratiem, ar kuriem fermā veda barību. Tas bija norakstītas lidmašīnas ritenis, lai rati negrimst mīkstā vidē. Paņēmu riteni — griežas smuki, bet gultnis traucē. Vajag to sabojāt un sadziu gultnī pakavu naglas. Centrālā detaļa gatava. Apakšējo gultni kur ņemt? Uzasināju apaļu koka gabalu kā zīmuli. Tolaik jau zināju — jo mazāks atbalsta punkts, jo mazāka berze. Uz pusēm pāršķēlu koka bluķi, izurbu cau- rumiņu, iemetu kārtīgu piku vazelīna un to “zīmuļi” iekšā. Gatavs. Kur augšējo disku ņemt? Acīs pa- gadījās mammas bļodiņa, ar kuru viņa miltus smēla. Nekad mūžā neatļautu pat spēlēties ar to bļodiņu, bet es to ar naglām pienagloju savai konstrukcijai. Gatavs, atliek virpu piestiprināt. Verandas un mājas stūrī ieriktēju garu dēli un mana konstrukcija praktiski gatava. Pamēģinu — darbojas. Skrēju rakt dārzā mālu. Lai kā centos, pods nesanāca, tapa kaut kas līdzīgs konservu bundžai. Pēkšņi pār mani nāca apskaidrība — var gadīties, ka no tēva būs siksnas piedziņa. Nezināju parunu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, bet darbojos pareizi un “konservu bundžu” pārtaisīju pelnutraukā. Atcerējos, ka māla podi spīd. Lielas saprašanas nav, bet izdomāju — ja spīd, laikam krāso. Ar velosipēdu aizbraucu uz Ezerniekiem un nopirku baloniņu nitrolakas. Velosipēdam rāmi biju krāsojis, zināju, kā to dara. Tikai nezināju kā krāso keramiku. Nopūtu — spīd, izžuva — nespīd, jo māls porās savilka krāsu. Nopūšu vēlreiz — tagad spīd ilgi, jo poras aizlipušas. Tikko tēva zirgs izlien no meža uz celiņa, es paķeru to trauku un nesu viņam. Viņš manus nedarbus uzņēma visai mierīgi, par riteni sacīja aptuveni tā: “Labi, ka pateici, kantorī sacīšu, ka stāvēja pie šķūņa un nozuda. Būs kāds paņēmis, ko tagad padarīsi...Bet ko tu te visu laukā samontēji, vajadzēja verandā!” Zaļā gaisma bija dota un otrā rītā, tiklīdz viņš devās uz darbu, es ātri vien tēva ēveļbeņķi nogrūdu malā un savējo ripu iekšā. Pa dienu 7-8 pelnutraukus “uzcepu”.

Podniecībai pilnībā pievērsos pēc vēl viena zīmīga atgadījuma. Gāju ganos, lai nopelnītu naudiņu, jo gribējās kaut ko jaunu sev, dodoties uz skolu. Reiz aizskrēju peldēties ar kaimiņu puikām, kuriem tēvs bija mākslinieks — studējis Ļeņingradas akadēmijā un bija tēlnieks ar augstāko izglītību. Bet viņam bija vājība — cilvēks iedzēra. Ķēra zivis, iemainīja tās pret alkoholu un uzkāpa uz korķa. Peldes laikā sākās negaiss un tā es tiku pie viņiem mājā, kas bija uz diviem galiem. Vienā dzīvoja, otrā glabājās vecas lietas. Mēs tur sēdējām un spēlējām kārtis. Skatos, uz skapja zirgu figūras, Pēteris Pirmais ar zobenu rokā. Prasu draugam, kas tas ir? “A ar to mans tēvs pa vakariem niekojas, kad skaidrā...” Neko sacīt — niekojas. Padomāju, es taču varētu pats tādus uztaisīt. Par paraugu paņēmu savu ģipša zirdziņu, kas tai laikā bija gandrīz katram puikam mājās. Varēja valkāt aiz pavadiņas, apsēsties mugurā, jo zirgs bija uz ritentiņiem. Parasti tie bija ar lauztām kājām, norautām galvām, bet mans bija ilgdzīvotājs. Zirgu salipināju. Tēvs jau kaut kam bija paspējis izlielīties, ka dēls pelnutrauku sataisīja, bet kāds gudrāks viņam pateica, kas tas par trauku, ja nav apdedzināts. Vajag apdedzināt, tad būs labs. Tas nonāca manās ausīs un, zirgu taisot, bija saprašana, ka jāapdedzina. Tikai kā? Noliku zirgu, sakūru ugunskuru. No ārpuses tas jau bija apžāvēts sauss, bet iekšā... Tādu zirgu es pat šodien nevarētu apdedzināt ar visu savu bagāto pieredzi, vienīgi izgrebjot tukšu. Tālāk kā tai lugā “Zirgs bez galvas” — man sanāca arī bez ekstremitātēm. Uguns pienāca tuvāk un bladāc! Rumpis lupatās, galva vienā pusē, kājas — katra savā. Tā no manis keramiķis nesanāca, bet podnieks gan.

— Podnieki arī fotoizstādē. Vai šī tēma tev ir vistuvākā, kuru gatavs bildēt vienmēr? Varbūt ir kāda cita?

— Foto stāsts arī ir ļoti garš un to reiz avīzē izstāstīju. Mani visvairāk aizrauj makro fotografēšana. Pirmsākumos pats taisīju fotoobjektīvus, stiprināju kopā ar izolācijas lenti. Īstie objektīvi bija dārgi un nevarēju atļauties nopirkt. Biju salasījies daudz teorijas, meklēju iespēju, kā šīs zināšanas likt lietā.

— Kāpēc tieši makro fotogrāfija?

— Laikam tāpēc, ka ar lielu pacietību var parādīt skaistumu. Mušiņu bildē, bet viņa pārvietojas, nepateiksi: “Sastingsti un iepozē!” Asumu vajag iestādīt un gaismu pareizu... Skolotājs Einbergs man iemācīja, ka apkārt ir daudz skaistā. Nieka muša, nav nekā, bet paskatieties tuvplānā - kādas tai acis, kādas formas! Bitīte mums nes medu un var iedzelt, bet tuvplānā redzam apbrīnojamu skaistumu. Varbūt mani vada arī izpētes tieksme, papētīt tuvāk.

— Ko tu nekad neuzņemtos fotografēt? Varbūt tas būtu karš, medības, citas asiņainas tēmas.

— Karam biju gatavs, jo armijā dienot fotografēju un kara gadījumā man bija pienākums būt par fotoreportieri. Vienīgais ko tiešām nebildētu ir tas, kas sniedzas tālāk par erotikas robežu, proti, pornogrāfija. Patiktu zemūdens foto, iespējas arī ir, bet zem ūdens nejūtos droši. Tāpēc arī tādu bilžu man laikam nebūs.

— Fotogrāfija tev nav iztikas avots. Kas tā īsti ir?

— Savulaik tā bija iztikas un peļņas avots, bet tagad vairāk kā večiem makšķerēšana — milzīgs hobijs. Ja dzīve piespiestu, varbūt nāktos arī pelnīt. Jaunībā fotografēju kāzas un mans jājamzirdziņš bija ātrums. Vakarā sabildēju, nepiedzēros, ātri skrēju mājās, uztaisīju bildes un no rīta tās jau bija kāziniekiem uz galda. Cilvēki atnāk karstām galvām, bet priekšā jau bildes. Es biju iemanījies izgatavot krāsu bil- des, tolaik tās taisīja vēl ateljē.

— Mākslinieki dažreiz izdot grāmatas. Tev sanāktu trīs - keramikas, foto un paša izteicienu grāmata. Esi izdevis kaut vienu?

— Nē, bet visu laiku kāds iebaksta no malas — tev būtu ko likt iekšā grāmatā. Neesmu rakstnieks un nav laika tam visam, jo tas jādara ļoti nopietni.

— Mūsdienās katrs, kuram ir lieli panākumi, jūt skauģu elpu pakausī...

— Neesmu izņēmums, tādi ir.

— Kā tiec galā?

— Laikam ar humoru. Cīnoties ar smago artilēriju, skauģis pārvērtīsies par ienaidnieku un ies uzbrukumā.

— Esi mākslas skolas direktors, kurā aug jauni talanti. Noteikti ir bērni, kuri domā, kā man kļūt par tādu kā Valdis?

— To man nejautā. Ja jautātu, es sacītu, ka vajag mērķtiecību un pacietību. Vajag izvirzīt sev mērķi un nepiekāpīgi iet uz to. Vēl ir gudrs teiciens — domas materializējas. Vajag sapņot un gribēt, lai sapņi piepildās. Bet tas nav iespējams bez sūra darba.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA